Prāta un ķermeņa saistība ir ļoti cieša. Ja cieš viens, otrs to jūt. Garīgais stāvoklis iespaido veselību krietni vairāk, nekā daudzi to iedomājas. Dažādas cilvēku ciešanas izraisa depresija. Bēdas, uztraukumi, neapmierinātība, sirdsapziņas pārmetumi, vainas apziņa un neuzticēšanās sagrauj dzīvības spēkus, un sekas ir garīgs sabrukums vai pat nāve.
Slimību dažreiz rada vai arī padziļina iedomas. Daudzi visu mūžu ir invalīdi tikai tāpēc, ka tā ir iedomājušies. Daudziem šķiet, ka gandrīz katra vēja pūsmiņa veicinās slimību, un, ja ļaunumu gaida, tas arī notiek. Daudzi pat mirst no kaitēm, kuras izraisījušas slimīgas iedomas.
Drosme, cerība, uzticība, līdzjūtība un mīlestība veicina un saglabā veselību, kā arī paildzina dzīvi. Apmierināts prāts un mundrs garastāvoklis ir veselība miesai un spēks dvēselei. “Priecīga sirds dziedina vainas.” (Sal. pam. 17:22)
Slimnieku ārstēšanā nedrīkst nenovērtēt prāta ietekmi. Veselīga domāšana ir viens no labākajiem līdzekļiem cīņā ar slimību.
Prāta vara pār prātu (hipnoze)
Eksistē tomēr kāds garīgās “dziedināšanas” veids, kas ir viens no ļaunuma spēcīgākajiem ieročiem. Ar šīs tā saucamās “zinātnes” palīdzību viens prāts nokļūst cita prāta kontrolē, tā ka vājākā individualitāte saplūst ar stiprāko. Pakļautais izpilda otra — spēcīgākā — gribu. Tiek apgalvots, ka tā ir iespējams mainīt sasirgušā domu gaitu un sniegt tai dzīvību dodošu impulsu; pacients tad varot pretoties slimībai un to pārvarēt.
Šo dziedināšanas metodi ir izmantojuši cilvēki, kas nav pazinuši tās īsto dabu un tendences, bet ticējuši, ka tā nāk slimajam par labu. Šī tā saucamā “zinātne” balstās uz nepatiesiem principiem, kas ir sveši Kristus garam un dabai. Tā neved pie Viņa, kas ir dzīvība un pestīšana. Katrs, kurš cilvēku prātus pievērš sev, vada tos prom no Dieva, viņu patiesā spēka Avota.
Dieva nolūks nav, lai kāds cilvēks pakļautu savu prātu un gribu cita kontrolei, palikdams par pasīvu rīku tā rokās. Nevienam nav jāzaudē sava individualitāte, saplūstot ar kādu citu. Neviens cilvēks nevar būt dziedināšanas avots. Var paļauties nevis uz kāda cilvēka gara spējām, bet tikai uz Dievu.
Dievs vēlas ar cilvēku veidot tiešas attiecības. Sadarbībā ar cilvēku Viņš atzīst personiskās atbildības principu. Dievs vēlas, lai mēs izprotam šo atkarību no Viņa un apzināmies Viņa vadības nepieciešamību. Kungs ilgojas sniegt cilvēkam dievišķo vadību, lai tas tiktu pārveidots Viņa līdzībā. Šo nodomu cenšas izjaukt sātans. Viņš grib, lai cilvēki būtu atkarīgi no cilvēkiem. Ja ļaužu prāti tiek novērsti no Dieva, kārdinātājs var pakļaut tos savai varai un tad valdīt pār cilvēci.
Teoriju, kuras pamatā ir princips, ka viens prāts valda pār otru, izdomāja sātans, lai paaugstinātu sevi un cilvēku filozofiju nostādītu dievišķās filozofijas vietā. No visiem maldiem, kas atrodami neīsto kristiešu vidū, nekas nav tik bīstams, nekas tik krasi neatšķir cilvēku no Dieva, kā tieši šie. Lai cik nevainīgi tas varbūt šķistu, bet, ja hipnozi lieto slimnieku ārstēšanai, tā iznīcina, nevis dziedina. Tiek atvērtas durvis, pa kurām var ieiet sātans, lai pakļautu kā pārvaldāmā, tā arī pārvaldītāja prātu.
Briesmīgs ir spēks, kas tā tiek nodots ļaunprātīgiem cilvēkiem. Kādas izdevības tas sniedz tiem, kas dzīvo, izmantojot citu vājības vai muļķību! Cik gan daudzi, pārvaldot vājus un slimīgus prātus, vēlēsies apmierināt savtīgas iegribas vai peļņas kāri!
Ir taču labāks dziedināšanas veids, nekā cilvēkam ietekmēt cilvēku. Tieši ārstam vajadzētu mudināt ļaudis paļauties nevis uz cilvēku, bet Dievu. Mediķim vajadzētu sasirgušo skatus vērst uz to, kurš spēj izglābt pilnīgi visus, kas nāk pie Viņa, nevis ieteikt slimajam dvēseles un miesas dziedināšanā būt atkarīgam no cita cilvēka. Cilvēka prāta Radītājs zina tā vajadzības. Vienīgi Dievs spēj dziedināt. Tiem, kuru prāts un ķermenis ir slimi, Kristū jāsaskata Atjaunotājs. “Jo Es dzīvoju,” Viņš saka, “un jums būs dzīvot.” (Jāņa 14:19) Šī dzīvība mums jāatklāj slimajiem, stāstot viņiem, ka tad, ja viņi ticēs Kristum kā Atjaunotājam, sadarbosies ar Viņu, paklausīdami veselības likumiem, un centīsies būt pilnīgi un dievbijīgi, Viņš tiem piešķirs savu dzīvību. Ja mēs Kristu attēlojam šādi, tad norādām uz spēku, kas var izārstēt, jo nāk no augšienes. Tā ir patiesā miesas un dvēseles dziedināšanas zinātne.
Līdzjūtība
Prāta radīto slimību ārstēšanā vajadzīga liela gudrība. Smaga sirds, mazdūšība un nomāktība prasa uzmanīgu kopšanu. Bieži vien sarežģījumi mājas dzīvē līdzīgi vēzim ietekmē dvēseli un vājina dzīvības spēkus. Dažreiz tie ir sirdsapziņas pārmetumi par grēku, kas sagrāvuši organismu un satricinājuši garīgo līdzsvaru. Šādiem slimniekiem vislabāk palīdzēs sirsnīga līdzjūtība. Ārstam vispirms ir jāiegūst pacientu uzticība un tad jānorāda uz Lielo Ārstu. Ja viņi ticībā pievērsīsies Īstajam Ārstam un uzticēsies, ka Viņš rūpējas par tiem, šī attieksme atvieglos dvēseli, sniegs sirdsmieru un dziedēs arī slimības.
Līdzjūtība un taktiskums bieži vien būs par lielāku svētību slimajiem nekā visprasmīgākā, bet auksta un vienaldzīga ārstēšana. Ja ārsts pie slimnieka gultas pieiet nevērīgi, bezrūpīgi un izturas pret nelaimīgo neieinteresēti, vārdos vai rīcībā radīdams iespaidu, ka šis gadījums neprasa īpašu uzmanību, pēc tam atstādams pacientu vienu ar savām smagajām domām, ar to viņš slimajam nodara lielu ļaunumu. Pamestības izraisītās šaubas un mazdūšība bieži neitralizē ārsta izrakstīto zāļu labo ietekmi.
Ja ārsti varētu iejusties slimniekā, kura gars ir pazemots un griba ciešanās novājināta, kurš ilgojas pēc laipniem un iedrošinošiem vārdiem, viņi būtu labāk sagatavoti novērtēt šī cilvēka izjūtas. Ja mīlestību un līdzjūtību, kādu slimajiem parādīja Kristus, apvieno ar mediķa zināšanām, tad pat ārsta tuvums slimniekam būs par svētību.
Atklātība rada slimnieka uzticību, un tā ir svarīga izveseļošanās gaitā. Ir ārsti, kuri uzskata, ka slimības būtību un ciešanu cēloni no pacienta labāk ir slēpt. Daudzi, baidīdamies, ka patiesība pacientu uztrauks vai atņems tam drosmi, sola veltas izveseļošanās cerības un pat pieļauj, lai slimais nomirst, nebrīdināts par iespējamu letālu iznākumu. Tas taču ir neprātīgi! Jā, ne vienmēr pats labākais ceļš būs izskaidrot pacientam pilnīgi visas draudošās briesmas, jo tas var nevajadzīgi satraukt viņu un kavēt izveseļošanos. Tāpat visu patiesību ne vienmēr var teikt slimniekiem, kuru slimība galvenokārt ir iedomāta, jo bieži vien tie ir neapdomīgi un nesavaldīgi. Tie dīvainās iedomās safantazē dažādus maldus par sevi un citiem. Viņiem pašiem sadomātais šķiet reāls, tādēļ kopējiem pastāvīgi un nenogurstoši jābūt laipniem, pacietīgiem un taktiskiem. Ja šādiem pacientiem pateiktu visu patiesību, daži apvainotos, citi zaudētu drosmi. Saviem mācekļiem Kristus teica: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.” (Jāņa 16:12) Lai gan ir gadījumi, kad nevar teikt visu patiesību, tomēr maldināt pacientu vai pat melot viņam nedrīkst nekādā ziņā. Ne ārstam, ne māsai nekad nevajadzētu pazemoties, izvairoties no tiešas atbildes. Kas tā dara, nokļūst ļoti apšaubāmā stāvoklī, jo Dievs nevar sadarboties ar viņu, un ārsts, zaudējot savu pacientu uzticību, zaudē arī vienu no visietekmīgākajiem cilvēciskajiem līdzekļiem savu pacientu dziedināšanai.
Arī gribasspēks netiek pienācīgi novērtēts. Dzīvs un pareizi orientēts, tas sniegs cilvēkam enerģiju un būs brīnišķīgs veselības saglabāšanas un atjaunošanas līdzeklis. Pareizi vadīta griba valdīs pār apziņu un iedarbīgi pretosies gan prāta, gan fiziskām slimībām. Pacienti, apliecinot ticību dzīvei, var brīnišķīgi sadarboties ar ārstu savas veselības atgūšanas procesā. Tūkstoši, ja tikai ilgotos, spētu atgūt veselību. Kungs nevēlas, ka cilvēki slimo. Viņš vēlas, lai tie būtu veseli un laimīgi, un tiem jāapņemas tādiem kļūt. Slimnieki bieži var pretoties kādai kaitei ar to vien, ka atsakās padoties un kļūt bezdarbīgi. Iespēju robežās tiem jāiesaistās kādā derīgā, spēkiem piemērotā darbā, kas novērstu domas no sāpēm un ciešanām. Tādā darbā un uzturoties svaigā gaisā un saules gaismā, dažs labs novājējis sirdzējs sāks atgūt veselību un spēku.
Bibliskie ārstniecības principi
“Un neapreibinieties ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet Gara pilni.” (Ef. 5:18) Šie Rakstu vārdi ir mācība tiem, kas vēlas atgūt vai saglabāt veselību. Patiesa miesas vai dvēseles dziedināšana un uzturēšana nav iespējama nedz ar uzbudinājumu vai aizmiršanos, ko rada nedabiski vai neveselīgi stimulatori, nedz arī ar zemāko kaislību vai tieksmju apmierināšanu. Slimo vidū daudzi ir bez Dieva un cerībām. Viņi cieš neapmierināto iekāru, neapvaldīto tieksmju un pašu sirdsapziņas pārmetumu dēļ, zūd pamats zem kājām, nav arī nākamās dzīves izredžu. Šādu slimnieku kopējiem jāsaprot, ka nesagādās tiem nekādu labumu, pieļaujot kaitīgu iegribu apmierināšanu. Šis lāsts tiem jau ir radījis slimību. Izsalkusī, izslāpusī dvēsele salks un slāps tik ilgi, kamēr vien būs cerības atrast apmierinājumu. Tie, kas dzer no savtīgu prieku avota, tiek pievilti. Pacilātu garastāvokli viņi uzskata par spēku un, uzbudinājumam zūdot, iedvesma diemžēl beidzas, tādēļ viņi ir neapmierināti un bezcerīgi.
Paliekošam mieram, patiesai dvēseles dusai ir tikai viens Avots. Par to runāja Kristus, sacīdams: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” (Mat. 11:28) “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu.” (Jāņa 14:27) Šis Viņa dotais miers nav kaut kas ārpus Viņa esošs. Tas ir Kristū, un saņemt to varam tikai tad, ja pieņemam Viņu.
Kristus ir atziņas avots. Daudziem ir vajadzīga skaidrāka izpratne par Viņu; tos vajag pacietīgi un laipni, tomēr nopietni pamācīt, kā visu savu būtni atvērt Debesu dziedinošajam spēkam. Kad Dieva mīlestības stari apgaismos dvēseles tumšos nostūrus, zudīs nemiers, nogurums un neapmierinātība, un gandarījuma prieks sniegs garam možumu, bet miesai — veselību un enerģiju.
Mēs atrodamies ciešanu pasaulē. Ceļā uz Debesu mājām mūs sagaida grūtības, pārbaudījumi un bēdas. Turklāt daudzi cilvēki dzīves nastas padara divkārt grūtas, pastāvīgi paredzot bēdas. Sajuzdami kādu pretestību vai vilšanos, viņi uzskata, ka viss iet bojā, viņu liktenis ir visgrūtākais, viņi noteikti nonāks trūkumā. Tā viņi sevi padara nelaimīgus un nomāc arī apkārtējos. Pati dzīve tādiem ļaudīm kļūst par nastu. Tā tam nav jābūt! Nepieciešamas pārmaiņas domāšanā un dzīves uztverē, kaut arī tās prasītu lielas pūles. Šī un arī nākamā dzīve ir atkarīga no cilvēku izpratnes par prieku. Ir jāizvairās no drūmām iedomām un jāpievēršas svētībām, ko Dievs nolicis dzīves ceļā un aiz tā visa — tagad neredzamajam un mūžīgajam.