Pat tie, kas nopietni cenšas laboties, nav pasargāti no atkārtotas krišanas briesmām. Par viņiem jārūpējas ar lielu gudrību un gādību. Tieksme cildināt un paaugstināt no viszemākajiem dziļumiem atbrīvotos dažreiz kļūst par iemeslu to bojāejai. Paradums uzaicināt tikko atgriezušos vīrus un sievas atklāti stāstīt par savu grēcīgās dzīves pieredzi ietver sevī briesmas abiem — runātājiem un klausītājiem. Kavēties ļaunajās atmiņu ainās ir kaitīgi izglābto prātam un dvēselei, jo kāds varbūt var domāt, ka viņa grēcīgā dzīve pelna zināmu ievērību. Tiek rosināts pašlepnums un patika būt slavenam, kas dvēselei var izrādīties liktenīgi. Pastāvēt var tikai tad, ja nepaļaujas uz sevi, bet gan uz Kristus žēlastību.
Visi, kas apliecina patiesu atgriešanos, jāmudina darboties citu labā. Atbalstiet un pieņemiet katru dvēseli, kas pārtraukusi kalpot sātanam, lai sekotu Kristum. Ja kāds pierāda, ka Dieva Gars viņam palīdz, vienmēr to iedrošiniet sākt kalpošanu Kungam. “Un citus, kas šaubās, apžēlojiet.” (Jūd. 22) Kam ir no Dieva nākusī gudrība, redzēs dvēseles, kurām vajadzīga palīdzība, kuras ir patiesi atgriezušās, bet drosmes trūkuma dēļ tik tikko uzdrošinās satvert gaidāmo cerību. Kungs savu kalpu sirdīs liks vārdus, lai aicinātu šos atgriezušos piebiedroties viņu mīlestības pilnajai sadraudzībai. Lai kādi būtu bijuši viņus iepriekš nomācošie grēki, lai cik zemu viņi būtu krituši, ja šie ļaudis dziļā nožēlā nāks pie Kristus, Viņš tos pieņems. Ļaujiet viņiem darboties Jēzum par godu! Ja viņi vēlas strādāt, lai citus glābtu no grēka atvara, no kura paši ir atsvabināti, dodiet tiem šo iespēju! Ievediet viņus pieredzes bagātu kristiešu sabiedrībā garīgā spēka saņemšanai. Piepildiet viņu sirdis un rokas ar darbu Meistara labā!
Kad gaisma iespīd dvēselē, tad daži, kas bija visvairāk nodevušies grēkam, sekmīgi darbojas tādu nelaimīgo labā, kādi reiz bijuši viņi paši. Būs cilvēki, kas ticībā Kristum ieņems augstu stāvokli kalpošanā un viņiem tiks uzticēta liela atbildība dvēseļu mantošanā. Viņi ir sapratuši savas vājības, apzinās to, ka viņu daba ir samaitāta, zina grēka spēku un ļauno ieradumu varu. Viņi izprot savu nespēju gūt uzvaru pār ienaidnieku bez Kristus palīdzības, un viņu pastāvīgā lūgšana ir: “Savu bezpalīdzīgo dvēseli es nododu Tev.”
Tādi cilvēki spēj palīdzēt citiem. Kārdinājumu un pārbaudījumu vajāts cilvēks, kura cerība bija gandrīz izgaisusi, bet kuru izglāba dzirdētā mīlestības vēsts, spēj izprast dvēseļu glābšanas zinātni. Tas, kura dvēsele ir pildīta ar mīlestību pret Kristu, tādēļ ka viņu pašu Pestītājs meklēja, lai atvestu atpakaļ ganāmpulkā, zina, kā meklēt pazudušo. Viņš spēj norādīt grēciniekiem uz Dieva Jēru. Viņš sevi visu ir nodevis Dievam, un Mīļotā Dēla dēļ šis cilvēks pilnībā ir pieņemts. Roka, kas nespēkā bija sniegusies pēc palīdzības, ir satverta. Ar šādu cilvēku līdzdalību daudzi pazudušie tiks atvesti pie Tēva.
Ikkatrai dvēselei, kas cīnās, lai pārceltos no grēku tumsas dzīlēm skaidrībā, lielais spēka elements ir vienīgais “vārds zem debess”, kas dots cilvēkiem un “kurā mums lemta pestīšana”. (Ap. d. 4:12) “Ja kam slāpst” pēc nesatricināmas cerības, pēc atbrīvošanas no grēcīgām tieksmēm, Kristus aicina: “Tas lai nāk pie Manis un dzer!” (Jāņa 7:37) Kristus žēlastība un spēks ir vienīgais dziedināšanas līdzeklis pret ļaunumu.
Saviem spēkiem izdarītā labā apņemšanās nelīdz. Visas pasaules solījumi nesalauzīs ļauno ieradumu varu. Nekad cilvēki neievēros atturību visās lietās, līdz viņu sirdis nebūs atjaunotas dievišķajā žēlastībā. Mēs paši nespējam atturēties no grēka pat vienu minūti. Ikkatru brīdi esam atkarīgi no Dieva.
Patiesa dzīves reforma sākas ar dvēseles šķīstīšanu. Mūsu darbs kritušo labā gūs patiesus panākumus tikai tad, kad Kristus žēlastība pārveidos viņu raksturus un nomaldījušās dvēseles nonāks dzīvā saskarsmē ar Dievu.
Kristus pilnīgi paklausīja Dieva likumiem, tā atstājot brīnišķu piemēru ikvienam cilvēkam. Dzīvi, kādu šajā pasaulē dzīvoja Viņš, Viņa spēkā, sekojot Viņa pamācībām, jādzīvo arī mums.
Dieva likuma prasībām un patiesai godbijībai pret Viņu jāietekmē visa mūsu domu gaita un sirds, darbojoties pagrimušo labā. Vienmēr parādiet, ka ir ievērojama starpība starp to, kas Dievam kalpo, un starp to, kas Viņam nekalpo. Dievs ir mīlestība, bet Viņš nespēj attaisnot apzinātu Viņa pavēļu ignorēšanu. Viņa likums ir tāds, ka cilvēkiem nākas baudīt savas nepaklausības sekas. Dievs var pagodināt tikai to, kas godā Viņu. Cilvēka dzīve šajā pasaulē nosaka viņa mūžīgo likteni. Viņam būs jāpļauj paša sētā raža. Cēlonis rada sekas.
Tikai pilnīga paklausība spēj apmierināt Dieva likuma prasības, kas ir skaidras un labi saprotamas. Viņš nav pavēlējis neko neiespējamu vai tādu, kas traucētu cilvēkam veidot labas attiecības ar Viņu. Mums ir jānorāda visiem cilvēkiem uz Kristus rakstura ideālu un tie jāvada pie Viņa, kura žēlastībā iespējams šo ideālu sasniegt.
Pestītājs uzņēmās cilvēces grēkus un dzīvoja šķīstu dzīvi, lai mums nebūtu jābaidās, ka savas nepaklausīgās dabas vājību dēļ varbūt nespēsim uzvarēt. Kristus nāca darīt mūs par “dievišķās dabas dalībniekiem”, un Viņa dzīve māca, ka cilvēciskā daba negrēko tad, kad tā ir savienībā ar dievišķo.
Pestītājs uzvarēja, lai parādītu cilvēkam, kā arī tas var uzvarēt. Ar Dieva Vārdu Kristus atspēkoja visas sātana kārdināšanas. Spēku paklausīt Dieva baušļiem Viņš saņēma, uzticēdamies Dieva apsolījumiem, un ienaidnieks nespēja gūt nekādu pārsvaru. Uz visiem kārdinājumiem Kristus atbilde bija: “Stāv rakstīts.” Tādēļ Dievs mums ir devis savu Vārdu ļaunuma atvairīšanai. Mums pieder ārkārtīgi lieli un dārgi apsolījumi, “lai (..) ar tiem būtu daļa pie dievišķās dabas (..), kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē“. (2. Pēt. 1:4)
Aiciniet kārdināšanu mākto cilvēku neskatīties uz apstākļiem, paša vājībām vai vilinājumu spēku, bet gan uz to spēku, kas ir Dieva Vārdā. Viss tā stiprums var būt arī mums. Dziesminieks raksta: “Es turu Tavus Vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” “Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku takām.” (Ps. 119:11; 17:4)
Runājiet ar cilvēkiem par drosmi; lūdziet par viņiem Dievu. Daudzi, kārdināšanu pārvarēti, savu neveiksmju dēļ jūtas pazemoti un uzskata, ka Dievam tuvoties ir veltīgi, bet šo domu iedveš ienaidnieks. Kad viņi grēko un jūt, ka nespēj lūgt, sakiet viņiem, ka tieši tad ir laiks lūgšanām. Viņi var būt apkaunoti un dziļi pazemoti, bet pēc tam, kad viņi būs izsūdzējuši savus grēkus, Viņš, uzticīgais un taisnais, piedos viņu pārkāpumus un šķīstīs tos no visas netaisnības.
Nekas nav šķietami bezpalīdzīgāks, un tomēr tieši tad visneuzvaramākais, kā dvēsele, kas izjūt savu niecīgumu un pilnīgi paļaujas uz Pestītāja nopelnu. Lūgšanā, Viņa Vārda izpētē un ticībā paliekot Viņa pastāvīgajā klātbūtnē, visvājākais cilvēks var dzīvot savienībā ar Kristu; Viņš turēs to pie rokas un nekad neatlaidīs.
Ikviena dvēsele, kas paliek Kristū, šos dārgos vārdus var pieņemt par saviem un sacīt:
“Bet es noraugos uz to Kungu
un gaidu uz Dievu, manas glābšanas nesēju;
mans Dievs mani uzklausīs!
Nepriecājies par mani, mana ienaidniece,
ja es guļu nogāzts pie zemes:
es atkal celšos kājās,
un, ja es arī mītu tumsā,
tad tomēr tas Kungs ir mana gaisma!”
(Mih. 7:7,8)
“Viņš apžēlosies pār mums;
mūsu vainas Viņš vērsīs atkal par labu.
Visus mūsu grēku darbus Tu liec iemest jūras dziļumos.”
(Mih. 7:19)
Dievs ir apsolījis:
“Tā ka augstākas kārtas vīrs būs dārgāks par tīro zeltu
un kārtējs cilvēks vērtīgāks par Ofīra zeltu.”
(Jes. 13:12)
“Vai jūs gribējāt palikt guļam starp aploku sētām,
kad viss lauks mirdzēja it kā noklāts ar sudrabotiem
baložu spārniem, kuru spalvas spīd zaļdzeltenā zelta krāsā?”
(Ps. 68:14)
Kristu visvairāk mīlēs tie, kam Viņš visvairāk ir piedevis. Tie pēdējā dienā stāvēs Viņa tronim vistuvāk.
“Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa vārds būs tiem uz pierēm.” (Atkl. 22:4)