Sūtīdams divpadsmit mācekļus pirmajā misijas ceļojumā, Kristus tiem novēlēja: “Bet ejot sludiniet un sakiet: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.” (Mat. 10:7,8)
Septiņdesmit vīriem, kurus sūtīja vēlāk, Viņš sacīja: “Un kurā pilsētā jūs ieiesit (..), dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakiet viņiem: Tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.” (Lūk. 10:8,9) Kristus klātbūtne un spēks pavadīja viņus. “Un tie septiņdesmit pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā!”” (17. pants)
Pēc Kristus atgriešanās Debesīs šis darbs turpinājās. Atkārtojās tādas pašas norises kā Viņa kalpošanas laikā. “Arī no apkārtējām pilsētām” nāca daudzi “uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti”. (Ap. d. 5:16)
Mācekļi “izgāja un mācīja visās malās, un tas Kungs tiem darbā palīdzēja”. “Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu. Ļaudis pulkiem uzmanīgi un vienprātīgi uzklausīja Filipa vārdus (..). (..) no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, (..); un daudz paralītiķu un tizlu tika dziedināti; un liela līksmība valdīja tanī pilsētā.” (Marka 16:20; Ap. d. 8:5–8)
Apustuļu darbs
Lūka (viņa vārdā nosauktā evaņģēlija sarakstītājs) bija ārsts misionārs; Rakstos viņu sauc par “mīļo ārstu”. (Kol. 4:14) Apustulis Pāvils bija dzirdējis par Lūkas ārsta prasmi un sameklēja viņu kā tādu, kam Kungs uzticējis sevišķu pienākumu. Tā veidojās sadarbība, un kādu laiku Lūka pavadīja Pāvilu ceļojumos no vienas vietas uz citu. Pēc kāda laika Pāvils atstāja Lūku Filipos, Maķedonijā. Šeit Lūka turpināja darboties vairākus gadus gan kā ārsts, gan arī kā Evaņģēlija sludinātājs. Ārsta amatā viņš kalpoja slimajiem un tad lūdza, lai Dieva dziedinošais spēks skartu ciešanu nomāktos. Tā tika pavērts ceļš Evaņģēlija vēstij. Savā panākumiem bagātajā ārsta praksē Lūkam radās daudzas izdevības sludināt Kristu pagāniem. Dievišķais plāns paredz, lai mēs strādātu tā, kā to darīja mācekļi. Fiziskā dziedināšana ir cieši saistīta ar Evaņģēlija uzdevumu. Evaņģēlija darbā nekad nedrīkst šķirt sludināšanu no dziedināšanas.
Evaņģēlija atziņu izplatīšana bija mācekļu darbs. Viņiem bija uzticēts pienākums visai pasaulei sludināt Kristus atnesto dievišķās laipnības vēsti. Viņi to izplatīja saviem laikabiedriem. Vienas paaudzes laikā Evaņģēlijs tika aiznests ikvienai toreiz zināmajai tautai.
Evaņģēlija pasludināšanu pasaulei Dievs ir uzticējis tiem, kas nes Viņa vārdu. Labā vēsts ir vienīgais varenais pretspēks pasaules grēkam un postam. Iepazīstināt visu cilvēci ar Dieva žēlastības Evaņģēliju ir to cilvēku pirmais pienākums, kuri jau izjutuši tā dziedinošo spēku.
Kad Kristus izsūtīja savus mācekļus ar Evaņģēlija vēsti, ticība Dievam un Viņa Vārdam pasaulē bija gandrīz izzudusi. Pat jūdi, kas apgalvoja, ka tiem esot izpratne par Jehovu, Viņa Vārdu bija novirzījuši sānis tradīciju un cilvēku izdomājumu dēļ. Ļaužu domas aizņēma patmīlīga godkāre, ārišķība, negodīga peļņa. Izzūdot godbijībai pret Dievu, zuda arī līdzjūtība pret cilvēkiem. Par valdošo principu kļuva patmīlība, un sātans to izmantoja, vairojot cilvēces nelaimes un degradēšanos.
Sātana palīgi pārņēma ļaudis savā varā. Cilvēka organisms, kas bija radīts, lai tur mājotu Dievs, kļuva par sātana mitekli. Pārdabiski spēki pārvaldīja cilvēku apziņu, nervus un orgānus, gremdējot ļaudis, lai tie censtos apmierināt viszemiskākās kaislības. Uz cilvēku pierēm tika uzspiesti pašu dēmonu zīmogi, bet to sejas atspoguļoja ļaunuma leģionu izteiksmi, ar kuriem tie bija apsēsti.
Kāds stāvoklis pasaulē ir šodien? Vai mūsdienās augstākā kritika un prātošana neiznīcina ticību Bībelei tikpat iedarbīgi, kā tas bija ar tradīcijām un rabīnu doktrīnām Kristus laikā? Vai savtīga alkatība, godkāre un izpriecu kāre nesaista cilvēku sirdis tikpat stipri šodien, kā tas bija tad? Cik nedaudzus vada kristīgie principi tā saucamajā kristīgajā pasaulē, pat Kristu apliecinošās draudzēs! Darījumos, sociālajā sfērā, mājas dzīvē, pat reliģiskajās aprindās maz cilvēku pieņem Kristus mācības kā ikdienas dzīves likumus. Vai nav tā, ka “taisnīga rīcība pilnīgi izzudusi; (..) godīgums nekur neatrod ieejas.” “Kas no ļauna atkāpjas, paliek par laupījumu”? (Jes. 59:14; 15. pants Glika tulk.)
Mēs tagad dzīvojam “noziegumu epidēmijas” vidū, par ko uzmanīgie, dievbijīgie cilvēki aiz šausmām ir kā sastinguši. Neviens rakstnieks nespēj aprakstīt pieaugošo korupciju. Katra diena nes jaunas ziņas par politiskajiem strīdiem, kukuļošanu un krāpšanu. Katra diena nes jaunas, sirdi plosošas vēstis par vardarbību un nelikumībām, vienaldzību pret cilvēku ciešanām, par cilvēku dzīvības brutālu, velnišķīgu iznīcināšanu. Ik diena liecina par neprātības, slepkavību un pašnāvību vairošanos. Kas gan vairs var šaubīties par to, ka sātaniskie spēki ar pieaugošu aktivitāti darbojas cilvēkos, lai satrauktu un samaitātu prātu, apgānītu un fiziski iznīcinātu ķermeni?
Tajā pašā laikā, kad pasaule ir pārpildīta ar tādu ļaunumu, pārāk bieži Evaņģēliju sludina tik vienaldzīgi, ka tas uz cilvēku apziņu vai dzīvi atstāj mazu ietekmi. Visur sirdis sauc pēc tā, kā viņām trūkst. Tās ilgojas pēc kāda spēka, kas palīdzētu pārvarēt grēku, pēc spēka, kas atbrīvotu no ļaunā verdzības, pēc spēka, kas sniegtu veselību, dzīvību un mieru. Daudzi, kas reiz pazina Dieva Vārda spēku, ir dzīvojuši tur, kur neatzīst Dievu, un viņi ilgojas pēc Visuvarenā klātbūtnes.
Pasaulē šodien vajadzīgs tas, ko tai vajadzēja jau pirms deviņpadsmit gadsimtiem — Kristus atklāsme. Ir nepieciešamas lielas reformas, un tikai Kristus žēlastībā iespējams paveikt fizisko, prāta un garīgo atjaunošanu.
Vienīgi Kristus metode dos patiesas sekmes cilvēku glābšanā. Pestītājs nāca pie cilvēkiem kā tāds, kas vēlas tiem darīt labu. Viņš bija līdzjūtīgs, kalpoja viņu vajadzībām un iemantoja viņu uzticību. Tad Viņš lūdza: “Sekojiet Man.”
Ir nepieciešama individuāla pieeja cilvēkiem. Ja mazāk laika veltītu sprediķošanai un vairāk atlicinātu individuālajai kalpošanai, panākumi būtu daudz labāki. Maznodrošinātajiem ir jāpalīdz, slimnieki — jāaprūpē, noskumušie un zaudējumus cietušie — jāmierina, nezinātāji jāpamāca, nepiedzīvojušajiem jāsniedz padoms. Mums jāraud kopā ar raudošajiem un jāpriecājas ar priecīgajiem. Šis darbs nebūs un nevar būt neauglīgs, ja to pavadīs pārliecināšanas, lūgšanu un Dieva mīlestības spēks.
Mums jāatceras, ka ārstnieciskās misijas mērķis ir norādīt visiem ar grēku slimajiem vīriem un sievām uz Golgātas Vīru, kas nes pasaules grēku. Uzlūkojot Viņu, tie pārtaps Viņa līdzībā. Slimie un cietēji mums jāmudina raudzīties uz Jēzu un dzīvot. Tiem cilvēkiem, kuriem fiziskās un dvēseles slimības atņēmušas drosmi, ir pastāvīgi jānorāda uz Kristu, Lielo Ārstu. Norādiet viņiem uz Kungu, kas spēj dziedināt visas kaites. Stāstiet šiem ļaudīm par Pestītāju, kuru aizkustina viņu vājums. Iedrošiniet viņus uzticēties Jēzum, kas atdeva savu dzīvību, lai viņi reiz varētu nokļūt nebeidzamajā mūžībā. Stāstiet par Viņa mīlestību, runājiet par Viņa spēku pestīt.
Tas viss ir ārsta misionāra augstais pienākums un nenovērtējamā priekšrocība. Ceļu tam paver individuālā kalpošana. Bieži Dievs sasniedz ļaužu sirdis, mums pūloties atvieglot viņu fiziskās ciešanas.
Ārstnieciskā misija ir Evaņģēlija celmlaužu darbs. Labā vēsts ir jāsludina un jāizmanto praksē, sludinot Vārdu un veicot ārsta pienākumus.
Gandrīz katrā sabiedrībā ir daudz ļaužu, kuri neieklausās Dieva Vārda sludināšanā vai neapmeklē nevienu dievkalpojumu. Lai Evaņģēlijs viņus sasniegtu, tas jāienes viņu mājās. Šādu cilvēku fizisko sāpju remdēšana bieži vien ir vienīgā iespēja, kā tiem var tuvoties. Žēlsirdīgās māsas, kas kalpo kā misionāres, aprūpē saslimušos un remdē trūcīgo bēdas, atradīs daudz izdevību lūgt kopā ar šiem cilvēkiem, lasīt viņiem Dieva Vārdu un stāstīt par Pestītāju. Viņas var lūgt gan kopā, gan arī par šiem bezpalīdzīgajiem, kuriem trūkst gribasspēka pārvarēt sagandējošās kaislības. Viņas var ienest cerību staru nomākto un mazdūšīgo dzīvē. Viņu nesavtīgā mīlestība, kas atklājas pašaizliedzīgā un laipnības pilnā darbā, palīdzēs šiem cietējiem sākt ticēt Kristus mīlestībai.
Daudzi netic Dievam un ir zaudējuši ticību arī cilvēkiem, bet viņi augstu vērtē līdzjūtību un izpalīdzību. Viņu sirdis tiek aizkustinātas, ja kāds, kura motīvs nav uzslavas vārdi vai savtīgas intereses, ienāk viņu mājā, kalpo slimajam, paēdina izsalkušo, apģērbj kailo, mierina noskumušo un laipni norāda uz Dievu, kura mīlestības un līdzjūtības vēstnesis ir šis darbinieks. Dziļi sirdī rodas pateicība. Ticība ir iededzināta. Šie ļaudis redz, ka Dievs rūpējas par tiem, un ir gatavi klausīties, kad tiek atvērts Viņa Vārds.
Gan ārzemju misijas laukos, gan arī kalpojot savā dzimtenē visi darbinieki — kā vīrieši, tā sievietes — spēs rast daudz vieglāku pieeju cilvēkiem un atklās, ka viņu noderīgums ir ievērojami pieaudzis, ja tie varēs palīdzēt slimajiem. Sievietes, kas dodas uz pagānu zemēm par misionārēm, tā var gūt izdevību sniegt Evaņģēliju šo zemju sievietēm, kad visas citas durvis labajai vēstij ir slēgtas. Visiem Evaņģēlija darbiniekiem būtu jāzina, kā lietot vienkāršākos ārstniecības līdzekļus, kas palīdz remdēt sāpes un novērš slimības.
Veselības principu mācīšana
Evaņģēlija kalpiem jāspēj sniegt pamācības par veselīgas dzīves principiem. Visur ir slimības, un vairumā gadījumu tās varētu novērst, ievērojot veselības likumus. Cilvēkiem jāsaprot to lielā nozīme gan šīs dzīves labklājībai, gan arī nākamajai dzīvei. Viņi jāatmodina atbildībai par savu ķermeni, kurā var iemājot Radītājs, un Viņš vēlas, lai ļaudis savu organismu pārvaldītu kā uzticīgi namturi. Visiem jāņem vērā Svēto Rakstu vārdi: “(..) Jūs esat dzīvā Dieva nams, kā Dievs ir sacījis: “Es viņos gribu mājot un viņu starpā staigāt, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mani ļaudis.”” (2. Kor. 6:16)
Tūkstošiem ir tādu cilvēku, kuriem nepieciešamas un kuri labprāt arī pieņemtu pamācības par vienkāršām slimnieku kopšanas metodēm — metodēm, kas aizstāj indīgu medikamentu lietošanu. Ir liela nepieciešamība pēc pamācībām uztura reformā. Nepareizi ēšanas ieradumi un neveselīga pārtika bieži vainojama nesātībā, noziegumos un nelietībās, kas pasaulei nes postu.