Ja vecākus varētu vedināt uz pārdomām par savas rīcības sekām un tie redzētu, kā ar savu piemēru un pamācībām turpina vairot grēka vai taisnīguma varu, tad katrā ziņā notiktu pārmaiņa. Daudzi novērstos no tradīcijām un dažādiem ieradumiem un pieņemtu dievišķās dzīves principus.
Piemēra spēks
Ģimenes ārsts, būdams nomodā pie slimnieku gultas, atvieglodams to ciešanas, neļaudams tiem nomirt, sacīdams mirstošajiem cerīgus vārdus, iegūst to uzticību un tādas simpātijas, kādas tiek dāvātas tikai nedaudziem. Pat Evaņģēlija kalpam nav uzticēta tik liela atbildība un tik tālejoša ietekme.
Ārsta piemēram, tāpat kā viņa pamācībām, neapšaubāmi jābūt labvēlīgam. Reformas ideja prasa tādus vīrus un sievas, kuru ikdienas dzīve ir savaldības paraugs. Liela nozīme ir principiem, kurus mēs īstenojam paraduma pēc. Pasaulei nepieciešams praktisks pierādījums par Dieva žēlastības paveikto, cilvēkos atjaunojot zaudēto ķēnišķību un ļaujot viņiem pilnveidoties. Nekas cits pasaulē nav tik vajadzīgs, kā kristīgajā dzīvē apliecināts Evaņģēlija pestījošais spēks.
Ārsts nepārtraukti nonāk saskarē ar cilvēkiem, kuriem nepieciešama pareiza priekšzīme un iedrošinājums. Daudzi ir morāli vāji. Viņiem trūkst paškontroles, un kārdināšanas viņos gūst virsroku. Šādām dvēselēm palīdzēt ārsts spēj tikai tad, ja savā dzīvē parāda spēku, kas palīdz uzvarēt katru kaitīgu ieradumu un samaitājošu iekāri. Viņa dzīvē jābūt redzamai dievišķā spēka darbībai. Ja tās trūkst, tad, lai cik iespaidīgi vai pārliecinoši būtu ārsta vārdi, pacientus tie neietekmēs.
Ārsta padomu un palīdzību meklē daudzi, kas savu nepareizo ieradumu dēļ kļuvuši par morāliem graustiem. Viņi ir satriekti, vāji un ievainoti, paši jūt savu neprātību un nespēju to pārvarēt. Tādu cilvēku tuvumā nedrīkst atrasties nekas, kas varētu mudināt turpināt domas un izjūtas, kas viņus padarījušas par tādiem, kādi viņi ir. Viņiem jāelpo skaidrības, augstu un cēlu domu gaiss. Cik šausmīgi, ja tie, kam vajadzēja būt par audzinošu piemēru, paši vergo kaitīgiem ieradumiem; viņu ietekme palielina citos kārdinājumu spēku!
Ārsts un atturības veicināšana
Ārsta aprūpē nonāk daudzi, kas sabojā savu dvēseli un organismu ar tabakas un reibinošu dzērienu lietošanu. Savam pienākumam uzticīgam ārstam jānorāda šiem pacientiem viņu ciešanu iemesls, bet, ja viņš pats lieto tabaku vai alkoholu, kāds segums būs viņa vārdiem? Vai ārsts, apzinādamies, ka apmierina savas iegribas, nevilcināsies norādīt uz šo postu sava pacienta dzīvē? Kā gan viņš varēs pārliecināt jauniešus par alkohola un tabakas kaitīgumu, ja pats smēķē vai dzer?
Kā ārsts sabiedrībā var būt skaidrības un pašsavaldības paraugs vai ietekmīgs atturības veicinātājs, ja pats izdabā pretīgam ieradumam? Kā var palīdzēt slimniekam, ja paša elpa ir nepatīkama, alkohola vai tabakas smakas piesātināta?
Kā var uzticēties ārsta prasmei, ja tas bojā savus nervus un apmiglo smadzenes, lietojot narkotiskas indes? Tāds mediķis vairs nespēj ātri pieņemt lēmumus un precīzi tos izpildīt!
Ja ārsts neievēro likumus, kas pārvalda viņa būtni, ja patmīlīgu iegribu apmierināšanu tas vērtē augstāk par prāta un miesas skaidrību, vai ar to viņš nepierāda savu neatbilstību rūpēm par cilvēku dzīvību?
Lai cik prasmīgs un uzticīgs kāds ārsts būtu, tā darbā tomēr ir daudz mazdūšības brīžu un neveiksmju. Bieži vien neizdodas sasniegt cerēto. Lai gan pacienti atgūst veselību, patiesu labumu nevar gūt ne viņi, ne arī sabiedrība, ja izārstētie atkal pakļaujas savām ļaunajām iegribām, kas reiz jau izraisījušas slimību. Ar iepriekšējo aizrautību viņi no jauna iegrimst šaurā savtīgumā un pašapmānā. Viņu labā veiktais ārsta darbs šķiet velti izšķiests.
Tādi paši piedzīvojumi bija arī Kristum, tomēr Viņš nepārtrauca pūlēties pat vienas nelaimīgas dvēseles labā. No desmit dziedinātajiem spitālīgajiem tikai viens novērtēja šo dāvanu, bet tas bija svešinieks un samarietis. Šī viena dēļ Kristus izdziedināja desmit. Ja ārstam nav labāku panākumu kā bija Pestītājam, lai mācās no Lielā Ārsta. Par Kristu ir rakstīts: “Viņš nepagurs un nekritīs.” “No dvēseles ciešanām Viņam radīsies panākumu papilnam.” (Jes. 42:4; 53:11)
Pat ja tikai viena dvēsele būtu pieņēmusi Viņa žēlastības Evaņģēliju, arī šīs vienas glābšanas dēļ Kristus būtu izvēlējies pazemojošo, moku un kauna pilno zemes dzīvi un nāvi. Ja ar mūsu pūlēm kaut viens cilvēks tiek pacelts un glābts, lai mirdzētu Kunga pagalmos, vai mums tad nav iemesla priecāties?
Ārsta pienākumi ir grūti un nogurdinoši. To sekmīgai izpildei vajadzīgs spēcīgs organisms un laba veselība. Vājš vai slimīgs cilvēks nespēj izturēt nogurdinošo ārsta darbu. Tas, kam trūkst pilnīgas pašsavaldīšanās, nebūs piemērots cīņai ar dažādajām slimībām.
Ārsta dzīve, šķiet, atrodas nepārtrauktā ēnā, jo bieži tiek traucēts naktsmiers, viņš nevar ievērot regulāras ēdienreizes un ir lielā mērā šķirts no sabiedriskā prieka un reliģiskajām priekšrocībām. Sāpes, kas viņam jāredz, paļāvīgie mirstošie, kas ilgojas pēc palīdzības, viņa saskarsme ar izvirtušiem ļaudīm padara mediķa sirdi slimu un gandrīz iznīcina uzticību cilvēcei.
Ārstam līdz galējai robežai jāsasprindzina savi spēki cīņā ar slimībām un nāvi. Šī briesmīgā pārpūle pilnībā pārbauda raksturu. Tad arī kārdinājumam ir vislielākais spēks. Ārstam vairāk nekā citu profesiju pārstāvjiem ir vajadzīga pašsavaldīšanās, gara skaidrība un ticība, kas tveras Debesīs. Citu un arī pats sevis dēļ viņš nevar atļauties neievērot veselības saglabāšanas noteikumus. Vieglprātība fiziskajos ieradumos sekmē vieglprātību arī morālē.
Ārsta patiesā drošība vienmēr un visur ir — rīkoties saskaņā ar principiem, kas rodami vienīgi Dievā. Mediķim jāpamatojas tā Kunga rakstura morālajā dižumā. Diendienā, stundu pēc stundas, ik mirkli ārstam jādzīvo it kā neredzamās pasaules acu priekšā. Tāpat kā Mozum, viņam ir jāiztur, “it kā redzot Neredzamo”.
Taisnība sakņojas dievbijībā. Neviens cilvēks nespēj nelokāmi saglabāt citu vidū skaidru, ietekmīgu dzīvi, ja tā nav ar Kristu apslēpta Dievā. Jo lielāka saskarsme ar citiem cilvēkiem, jo ciešākai jābūt sirds savienībai ar Debesīm.
Jo ārstam ir neatliekamāki pienākumi un lielāka atbildība, jo izteiktāka ir viņa vajadzība pēc dievišķā spēka. Laiks jāvelta nevis laicīgām lietām, bet pārdomām par mūžības valstību. Ārstam ir jāpretojas uzmācīgajai pasaulei, kas viņu grib tā nomākt, lai atšķirtu no spēka Avota. Biežāk nekā visiem citiem cilvēkiem viņam lūgšanās un Rakstu pētīšanā jānostājas aiz Dieva sargājošā vairoga. Viņam jādzīvo nepārtrauktā savienībā un apzinīgā saliedētībā ar patiesības, taisnības un žēlastības principiem, kas dvēselē atklāj Dieva īpašības.
Tieši tādā pakāpē, kādā cilvēks pieņems Dieva Vārdu un tam paklausīs, tas ar savu spēku un savas dzīvības pieskārienu ietekmēs katru darbības motīvu, katru rakstura attīstības posmu, šķīstīs domas un regulēs ikvienu vēlmi. Tie, kas paļausies uz Dieva Vārdu, rīkosies kā vīri un būs stipri. Pāri visam zemiskajam viņi pacelsies gaisotnē, kas būs brīva no visa samaitājošā.
Ja cilvēks ir sadraudzībā ar Dievu, tad nelokāmā apņēmība, kas pasargāja jau Jāzepu un Daniēlu samaitātajā pagānu galmā, darīs arī viņa dzīvi sirdsšķīsti skaidru. Viņa rakstura drānas būs neaptraipītas. Viņa dzīvē Kristus gaisma nebūs aptumšota. Nemainīgā godībā pār viņu nemitīgi mirdzēs spožā Rīta Zvaigzne.
Sabiedrībā tāda dzīve būs spēka elements. Tā būs barjera pret ļaunumu, kārdināto drošība, bākas vadošā gaisma tiem, kas dzīves grūtību un mazdūšības apstākļos meklē pareizo ceļu.