Slimie un cietēji vairāk uzticēsies ārstam, par kuru ir pārliecināti, ka tas bīstas un mīl Dievu. Viņi paļausies uz tā vārdiem. Tāda ārsta klātbūtnē un vadībā viņi jutīsies droši.
Kristīgam praktizējošam ārstam, pazīstot Kungu Jēzu, ir priekšrocība lūgšanā pieaicināt Viņu slimnieka istabā. Lai ārsts pirms kritiskas operācijas lūdz Lielā Ārsta palīdzību un iedrošina cietēju, ka Dievs spēj droši vadīt cauri smagajam pārbaudījumam un visos ciešanu brīžos ir drošs patvērums visiem Viņam uzticīgajiem. Ārsts, kas to nespēj, zaudēs vienu slimnieku pēc otra, kas citādi būtu glābti. Ja mediķis tiem dotu iedvesmojošu padomu ticēt Pestītājam, kas jūt līdzi visās sāpēs un mokās, un lūgšanā Viņam izteiktu savas dvēseles ciešanas, tad ārstēšanās iznākums daudz biežāk būtu veiksmīgs.
Tikai Kristus, kas lasa sirdīs, spēj saprast, ar kādām bailēm un šausmām daudzi pacienti piekrīt operācijai, ko veiks ārsta rokas. Viņi saprot draudošās briesmas. Slimnieki gan uzticas ārsta prasmei, bet tomēr saprot, ka tā nav nekļūdīga. Taču, ja viņi redz ārstu, zemojušos lūgšanā, izlūdzot palīdzību no Dieva, viņos rodas uzticība. Pateicība un paļāvība atver sirdi Dieva dziedinošajam spēkam, visas cilvēka būtnes enerģija tiek iedzīvināta, un dzīvības spēki triumfē.
Arī ārstam Pestītāja klātbūtne ir spēka pamats. Bieži atbildības sajūta un iespēja kļūdīties iedveš bailes pašam ārstam. Trauksmains nemiers un nedrošība mēdz padarīt roku neprasmīgu. Pārliecība, ka dievišķais Padomdevējs atrodas blakus, lai vadītu un stiprinātu, dod mieru un drosmi. Kristus pieskāriens ārsta rokai sniedz dzīvīgumu, mieru, paļāvību un spēku.
Ja krīze laimīgi pārvarēta un panākumi ir acīmredzami, dažus mirkļus kopā ar pacientu vajag veltīt lūgšanai, izsakot pateicību par saudzēto dzīvību. Ja slimnieks pateicību izsaka ārstam, norādiet, ka slava un pateicība pienākas Dievam. Sakiet pacientam, ka viņa dzīvība tika saudzēta tādēļ, ka to sargāja dievišķais Ārsts.
Ārsts, kas tā rīkosies, vadīs savu pacientu pie Kristus, no kura ir atkarīga ikviena cilvēka dzīvība, pie Tā, kas spēj izglābt pilnīgi visus pie Viņa nākušos.
Ārstnieciskās misijas darbā jātiecas pēc patiesas ieinteresētības par dvēseļu glābšanu. Tāpat kā Evaņģēlija sludinātājam, arī ārstam ir uzticēta visaugstākā cilvēkam jebkad uzliktā atbildība. Vai nu viņš to apzinās vai ne, mediķim ir jābūt arī dvēseļu dziedinātājam.
Darbā saskaroties ar slimībām un nāvi, ārsti pārāk bieži no redzesloka pazaudē nākotnes dzīves svinīgo realitāti. Nopietnajos centienos novērst slimnieka fiziskās ciešanas viņi aizmirst, kādās briesmās ir neatgriezusies dvēsele. Slimnieks var zaudēt dzīvību. Tad pēdējā izdevība liecināt par Dievu un glābt cietēja dvēseli būs izslīdējusi no ārsta rokām. Viņam ar šo cilvēku atkal vajadzēs sastapties pie Kristus tiesneša krēsla.
Mēs bieži neizmantojam iespējas pateikt īstos vārdus īstajā laikā. Šādai izdevībai ir zelta vērtība. Pie slimnieka gultas nav jārunā par ticības problēmām vai domstarpībām. Cietējam jānorāda uz Dievu, kas ir labprātīgs glābt visus, kas ticībā nāk pie Viņa. Sirsnīgi, laipni palīdziet dvēselei, kas atrodas starp dzīvību un nāvi.
Ārsts, apzinādamies, ka Kristus ir viņa personiskais Pestītājs, jo pats ir ticis atvests pie šī Patvēruma, saprot, kā izturēties pret drebošo, vainīgo, ar grēku slimo dvēseli, kas pie viņa vēršas pēc palīdzības. Viņš var atbildēt uz jautājumu: “Kas man jādara, lai tiktu pestīts?” Viņš var pastāstīt par Pestītāja mīlestību, no savas pieredzes liecināt par atgriešanās un ticības spēku. Vienkāršos, nopietnos vārdos ārsts var izteikt dvēseles vajadzības lūgšanā Dievam un iedrošināt arī slimo lūgt un saņemt līdzjūtīgā Pestītāja žēlastību. Ārstam tā kalpojot pie slimā gultas, sakot vārdus, kas dod palīdzību un mierinājumu, Kungs darbosies kopā ar viņu. Ja cietēja prāts pievērsīsies Pestītājam, Kristus miers pildīs viņa sirdi, un saņemtā garīgā veselība būs Dieva palīdzīgā roka fiziskās veselības atgūšanai.
Apmeklējot slimnieku, ārstam bieži radīsies izdevība kalpot cietēja draugiem. Viņu sirdis atmaigst, paliekot nomodā pie cietēja gultas, kad viņi jūtas bezspēcīgi klusināt sirdzēja vaidus. Bieži vien no citiem slēptas bēdas tiek izteiktas ārstam. Tad ir izdevība šiem cietējiem norādīt uz To, kas ir aicinājis nogurušos un bēdīgos nākt pie Viņa. Bieži var arī kopā lūgt ar viņiem, izstāstot viņu vajadzības visu sāpju Dziedinātājam, visu bēdu Mierinātājam.
Dieva apsolījumi
Ārstam rodas vērtīgas izdevības norādīt saviem pacientiem uz Dieva Vārda apsolījumiem. No šīs dārgumu krātuves jāņem vecas un jaunas lietas, bieži jāizsaka mierinājuma un pamācību vārdi, pēc kuriem ilgojas cietēji. Ārstam vajag bagātināt savu prātu ar jaunām atziņām, tādēļ Viņam uzcītīgi jāpēta Dieva Vārds, lai iepazītos ar tā apsolījumiem. Ārstam jāatkārto mierinājuma vārdi, kurus Kristus teicis savas zemes kalpošanas laikā, mācīdams un dziedinādams neveselos. Viņam jāstāsta par Kristus veiktajiem dziedināšanas brīnumdarbiem, par Viņa sirsnību un mīlestību. Viņš nekad nedrīkst ignorēt pienākumu vērst savu pacientu domas pie Kristus, Lielā Ārsta.
Kristus vārdiem šodien ir tāds pats spēks, kāds Viņam bija zemes dzīves laikā. Ar savu vārdu Jēzus dziedināja slimības un izdzina dēmonus, ar savu vārdu nomierināja jūru un uzcēla mirušos, un cilvēki liecināja par Viņa vārda spēku. Viņš runāja Dieva vārdus tāpat, kā bija runājis ar visiem Vecās Derības praviešiem un mācītājiem. Visa Bībele ir Kristus atklāsme.
Raksti jāpieņem ne vien kā Dieva rakstītais, bet arī kā mums sacītais Vārds. Kad cietēji vērsās pie Kristus, Viņš uzlūkoja ne tikai palīdzību lūdzošos, bet arī tos, kas nākamajos laikmetos nāks pie Viņa ar tām pašām vajadzībām un tādu pašu ticību. Sakot paralizētajam: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti,” sakot sievietei Kapernaumā: “Turi drošu sirdi, mana meita, tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru!”, Viņš to sacīja arī citiem cietējiem, grēka nomāktajiem, kas meklē Viņa palīdzību. (Mat. 9:2; Lūk. 8:48, Glika tulk.)
Tāpat ir ar visiem Dieva Vārda apsolījumiem. Ar tiem Viņš uzrunā katru individuāli tikpat tieši, it kā mēs dzirdētu Viņa balsi. Ar šiem apsolījumiem Kristus mums nodod savu žēlastību un spēku. Tie ir tā koka lapas, kas ir “tautām par dziedināšanu”. (Atkl. 22:2) Ja apsolījumus apgūst, pieņem un izmanto, tie veido raksturu, iedvesmo darbam un uztur dzīvību. Nekam citam nav tāda dziedinoša spēka. Turklāt nekas cits nespēj tā dot drosmi un ticību, kas sniedz nerimtīgu enerģiju visai būtnei, kā Dieva apsolījumi.
Kapa malā izbailēs stāvošajam, ciešanu un grēka smaguma nomocītajam slimniekam ārsts lai izdevīgā brīdī atkārto šos Pestītāja vārdus — jo visi Svēto Rakstu vārdi ir Viņa vārdi:
“Nebīsties, jo Es tevi atpestīju; Es tevi saucu tavā vārdā, tu esi Mans! Kad tu iesi caur ūdeņiem, Es būšu pie tevis, un caur straumēm, tās tevi nepārplūdinās; kad tu iesi caur uguni, tu nesadegsi, uguns liesmas tev nekaitēs! Jo Es, tas Kungs, tavs Dievs, Israēla Svētais, esmu tavs Glābējs. (..) Tādēļ, ka tu esi dārgs un vērtīgs manās acīs, Es tevi mīļoju.” “Es, Es tas esmu, kas izdzēšu tavus noziegumus Manis paša dēļ un nepieminu tavus grēkus.” “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi!” (Jes. 43:1–4,25,5, Glika tulk.)
“Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas. Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin, ka mēs esam pīšļi.” (Ps. 103:13,14)
“Tikai atzīsti savu noziegumu, ka tu esi apgrēkojusies pret to Kungu, savu Dievu.” “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.“ (Jer. 3:13; 1. Jāņa 1:9)
“Es izgaisinu tavus pārkāpumus kā miglu un lieku izklīst taviem grēkiem kā mākonim. Atgriezies pie Manis, jo Es tevi atpestīšu!” (Jes. 44:22)
“Tad nāciet, turēsim tiesu!” — saka tas Kungs. “Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs; kaut tie arī būtu kā purpurs, tomēr tie kļūs kā vilna. Ja jūs būsit Man padevīgi un paklausīgi, tad jūs baudīsit zemes svētību.” (Jes. 1:18,19)
“Es tevi mīlēju ar mūžīgu mīlestību, tādēļ Es pret tevi tik uzticīgi esmu saglabājis savu žēlastību.” “Es tev mazu brīdi apslēpu savu vaigu, bet ar mūžīgu žēlastību Es par tevi atkal apžēlošos.” (Jer. 31:3; Jes. 54:8)
“Jūsu sirdis lai neizbīstas!” “Mieru Es jums atstāju, savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jāņa 14:1,27)
“Ikviens būs kā patvērums pret auku un kā pavēnis pret negaisu, kā ūdens strauts izkaltušā zemē un kā augstas klints ēna iztvīkušā un izslāpušā zemē.” (Jes. 32:2)
“Cietēji un nabagi meklē ūdeni un neatrod, viņu mēle ir izslāpusi un iztvīkusi; Es, tas Kungs, tos paklausīšu, Es, Israēla Dievs, tos neatstāšu.” (Jes. 41:17)
“Tā saka tas Kungs, kas tevi radījis (..): “Kā Es izleju ūdeni uz iztvīkušu zemi un straumes uz sausu zemi, tā Es izliešu savu Garu uz tavu dzimumu un savu svētību uz taviem pēcnācējiem.”” (Jes. 44:2,3)
“Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali!” (Jes. 45:22)
“Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.” “Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Mat. 8:17; Jes. 53:5, Glika tulk. 6. pants)