Šī sieviete simbolizē tādu ticības izpausmi, kas tieši darbībā apstiprina paļāvību uz Kristu. Katrs patiess māceklis piedzimst kā Dieva valstības misionārs. Tiklīdz viņš iepazīst Pestītāju, tā jau vēlas arī citus iepazīstināt ar Viņu. Patiesību, kas glābj un svētī, savā sirdī nevar ieslēgt. Kas dzer dzīvības ūdeni, pats kļūst par dzīvības avotu. Saņēmējs kļūst devējs. Kristus žēlastība dvēselē ir kā strauts tuksnesī, kas plūst, atsvaidzinot visus, un tiem, kas ir jau tuvu bojāejai, liek kāri dzert dzīvības ūdeni. Darot to, tiek gūtas lielākas svētības, nekā tikai saņemot labumu sev. Izplatot brīnišķo pestīšanas vēsti, paši nākam Pestītājam vēl tuvāk.
Par Viņa žēlastības saņēmējiem Kungs saka:
“Es tās [avis] svētīšu un piešķiršu svētību arī visai savai kalna zemei, Es došu lietu savā laikā: tas būs svētības lietus.” (Ec. 34:26)
“Beidzamajā, lielajā svētku dienā Jēzus uzrunāja visus un sauca: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts: No viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.”” (Jāņa 7:37,38)
Tiem, kas saņem, jāsniedz citiem. No visām pusēm skan saucieni pēc palīdzības. Dievs aicina ticīgos priecīgi kalpot citiem cilvēkiem. Ir jāiegūst nevīstoši vainagi, ir jāiemanto Debesu valstība; neziņā bojā ejošā pasaule ir jāapgaismo.
“Vai jūs nesakāt: Vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatiet druvas, jo viņas ir baltas pļaujai. Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:35,36)
Trīs gadus mācekļu acu priekšā bija Jēzus brīnišķīgais piemērs. Dienu no dienas viņi kopā gāja un sarunājās ar Viņu, klausījās Viņa uzmundrinājumus nogurušajiem un grūtsirdīgajiem un vēroja Viņa spēka atklāsmes, kad tika dziedināti slimie un iepriecināti apbēdinātie. Kad pienāca laiks Jēzum doties projām, mūsu Kungs mācekļiem deva žēlastību un spēku turpināt Viņa darbu Viņa vārdā, proti, izplatīt mīlestības un dziedināšanas Evaņģēlija gaismu. Pestītājs apsolīja, ka Viņa klātbūtne saglabāsies vienmēr. Ar Svētā Gara starpniecību Viņš būs viņiem vēl tuvāk nekā tad, kad redzamā veidā mājoja cilvēku vidū.
Arī mums ir jādara tas pats darbs, ko veica mācekļi. Ikvienam kristietim ir jābūt misionāram. Ar līdzjūtību mums jākalpo tiem, kam vajadzīga palīdzība, cenšoties nesavtīgā dedzībā mazināt smagi savainotās cilvēces bēdas.
Kaut ko darāmu var atrast visi. Kristus darbā nevienam nav jājūtas liekam. Pestītājs solidarizējas ar katru cilvēku. Viņš kļuva par šīs zemes ģimenes locekli, lai mēs kļūtu Debesu ģimenes locekļi. Viņš ir Cilvēka Dēls, tātad ikviena Ādama dēla un meitas brālis. Viņa sekotājiem nav jājūtas atšķirtiem no apkārtējās, bojā ejošās pasaules. Viņi ir cilvēces lielā auduma daļa, un Debesis noraugās uz tiem gan kā uz grēciniekiem, gan arī kā uz svēto brāļiem.
Daudzi miljoni cilvēku, būdami slimi, neziņā un grēkā, nekad nav pat dzirdējuši par Kristus mīlestību pret tiem. Ja mūsu un viņu apstākļi tiktu mainīti vietām, ko mēs gribētu, lai viņi dara mūsu labā? Tāpēc viņu labā jādara viss, kas ir mūsu spēkos. Kristus izdotais dzīves likums, saskaņā ar kuru ikviens pastāvēs vai ies bojā tiesas dienā, skan šādi: “Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem.” (Mat. 7:12)
Visās mums piešķirtajās priekšrocībās — audzināšanā, izglītībā, rakstura cēlumā, kristīgajā izglītībā, garīgajā pieredzē — mēs esam parādā mazāk apdāvinātajiem; tādēļ, cik vien ir mūsu spēkos, mums jākalpo viņiem. Stiprajiem jāatbalsta vājākie.
Godības eņģeļi, kas ik dienas uzlūko Debesu Tēvu, ir priecīgi, ka var nepārtraukti rūpēties par Viņa mazākajiem bērniem. Eņģeļi vienmēr ir tur, kur viņi visvairāk vajadzīgi, pie tiem, kam jāizcīna visskaudrākās cīņas ar sevi un kas dzīvo vissliktākajos apstākļos. Viņi sevišķi rūpējas par vājajām un nedrošajām dvēselēm, kurām ir daudz nevēlamu rakstura īpašību. Skaidrās, bezgrēcīgās būtnes no Debesu pagalmiem veic to darbu, kuru patmīlīgas sirdis uzskatītu par pazemojošu — kalpošanu pagrimušajiem un raksturā mazvērtīgākajiem.
Jēzus neuzskatīja Debesis par iekārojamu vietu, kamēr mēs vēl bijām pazuduši. Viņš atstāja Debesu pagalmus, lai paciestu intrigu un apvainojumu pilno dzīvi un kaunpilno nāvi uz zemes. Viņš, kam piederēja nenovērtējamās Debesu bagātības, kļuva nabags, lai ar Viņa nabadzību mēs kļūtu bagāti. Mums jāseko Viņa iemītajās pēdās.
No brīža, kad kāds cilvēks kļūst par Dieva bērnu, tam jāuzskata sevi par locekli ķēdē, kas nolaista pasaules glābšanai, un vienotam ar Kristu Viņa žēlastības plānā jāiet kopā ar Viņu meklēt un glābt pazudušos.
Daudzi iedomājas, ka būtu liela priekšrocība apmeklēt vietas, kur dzīvojis Kristus, staigāt pa Viņa takām, aplūkot ezeru, pie kura Viņam patika mācīt, kalnus un ielejas, pie kurām tik bieži kavējās Viņa skats. Taču nevajag doties uz Nacareti, Kapernaumu vai Betāniju, lai staigātu Jēzus pēdās. Viņa pēdas atradīsim pie slimnieka gultas, bezcerīga trūkuma mitekļos, lielpilsētu pārpildītajās ielās, visur, kur vien ir cilvēki, kuru sirdīm vajadzīgs mierinājums.
Mums jāpaēdina izsalkušie, jāapģērbj kailie, jāmierina cietēji un nomāktie. Mums jākalpo izmisušajiem un jāiedveš cerības bezcerīgajiem.
Nesavtīgā kalpošanā atklātā Kristus mīlestība ļaundara pārveidošanai būs ietekmīgāka nekā zobens vai tiesa. Šie ieroči ir nepieciešami, lai likumpārkāpējiem iedvestu bailes, bet kalpošana mīlestībā var izdarīt daudz vairāk nekā tie. Un būs tā, ka pārmetumu nocietināta sirds atmaigs Kristus mīlestībā.
Misionārs var ne tikai atvieglot fiziskās ciešanas, bet arī vadīt grēciniekus pie Lielā Ārsta, kas spēj šķīstīt dvēseli no grēka spitālības. Dievs ir nolēmis, lai ar Viņa kalpu palīdzību slimie, nelaimīgie un ļauno garu apsēstie sadzirdētu Viņa balsi. Ar savu ļaužu starpniecību Viņš vēlas būt mierinātājs, kādu pasaule nepazīst.
Pestītājs ir atdevis savu dārgo dzīvību tādas draudzes nodibināšanai, kas spēj kalpot cietējiem, noskumušajiem un kārdinātajiem. Ticīgo pulciņš var būt trūcīgs, neizglītots un nepazīstams, tomēr Kristus spēkā tas mājās, sabiedrībā un pat “pāri robežām” spēj paveikt darbu, kura sekas iesniegsies mūžībā.
Tāpat kā pirmajiem mācekļiem toreiz, arī Kristus sekotājiem šodien domāti šādi vārdi:
“Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas.” “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet Evaņģēliju visai radībai.” (Mat. 28:18,19; Marka 16:15)
Viņa klātbūtnes apsolījums domāts arī mums: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mat. 28:20)
Šodien ziņkārīgo pulki nepulcējas tuksnesī, lai redzētu un dzirdētu Kristu. Viņa balsi nevar saklausīt trokšņainajās ielās. Neatskan saucieni dzīves ceļmalās: “Jēzus no Nacaretes iet garām.” (Lūk. 18:37) Tomēr vēsts arī šodien ir patiesa. Pa mūsu ielām neredzams iet Kristus. Ar žēlastības svēto vēsti Viņš ienāk mūsu mājokļos un vēlas sadarboties ar visiem, kam ir griba strādāt Viņa vārdā. Viņš ir mūsu vidū, lai dziedinātu un svētītu, ja vien mēs Viņu uzņemam.
“Tā saka vēl tas Kungs: “Es tevi paklausīju žēlastības laikā un
tev palīdzēju svētības dienā; Es tevi pasargāju un padarīju tevi par
tautas apvienības iemiesotāju, lai atjaunotu kārtību zemē, lai ikviens
saņemtu savu izpostīto mantas tiesu un lai sacītu cietumniekiem: Nāciet
laukā! — bet tiem, kas sēd tumsā: Nāciet gaismā!””
“Cik mīlīgi ir kalnos prieka vēstneša soļi,
kas vēstī mieru, atnes labas ziņas un sludina pestīšanu,
kas saka Ciānai: “Tavs Dievs ir Ķēniņš!””
(Jes. 49:8,9; 52:7)
“Gavilējiet skaļi priekā, jūs (..) sagrautie mūri!
Jo tas Kungs ir apžēlojies par savu tautu (..)!
Tas Kungs ir atsedzis savu svēto elkoni
visu tautu priekšā,
visi zemes gali redzēs no mūsu Dieva izejošo palīdzību.”
(Jes. 52:9,10)