Iemesls arī šī cilvēka ciešanām bija paša dzīve. Grēka prieki to bija apbūruši, un viņš bija iecerējis pārvērst dzīvi lieliskā karnevālā. Nesātība un vieglprātība sabojāja šī cilvēka rakstura cēlo skaidrību, un to pilnīgi sāka pārvaldīt sātans. Nožēla nāca par vēlu. Kad viņš vēl varēja upurēt bagātību un izpriecas, lai atgūtu savu zaudēto stāju, viņš neko nedarīja un nokļuva ļaunā varā.
Pestītāja klātbūtnē viņā modās ilgas atbrīvoties, bet dēmons pretojās Kristus spēkam. Kad šīs cilvēks mēģināja vērsties pie Jēzus pēc palīdzības, ļaunais gars lika vārdus tā mutē, un tas kliedza baiļu agonijā. Dēmonu apsēstais daļēji apjauta, ka atrodas Tā klātbūtnē, kas viņu var atbrīvot, bet, kad centās nokļūt šī varenā spēka tuvumā, kāda cita griba viņu atturēja, un viņš izrunāja cita vārdus.
Briesmīga bija cīņa starp ļauno pretspēku visās tā izpausmēs un paša vēlēšanos kļūt brīvam. Likās, šim nomocītajam vīram jāzaudē sava dzīvība cīņā ar pretinieku, kas bija radījis viņa personības sabrukumu. Taču Pestītājs runāja kā tāds, kam ir vara, un atbrīvoja gūstekni. Reiz apsēstais vīrs nu stāvēja pārsteigto cilvēku priekšā un pats valdīja pār sevi.
Priecīgā balsī viņš slavēja Dievu par atbrīvošanu. Skatienā, kas vēl nesen dega neprāta ugunīs, tagad staroja saprāts, un no viņa acīm plūda pateicības asaras. Pārsteigtie ļaudis klusēja. Atguvuši valodu, tie izsaucās: “Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa.” (Marka 1:27)
Tāpat kā šis dēmonu apsēstais vīrs Kapernaumā, daudzi cilvēki arī šodien atrodas ļauno garu varā. Visi, kas apzināti atmet Dieva baušļus, nonāk sātana pārvaldībā. Dažs cilvēks rotaļājas ar grēku, domādams, ka varēs to pārtraukt pēc savas izvēles, taču tiek ievilināts arvien dziļāk, līdz atskārst, ka viņu pārvalda kāda stiprāka griba. Viņš nespēj izvairīties no šīs spēcīgās, noslēpumainās varas. Slepens grēks vai lolota kaisle var cilvēku turēt gūstā tikpat bezpalīdzīgu kā dēmonu apsēsto Kapernaumā.
Cilvēku stāvoklis tomēr nav bezcerīgs. Dievs nepārvalda mūsu prātu bez mūsu piekrišanas; katrs cilvēks brīvi izvēlas spēku, kuram grib pakļauties. Neviens nav grimis tik zemu, neviens nav tik ļauns, ka nespētu Kristū rast atbrīvošanu. Dēmoniskais spēks lūgšanas vietā spēja izrunāt sātana vārdus, bet neizteiktā sirds lūgšana tika sadzirdēta. Vārdos nepasacīta lūgšana, kuru ārkārtējā gadījumā izkliedz dvēsele, vienmēr tiek uzklausīta. Tos, kas vēlas būt sadraudzībā ar Dievu, Viņš neatstāj sātana varā vai pašu vājībās.
“Vai var atņemt laupījumu stiprajam, jeb vai var aizbēgt no viņa viņa gūstekņi? Tomēr, (..) tā saka tas Kungs: arī paša stiprākā gūstekņus viņam var atņemt, un savu laupījumu viņš var atkal zaudēt; Es pats cīnīšos ar taviem pretiniekiem, un Es pats izglābšu tavus bērnus.” (Jes. 49:24–25)
Brīnišķa pārmaiņa notiks ar cilvēku, kas ticībā Pestītājam atvērs savas sirds durvis.
“Es jums esmu devis spēku”
Tāpat kā divpadsmit apustuļi, arī septiņdesmit mācekļi, kurus Kristus izsūtīja vēlāk, kā savas sūtības apliecinājumu saņēma pārdabisku dāvanu. Pēc pabeigtā darba viņi priecīgi atgriezās, sacīdami: “Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā vārdā!” Jēzus atbildēja: “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!” (Lūk. 10:17–18)
Turpmāk Kristus sekotājiem sātans jāuzskata par uzvarētu ienaidnieku. Pie krusta Jēzum bija jāgūst uzvara mūsu labā; šī uzvara mums jāpieņem kā sava — tāda ir Kristus vēlēšanās. “Redziet,” Viņš teica, “Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skarpijiem, un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.” (19. pants)
Šis Svētā Gara visvarenais spēks ir ikvienas nožēlas pilnas dvēseles aizstāvis. Kristus neļaus nonākt ienaidnieka varā nevienam, kas nožēlo pārkāpumu un ticībā lūdz Viņa aizsardzību. Ir taisnība — sātans ir stiprs, bet, pateicība Dievam, mums ir varens Pestītājs, kas ļauno izdzina no Debesīm. Sātanam patīk, ka mēs daudzinām viņa spēku. Kādēļ nerunāt par Jēzu? Kādēļ nedaudzināt Viņa varu un Viņa mīlestību?
Debesu troni ietverošā apsolījumu varavīksne ir mūžīga liecība: “Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgu dzīvību”. (Jāņa 3:16) Tā liecina Visumam, ka Dievs nekad nepametīs savus bērnus cīņā ar ļauno. Tā mums ir garantija, ka spēks un aizsardzība nemitēsies tik ilgi, kamēr pastāvēs pats Tronis.