Pestītājs mums rāda augstāku mērķi, pēc kura dzīties, nekā tas, ko ēdīsim un ko dzersim vai ar ko ģērbsimies. Ēšanu, dzeršanu un apģērbu tā pārspīlē, ka tie kļūst par noziegumu. Tie pieder pie pēdējo dienu grēkiem un ir tā Kunga tuvās atnākšanas zīme. Laiku, naudu un spēku, kas pieder tam Kungam, bet ko Viņš uzticējis mums, izšķērdē pārspīlētā apģērbā un greznībā samaitātu tieksmju dēļ. Tas samazina dzīvības spēkus, atnes ciešanas un sabrukumu. Ir neiespējami nodot miesu par dzīvu upuri Dievam, ja mēs paši to samaitājam un pakļaujam slimībām, apmierinot mūsu grēcīgās kārības.
Lai saglabātu veselību, mums jāiegūst zināšanas, kā un kas mums jāēd un jādzer un kā jāģērbjas. Slimības ir dabas likumu pārkāpšanas sekas. Mūsu pirmais pienākums pret Dievu, pret sevi un pret saviem līdzcilvēkiem ir paklausība Dieva baušļiem. Tie ietver sevī veselības likumus. Ja mēs esam slimi, tad uzkraujam saviem draugiem smagas nastas un padarām paši sevi nespējīgus pildīt pienākumus pret ģimeni un pret saviem tuvākajiem. Un, ja vēl seko pāragra nāve, tad mēs citiem sagādājam bēdas un ciešanas; mēs atņemam saviem tuvākajiem palīdzību, ko mēs būtu varējuši sniegt; mēs nolaupām savai ģimenei atbalstu, ko tai no mums būtu jāsaņem; mēs atraujam Dievam kalpošanu, kuru Viņš prasa no mums Viņa godināšanai. Vai tad mēs visaugstākajā mērā neesam Dieva likuma pārkāpēji?
[13] Bet Dievs ir līdzjūtīgs un žēlīgs. Ja gaisma atspīd tādiem, kas sevi sagānījuši, apmierinot grēcīgas kārības, un ja viņi to nožēlo un lūdz piedošanu, tad Viņš tos žēlīgi pieņem. Bet cik niecīgs un nožēlojams ir pat mūsu vislabākais upuris, ko pienesam šķīstajam un svētajam Dievam! Ak, kāda laipna žēlastība, ka Viņš nenoraida ciešanām pakļautā, nožēlojošā grēcinieka nabadzīgās dzīves atlikumu! Slavēts lai ir Dievs, kas tādas dvēseles glābj kā no uguns!
Uzskats, ka dievbijīga dzīve kaitē veselībai, ir sātana sofistika. Bībeles ticība nav kaitīga ne miesai, ne garam. Svētā Gara iespaids ir labākās zāles pret slimību. Debesīs valda veselība, un, jo dziļāk Debesu spēki tiks izprasti, jo drošāka būs ticīga slimnieka izveseļošanās. Kristietības patiesie principi ir neaprakstāmas laimes iesākums visiem cilvēkiem. Reliģija ir nekad neizsīkstošs avots, no kura kristietis var dzert, cik grib, bet nekad nevarēs to izsmelt.
Starp prātu un miesu pastāv ļoti cieša saistība. Tiklīdz viens no tiem cieš, otrs to sajūt. Prāta stāvoklis ietekmē fizisko veselību. Ja prāts ir brīvs un priecīgs, apzinoties labos darbus un sajūtot gandarījumu par otram sagādāto laimi, tas rada prieku, kas pāriet uz ķermeni, atbrīvodams asinsriti un atdzīvinādams visu miesu. Dieva svētība ir dziedinošs spēks, un, kas savu dzīves laiku aizpilda, darot labu citiem, sajūt šo neparasto svētību gan sirdī, gan dzīvē.
Kad cilvēki, kuri kalpojuši nepareiziem un grēcīgiem ieradumiem, padodas dievišķās patiesības spēkam, tad tā atdzīvina morālos spēkus, kuri likās paralizēti. Tie iegūst noteiktāku, skaidrāku izpratni nekā agrāk, kad viņi vēl nesaistīja savas dvēseles ar mūžīgo Klinti. Apzinoties patvērumu Kristū, uzlabojas pat fiziskā veselība. Dieva sevišķā svētība, kas dus uz tās saņēmēju, pati par sevi ir veselība un spēks.
[14] Tie, kas staigā pa gudrības un svētību taku, atradīs, ka “dievbijība der visās lietās, jo tai ir tagadējās un nākamās dzīves apsolījums.” (1. Tim. 4:8) Tie apzinās patieso dzīves prieku un tos netraucē ne vainas apziņa, ne arī drūmas priekšnojautas, kuras tik bieži moka pasaules cilvēku, ja to neizklaidē uzbudinošas izpriecas. Dievbijība nekonfliktē ar veselības likumiem, bet ir saskaņā ar tiem. Dievbijība ir visas patiesās labklājības pamats.