[7] Iznākot no Radītāja rokām, cilvēks bija pilnīgs savā uzbūvē un skaists pēc ārējā izskata. Fakts, ka tas sešus gadu tūkstošus ir stāvējis pretī arvien pieaugošajam slimību un noziegumu jūgam, ir pārliecinošs pierādījums izturības spēkam, ar kuru tas sākotnēji apveltīts. Kaut gan cilvēki pirms grēku plūdiem bez ierobežojumiem nodevās grēkam, pagāja vairāk nekā divi tūkstoši gadu, pirms bija jūtamas dabas likumu pārkāpšanas sekas. Ja Ādams nebūtu bijis fiziski spēcīgāks par mūsdienu cilvēkiem, tad cilvēce jau sen būtu izmirusi.
Kopš grēkā krišanas cilvēce ar katru paaudzi ir grimusi arvien dziļāk. Paaudzi pēc paaudzes slimības ir pārnestas no vecākiem uz bērniem. Vecāku grēku dēļ jācieš pat zīdaiņiem šūpulī.
Mozus, pirmais vēsturnieks, sniedz mums diezgan noteiktas ziņas par sabiedrisko un ģimenes dzīvi pasaules vēstures pirmsākumos, bet nekur mēs nelasām, ka kāds bērns būtu piedzimis akls, kurls, kropls vai vājprātīgs. Tāpat mums nav ziņots par dabīgo nāvi bērnībā vai jaunībā. 1. Mozus grāmatas ciltsrakstos rakstīts: “Un viss Ādama mūžs bija deviņi simti trīsdesmit gadi, tad viņš nomira.” (1. Mozus 5:5) “Un viss Seta mūžs bija deviņi simti divpadsmit gadi, tad viņš nomira.” (1. Mozus 5:8) Par citiem stāv rakstīts: “Un viņš aizmiga un nomira lielā vecumā pēc nodzīvotas dzīves, sirmgalvis būdams.” (1. Mozus 25:8) Ja dēls nomira pirms tēva, tad tas bija tik neparasti, ka to uzskatīja par vajadzīgu paziņot: “Hārans nomira [8] pirms Teras, sava tēva (..)” (1. Mozus 11:28) Vectēvi no Ādama līdz Noam, izņemot dažus, dzīvoja gandrīz tūkstoš gadus. No tā laika vidējais dzīves ilgums ir arvien samazinājies.
Kristus pirmās atnākšanas laikā cilvēce bija tik lielā mērā deģenerējusies, ka ne tikai vecos, bet pat vidēja vecuma ļaudis un bērnus no visām pilsētām veda pie Pestītāja, lai Viņš tos dziedinātu. Daudzi neizsakāmi cieta zem posta nastas.
Dabas likumu pārkāpšana, kas nes ciešanas un pāragru nāvi, ir tik ilgi ņēmusi virsroku, ka šis iznākums tiek uzskatīts par cilvēka neizbēgamo likteni; bet tik vārgu cilvēci Dievs nav radījis. Šis lietu stāvoklis nav Providences, bet gan cilvēku darbs. To ir izraisījuši slikti ieradumi — tā likuma pārkāpšana, ko Dievs bija radījis, lai cilvēku uzturētu. Pastāvīga dabas likumu pārkāpšana ir arī pastāvīga Dieva likumu pārkāpšana. Ja cilvēki būtu klausījuši desmit baušļiem, īstenojot savā dzīvē to pamatmācības, tad slimības lāsts, zem kura tagad smok visa pasaule, nemaz nepastāvētu.
“Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu ar savu miesu!” (1. Kor. 6:19,20) Kad cilvēki izvēlas tādu dzīves ceļu, kas nevajadzīgi izsūc dzīvības spēkus un aptumšo prātu, tad tie grēko pret Dievu; tie neslavē Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Viņam.
Bet, neskatoties uz to, ka cilvēks Dievu ir apvainojis, Viņš savu mīlestību cilvēcei neatrauj. Viņš liek gaismai spīdēt, dodot cilvēkiem iespēju redzēt, ka tāpēc, lai dzīvotu pilnīgu dzīvi, jāpaklausa dabas likumiem, kuri pārvalda cilvēka būtni. Cik svarīgi tāpēc ir, lai cilvēks staigātu šajā gaismā, Dievam par godu pareizi izlietojot gan savus miesas, gan gara spēkus!
Mēs dzīvojam pasaulē, kura pretojas taisnībai, rakstura skaidrībai un sevišķi pieaugšanai žēlastībā. Kur vien mēs raugāmies, tur redzam morālu pagrimumu, samaitātību, izkropļojumus un grēku. Cik pretējs tas viss ir darbam, kuram jānotiek mūsos pirms nemirstības dāvanas saņemšanas! Lielā ļaunuma vidū, kas plosās apkārt kā bangas, Dieva izredzētajiem šajās pēdējās dienās jābūt bez traipa. Viņu miesai jātop svētai un viņu garam šķīstam. Ja šo darbu ir jāpaveic, tad tas ir jāsāk nekavējoties, ar lielu nopietnību un saprātu. Svētajam Garam jāpārvalda mūs pilnīgi, ietekmējot katru mūsu darbību.
Veselības reforma ir viena no nozarēm lielajā darbā, kas ļaudis sagatavo Kunga atnākšanai. Tā ir tik cieši savienota ar trešā eņģeļa vēsti kā roka ar ķermeni. Cilvēki maz ņem vērā desmit baušļus; bet tas Kungs nenāks sodīt likuma pārkāpējus, vispirms nesūtījis tiem brīdinājuma vēsti. Izdabājot samaitātai ēstkārei un miesīgām kaislībām, vīri un sievas pārkāpj ne tikai dabas likumus, bet arī Dieva likumus. Tāpēc Dievs ir ļāvis pār mums spīdēt veselības reformas gaismai, lai mēs aptvertu, cik liels grēks ir pārkāpt likumus, kurus Viņš iecēlis mūsu labā. Mūsu Debesu Tēvs redz to cilvēku nožēlojamo stāvokli, kas neievēro veselīga dzīvesveida pamatlikumus, kaut gan daudzi to dara nezināšanas dēļ. Mīlestībā un līdzjūtībā uz cilvēci Viņš dod mums gaismu, kā pasargāt un saglabāt veselību. Viņš atklāj savu likumu un tā sodu, lai visi redzētu, kas sagādā augstāko labumu. Savu likumu Viņš pasludina tik skaidri un dara to tik redzamu kā pilsētu kalnā. Visas saprātīgās būtnes var to saprast, ja vien grib. Neviens cits viņu vietā nav atbildīgs. Izskaidrot dabas likumus un mudināt tiem paklausīt ir darbs, kas iet roku rokā ar trešā eņģeļa vēsti.
Tagad nezināšana nav attaisnojums likuma pārkāpšanai. Gaisma spīd spoži, un nevienam nav jāpaliek neziņā; jo visspēcīgais Dievs pats ir cilvēku Skolotājs. Visiem ir svēts pienākums ņemt vērā skaidro mācību un īsto pieredzi, ko Dievs [10] tagad dod attiecībā uz veselības reformu. Dieva nodoms ir, lai šo jautājumu apspriestu un pamudinātu sabiedrību to nopietni pētīt; jo nav iespējams izprast svēto patiesību, atrodoties grēcīgu, veselībai kaitīgu, smadzenes novājinošu ieradumu varā. Kas ļaujas sevi pamācīt, kādu iespaidu grēcīgi ieradumi atstāj uz viņa veselību, un kas iesāk šo reformu, kaut arī ar savtīgiem motīviem, tas nostājas tur, kur Dieva patiesība var aizsniegt viņa sirdi. No otras puses, tie, kuri ir aizsniegti, izskaidrojot Svēto Rakstu patiesības, atrodas tādā stāvoklī, ka viņu sirdsapziņu pret veselības jautājumiem var pamodināt. Viņi redz un jūt vajadzību atbrīvoties no nepareizās dzīves verdzinošajiem ieradumiem un tieksmēm, kas viņus tik ilgi pārvaldījuši. Ir daudz cilvēku, kuri būtu pieņēmuši Dieva Vārda patiesības un ieguvuši pārliecību no visskaidrākajiem pierādījumiem. Bet miesas kārības, kuras slāpst pēc apmierināšanas, pārvalda prātu, un viņi atmet patiesību, jo tā nesaskan ar šīm viņu miesas tieksmēm. Daudzu prāts atrodas tik zemā līmenī, ka Dievam nav iespējams strādāt ne viņu labā, ne ar viņiem. Ir jāmaina viņu domu gaita, jāuzmodina garīgās jūtas, un tikai tad šie cilvēki varēs apgūt Dieva prasības.
Apustulis Pāvils aicina draudzi: “Es jums lieku pie sirds, brāļi, Dieva žēlsirdības vārdā nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana.” (Rom. 12:1) Grēcīgu iegribu apmierināšana piesārņo miesu un padara cilvēkus nespējīgus garīgai kalpošanai. Kas mīl Dieva doto gaismu veselības uzturēšanai, tas atrod tajā lielu palīdzību, lai caur patiesību kļūtu svēts un sagatavotos nemirstībai. Bet, kas šo gaismu atmet un dzīvo, pārkāpdams dabas likumus, tam jācieš sods; viņa garīgie spēki tiek paralizēti, un kā gan lai viņš spēj Dieva bijībā kļūt svēts?
Cilvēki ir apgānījuši dvēseles templi, un Dievs viņus aicina mosties no miega un no visa spēka censties atgūt [11] stāvokli, kuru Dievs tiem sākotnēji deva. Vienīgi Dieva žēlastība spēj iedvest vainas apziņu un atgriezt sirdi; tikai no Viņa ieraduma vergi var saņemt spēku, lai sarautu saites, ar kurām tie ir saistīti. Kamēr cilvēks vēl kalpo ieradumiem, kuri laupa miesas, gara un tikuma spēkus, viņam nav iespējams nodot savu miesu Dievam par dzīvu, svētu un patīkamu upuri. Atkal apustulis saka: “Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.” (Rom. 12:2)
Jēzus, sēdēdams uz Eļļas kalna, norādīja saviem mācekļiem uz zīmēm pirms Viņa atnākšanas: “Jo, kā bija Noasa dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo, tā kā tanīs dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mat. 24:37-39) Tie paši grēki, kas Noas dienās izsauca Dieva sodu pār pasauli, tiek piekopti arī šodien. Vīri un sievas nododas ēšanai un dzeršanai tādā mērā, ka tas noved pie rīšanas un plītēšanas. Šis pārsvarā esošais grēks, samaitātas ēstkāres apmierināšana, jau Noas dienās iekvēlināja cilvēku kaislības un bija par cēloni tālu jo tālu izplatītai samaitāšanai. Varmācība un grēks sniedzās līdz pat debesīm. Beidzot šo morālo samaitātību grēku plūdos no zemes izdeldēja. Tie paši rīšanas un plītēšanas grēki tā notrulināja Sodomas iemītnieku tikumiskās jūtas, ka noziegums šajā bezdievīgajā pilsētā likās kā vīru un sievu lielākais prieks. Kristus tagad brīdina pasauli: “Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja; bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debess un visus iznīcināja. Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.” (Lūk. 17:28-30)
[12] Šeit Kristus mums ir atstājis ļoti svarīgu pamācību. Viņš mums gribēja parādīt, kādas briesmas draud, ja mēs ēšanu un dzeršanu padarām par galveno. Viņš rāda mums neapvaldītas ēstkāres sekas. Tikumiskie spēki tiek tā novājināti, ka grēks vairs neliekas grēcīgs. Noziegumi tiek uzskatīti par nieka lietu un kaislības pārvalda prātu, līdz beidzot visi labie principi un tieksmes ir iznīcināti un Dievs nonicināts. Tās ir pārmērīgas ēšanas un dzeršanas sekas. Pēc Kunga vārdiem, tieši tāds būs stāvoklis, kad Viņš nāks otrreiz.