[345] Kāpēc Dievs deva Ādamam un Ievai darbu. Dievs radīja Ādamu un Ievu un ielika viņus Ēdenes dārzā, lai viņi koptu dārzu un uzturētu to Kungam. Nodarbošanās bija domāta viņu laimei. Ja tas tā nebūtu, Dievs viņiem nebūtu devis darbu.1
Debesu padomē pie Tēva pirms pasaules radīšanas nolēma, ka Kungs Dievs stādīs Ādamam un Ievai dārzu Ēdenē un uzticēs viņiem pienākumu rūpēties par augļu kokiem, kā arī kopt un audzēt augu valsti. Lietderīgam darbam vajadzēja būt viņu sargam, un tas bija jāiemūžina visās paaudzēs līdz pat zemes vēstures noslēgumam.2
Jēzus – pilnīga strādnieka paraugs. Savā zemes dzīvē Kristus bija paklausīgs un izpalīdzīgs mājās. Viņš mācījās galdnieka amatu un strādāja ar savām rokām nelielajā darbnīcā Nācaretē. Bībele par Jēzu saka: “Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” Lūkas 2:40 Strādājot bērnībā un jaunībā, attīstījās prāts un miesa. Viņš savus fiziskos spēkus neizlietoja neapdomīgi, bet uzlika tiem tādu slodzi, ka tie saglabāja Viņu veselīgā stāvoklī, lai Viņš jebkurā jomā savu darbu varētu paveikt pilnīgi. Pat ņemot rokās darbarīkus, Viņš negribēja būt nepilnīgs. Viņš kā strādnieks bija tikpat pilnīgs, cik pilnīgs bija Viņa raksturs.3
Visas detaļas, kuras Viņš taisīja, bija labi pagatavotas, visas atsevišķās daļas precīzi saderēja kopā, radot vienu veselu, kas spēja izturēt pārbaudi.4
[346] Viņš ik dienas pacietīgi strādāja ar savām rokām. Jēzus cilvēka dzīves vienkāršo taku ar savu paraugu padarīja svētu. (..) Viņa dzīve bija nenogurstošs darbs. Viņš, Debesu Majestāte, staigāja pa ielām, tērpies vienkāršās strādnieka drēbēs. Dodoties uz darbu un atpakaļ, Viņš kāpa augšup un lejup pa kalnu kāpnēm. Eņģeļi netika sūtīti, lai nestu Viņu uz saviem spārniem augšup pa nogurdinošo stāvumu vai lai aizdotu savu spēku, pildot pazemīgos pienākumus. Tomēr, kad viņš gāja, lai ar savu ikdienas darbu sniegtu atbalstu ģimenei, Viņam piemita tas pats spēks, kā tad, kad Viņš izdarīja brīnumu, paēdinot piecus tūkstošus izsalkušo dvēseļu pie Galilejas krastiem.
Bet Jēzus neizlietoja savu dievišķo spēku, lai atvieglotu savas nastas vai smago darbu. Viņš uzņēmās cilvēka veidu ar visām tā vājībām un neizvairījās skarbajiem pārbaudījumiem. Viņš dzīvoja zemnieka mājās, ģērbās parastās drēbēs, biedrojās ar necilajiem un ik dienas pacietīgi strādāja ar savām rokām. Viņa paraugs rā-da, ka cilvēka pienākums ir būt strādīgam un ka darbs ir godājams.5
Ilgu laiku Jēzus, necienīts un nepazīts, dzīvoja Nācaretē, lai varētu mācīt cilvēkiem dzīvot Dieva tuvumā, pildot pazemīgos dzīves pienākumus. Eņģeļiem mīkla bija tas, ka Kristum, Debesu Majestātei, jāpazemojas, ne tikai pieņemot cilvēka veidu, bet arī uzņemoties tā smagākās nastas un vispazemojošākos pienākumus. To Viņš darīja, lai kļūtu viens no mums, lai varētu iepazīt cilvēka bērna smago darbu, bēdas un nogurumu.6
Pamodiniet centību veikt lietderīgus darbus. Bērnos un jauniešos vajadzētu pamodināt centību darīt to, kas nesīs labumu viņiem pašiem un sniegs palīdzību citiem. [347] Kustības, kas attīsta prātu un raksturu, kas māca rokām būt lietderīgām un vingrina jauniešus nest savu daļu dzīves nastu, ir tās, kas piešķir fizisku spēku un ro-sina katru spēju. Tikumīgam strādīgumam, izkopjot ieradumu dzīvot, lai darītu labu, ir sava alga.7
Jauniešiem vajag mācīt, ka dzīve nozīmē nopietnu darbu, atbildību, rūpes. Viņiem ir vajadzīgs treniņš, kas sagatavotu viņus praktiskajai dzīvei — par vīriem un sievām, kas prot rīkoties kritiskos brīžos. Viņiem vajadzētu mācīt, ka sistemātiska, labi organizēta darba disciplīna ir svarīga ne tikai kā aizsargs pret dzīves likstām, bet arī kā līdzeklis vispusīgai attīstībai.8
Fizisks darbs nav postošs. Ļoti izplatīta kļūda ir uzskatīt darbu par postošu, tāpēc jauni cilvēki ir ļoti dedzīgi kļūt par skolotājiem, ierēdņiem, komersantiem, juristiem un ieņemt gandrīz ikvienu posteni, kas neprasa fizisku piepūli. Jaunas sievietes uzskata mājsaimnieces pienākumus par peļamiem. Un, lai gan fiziskas kustības, kas nepieciešamas, lai veiktu vienkāršus mājsaimniecības darbus, uzskata par veselību veicinošām, tomēr viņas dzenas pēc izglītības, kas sagatavotu tās kļūt par skolotājām vai ierēdnēm, vai arī mācās amatu, kas iesloga tās telpās sēdošam darbam.9
Pasaule ir pilna ar jauniem vīriem un sievām, kas lepojas ar to, ka neprot nevienu lietderīgu darbu. Gandrīz vienmēr viņi ir vieglprātīgi, iedomīgi, mīl izpriecas, nelaimīgi, neapmierināti un pārāk bieži izlaidīgi un nenoteikti. Šādi raksturi ir kauna traips sabiedrībai un negods vecākiem.10
[348] Nevienam no mums nevajadzētu kaunēties no darba, lai cik niecīgs un pazemojošs tas liktos. Darbs padara cildenu. Visi, kas strādā – ar galvu vai rokām, – ir darbīgi vīri un sievas. Ikviens dara savu pienākumu un pagodina savu reliģiju, gan mazgājot traukus vai veļu, gan ejot uz sapulci. Kamēr rokas ir nodarbinātas visparastākajā darbā, prātu var pacelt un izdaiļot ar šķīstām un svētām domām.11
Jauniešiem jābūt kungiem, nevis darba vergiem. Jauniešiem vajadzētu likt saprast darba patieso cienību.12
Viens liels iemesls, kāpēc fizisku darbu uzskata par necienīgu, ir paviršais, neapdomīgais veids, kā to bieži veic. To dara vajadzības, nevis izvēles dēļ. Strādnieks darbā neieliek sirdi, nesaglabā pašcieņu un neiegūst citu cieņu. Praktiskajiem darbiem vajadzētu izlabot šo kļūdu. Tiem vajadzētu attīstīt ieradumu būt rūpīgam un kārtīgam. Skolēniem vajadzētu mācīties būt noteiktiem un sistemātiskiem, taupīt laiku un pārdomāt katru savu soli. Viņiem vajadzētu ne tikai mācīt vislabākās metodes, bet arī iedvesmot pastāvīgi pilnveidoties. Lai viņu mērķis ir veikt savu darbu tik pilnīgi, cik vien cilvēka smadzenes un rokas to spēj.
Šāds treniņš padarīs jauniešus par kungiem, nevis par darba vergiem. Tas atvieglos strādnieka likteni un padarīs cildenu pat vispazemīgāko nodarbošanos. Darbs patiešām būs nasta tam, kas uzskata to par garlaicīgu un kas pie tā pieiet ar pašlepnu neziņu, nemaz nepūloties pilnveidoties. Bet tie, kas pazemīgā darbā ierauga zinātni, redzēs tajā cēlumu un skaistumu un atradīs prieku, veicot to prasmīgi un uzticīgi.13
[349] Bagātība nav attaisnojums nestrādāšanai. Daudzos gadījumos turīgi vecāki nesaprot, ka sniegt bērniem izglītību dzīves praktiskajos pienākumos ir tikpat svarīgi kā zinātnēs. Vecāki neredz vajadzību, kāpēc viņu bērnu prāta, morāles un nākotnes derīguma dēļ būtu nepieciešams sniegt tiem dziļu izpratni par lietderīgu darbu. Bet tas taču ir bērnu labā, lai, piedzīvojot dzīvē neveiksmi, ar amata prasmi viņi varētu saglabāt cēlu neatkarību. Ja viņiem ir spēka kapitāls, tie nekļūs nabagi, pat ja tiem nebūs neviena dolāra.
Daudzi, kuri ir uzauguši turīgos apstākļos, vēlāk var zaudēt visu savu bagātību un nokļūt tādā stāvoklī, ka viņiem ir jāuztur savi vecāki, brāļi un māsas. Tāpēc cik svarīgi ir ikvienam jaunietim mācīt strādāt, lai viņi būtu sagatavoti jebkurai krīzes situācijai! Bagātība patiešām ir lāsts, ja tās īpašnieki ļauj tai aizšķērsot savu dēlu un meitu ceļu mācīties lietderīgu darbu, lai būtu sagatavoti praktiskajai dzīvei.14
Lai bērni palīdz mājas pienākumos. Uzticīga māte nebūs un nevar būt modes pielūdzēja, ne arī mājsaimniecības vergs, lai izdabātu savu bērnu kaprīzēm un atbrīvotu viņus no darba. Viņa mācīs tiem palīdzēt viņai veikt mājsaimniecības pienākumus, lai tie iegūtu zināšanas praktiskajai dzīvei. Ja bērni dalīsies ar savu māti viņas darbos, tad viņi iemācīsies uzskatīt lietderīgu nodarbošanos par laimes avotu, kas drīzāk padara cēlu, nevis pazemina. Bet, ja māte māca savām meitām dīkdienību, pati nesot mājsaimniecības dzīves smagās nastas, tad viņa māca tām uzlūkot sevi kā viņu kalponi, kas apkalpo tās un dara darbus, kas būtu jāveic viņām pašām. [350] Mātei vajadzētu vienmēr saglabāt savu cieņu.15
Dažas mātes atbrīvo savas meitas no darba un rūpēm. Tā darot, viņas veicina dīkdienību. Dažreiz šīs mātes attaisno sevi ar šādiem vārdiem: “Mana meita nav stipra.” Bet tieši aplam uzņemtais ceļš noteikti padarīs meitas vājas un nemākulīgas. Pareizi organizēts darbs ir tieši tas, kas vajadzīgs, lai padarītu meitenes stipras, ener-ģiskas, dzīvespriecīgas, laimīgas un drosmīgas sastapt dažādus pārbaudījumus, ar kuriem ir pilna šī dzīve.16
Uzticiet bērniem lietderīgus uzdevumus. Vecāku bezrūpība, nenodrošinot bērniem darbu, ir radījusi lielu ļaunumu, pakļaujot briesmām daudzu jauniešu dzīves un bēdīgi izkropļojot viņu lietderīgumu.
Dievs vēlas, lai praktiskos ikdienas pienākumus bērniem māca gan vecāki, gan skolotāji. Veiciniet strādīgumu! Meitenēm un pat zēniem, kuriem nav darba ārā, vajadzētu mācīties, kā palīdzēt mātei. No bērnības zēniem un meitenēm vajadzētu mācīt nest smagākas un arvien smagākas nastas, saprātīgi palīdzot ģimenes saimniecības darbā. Mātes, parādiet pacietīgi saviem bērniem, kā lietot rokas! Lai viņi saprot, ka viņu rokas mājsaimniecības darbos var būt tikpat prasmīgas kā jūsējās.17
Katram bērnam ģimenē vajadzētu uzņemties savu mājas nastu daļu. Vajadzētu viņu mācīt veikt savu uzdevumu uzticīgi un priecīgi. Ja darbs ir šādā veidā sadalīts un bērni izaug, pieraduši uzņemties sev piemērotas atbildības, neviens saimes loceklis nebūs pārslogots un viss mājās norisēs patīkami un mierīgi. Tā tiks atbalstīta arī pareiza taupība, jo ikviens būs iepazinies ar mājas dzīvi un būs tajā ieinteresēts.18
[351] Pavārmāksla un šūšana – galvenās mācības. Mātēm vajadzētu ņemt savas meitas līdzi uz virtuvi un sniegt tām pamatīgu izglītību pavārmākslā. Viņas vajadzētu arī mācīt šūt. Viņām vajadzētu mācīt, kā taupīgi piegriezt apģērbus un kārtīgi sašūt tos kopā. Dažas mātes drīzāk izdara visu pašas, nekā uzņemas grūtības pa-cietīgi pamācīt savas nepieredzējušās meitas. Bet, tā darot, tās atstāj novārtā nozīmīgas izglītības nozares un nodara lielu ļaunumu savām meitām. Vēlākajā dzīvē viņas izjūt lielu apgrūtinājumu, jo trūkst zināšanu šajās lietās.19
Skolojiet gan zēnus, gan meitenes. Tā kā mājsaimniecībā sava daļa ir gan vīriešiem, gan sievietēm, zēniem, tāpat kā meitenēm, vajadzētu iegūt zināšanas mājsaimniecības pienākumos. Saklāt gultu un uzturēt kārtīgu istabu, mazgāt traukus, pagatavot ēdienu, izmazgāt un salabot apģērbu – tās ir prasmes, kas nevienu zēnu nepa-darīs mazāk vīrišķīgu. Tās padarīs viņu laimīgāku un derīgāku. Un, ja meitenes savukārt varētu iemācīties iejūgt zirgu un jāt, un lietot zāģi un āmuru, grābekli un kapli, viņas būs labāk sagatavotas sastapt dzīves grūtības. (Piezīme. Tas ir rakstīts 1903. gadā, taču principi ir pilnīgi piemēroti arī mūsdienām.)20