[303] Mēs ciešam briesmīgus zaudējumus. Reizēm es pieķeru sevi ilgās, kaut Dievs runātu uz vecākiem skaļā balsī, kā Viņš runāja ar Manoas sievu, stāstot, kas viņai ir jādara, audzinot savus bērnus. Atstājot novārtā mājas audzināšanu, mēs esam piedzīvojuši briesmīgus zaudējumus katrā darba nozarē. Šī iemesla dēļ mums radās doma, ka ir vajadzīgas skolas, kurās valdītu reliģiska ietekme. Ja vispār kaut ko var darīt, lai darbotos pretī lielajam ļaunumam, tad Jēzus spēkā mēs to izdarīsim.1
Sevišķi svarīgas izšķiršanās priekšā. Vecāki, aizbildņi, sūtiet bērnus tādās skolās, kuru ietekme ir līdzīga pareizi vadītas mājas skolas ietekmei; skolās, kurās skolotāji pakāpeniski vedīs tos uz priekšu un kurās garīgajai gaisotnei ir dzīvības smarža uz dzīvību. (..) Tas, vai mūsu jaunieši, kuri ir saņēmuši gudras pamācības un audzināšanu no dievbijīgiem vecākiem, turpinās būt svētoti caur patiesību vai ne, lielā mērā ir atkarīgs no ietekmes, ko viņi saņems no tiem, pie kā meklē kristīgas pamācības, atstājot mājas.2
Kura audzinātāju grupa? Pasaulē ir divas audzinātāju grupas. Viena ir tā, kuru Dievs dara par gaismas kanālu, un otra tā, kuru par savu aģentu izmanto sātans, kas ir gudra darīt ļaunu. Pirmā grupa pārdomā Dieva raksturu un pieaug Jēzus atziņā. Šī grupa maz pamazām nododas tam, [304] kas dod dievišķu apskaidrību, Debesu gudrību dvēseles garīgajai augšupejai. Katra šīs grupas skolotāja rakstura spēja ir pakļauta Dievam, un viņa domas atrodas Kristus pārvaldībā. Otra grupa ir sabiedrotā ļaunuma valdniekam, kas vienmēr ir modrs, lai atrastu izdevības mācīt citiem ļaunuma atziņas.3
Izvēlieties skolu, kuras pamats ir Dievs. Plānojot savu bērnu izglītību ārpus mājas, vecākiem vajadzētu saprast, ka vairs nav droši sūtīt tos publiskās skolās, un vajadzētu censties sūtīt viņus uz skolām, kur tie iegūs izglītību, kas sakņojas Rakstos. Katram kristīgam tēvam un mātei ir svinīga atbildība sniegt saviem bērniem izglītību, kas vadīs viņus iegūt Kunga atziņu un, paklausot Dieva gribai un ceļiem, kļūt par dievišķās dabas līdzdalībniekiem.4
Pārdomājiet Dieva padomu Israēlam. Kamēr Dieva sodības izlējās pār Ēģiptes zemi, Kungs pavēlēja israēliešiem ne tikai savus bērnus turēt mājās, bet pat liellopus ievest iekšā no laukiem.
Kā israēlieši turēja savus bērnus mājās, kamēr Dieva sodības bija Ēģiptes zemē, tāpat šajā bīstamajā laikā mums ir jātur bērni atsevišķi un atšķirti no pasaules. Mums jāmāca viņiem, ka Dieva baušļi nozīmē daudz vairāk nekā mēs saprotam. Tie, kas ievēro tos, neatdarinās Dieva likuma pārkāpēju darbus.
Vecākiem vajadzētu raudzīties uz Dieva Vārdu ar cieņu, paklausot tā mācībām. Vecākiem šajās dienās, tāpat kā israēliešiem, [305] Dievs paziņo: “Lai šie vārdi (..) tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un atgādini tos saviem bērniem un runā tos, sēžot savā namā un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties. Un sien tos kā zīmi uz savas rokas un liec par zīmi starp acīm uz pieres. Un raksti tos un liec pie sava nama durvju stabiem un pie saviem vārtiem.” 5.Moz. 6:6-9
Lai gan šī pamācība ir tik skaidra, daži Dieva ļaudis atļauj saviem bērniem apmeklēt publiskās skolas, kur viņi sajaucas ar tiem, kuru morāle ir samaitāta. Šajās skolās viņu bērni nevar ne pētīt Bībeli, ne mācīties tās principus. Kristīgie vecāki, jums ir jānodrošina saviem bērniem skološana Bībeles principos.5
Bībeles patiesības neitralizētas, bērns – samulsināts. Vai mūsu bērni publiskajās skolās no saviem skolotājiem iegūst atziņas, kas ir saskaņā ar Dieva Vārdu? Vai grēku tur attēlo kā sacelšanos pret Dievu? Vai paklausību visiem Dieva baušļiem māca kā visas gudrības iesākumu? Mēs sūtām savus bērnus uz sabatskolu, lai viņi mācītos patiesību, un, kad tie iet uz parasto skolu, viņiem ir jāmācās mācības, kas ietver melus. Šādas lietas sajauc prātu, tās nevajadzētu pieļaut. Jo, ja jaunieši iegūst idejas, kas sagroza patiesību, kā jūs stāsieties pretī šādas audzināšanas ietekmei?
Vai mēs varam brīnīties, ka šādos apstākļos daži mūsu jaunieši nevērtē reliģiskās priekšrocības? Vai mēs varam brīnīties, ka tie ieslīgst kārdināšanās? Vai mēs varam brīnīties, ka, atstāti novārtā, [306] viņi savu enerģiju izlieto izpriecām, kas nedara tiem labu, ka viņu reliģiskie centieni ir vāji un viņu garīgā dzīve – aptumšota? Prātam būs tāds pats raksturs, kā tas, no kā viņš pārtiek, pļauja būs tāda, kāda sēkla būs sēta. Vai šie fakti nav pietiekami, lai mēs saprastu, cik nepieciešama ir bērnu audzināšana no viņu dzīves agrīnajiem gadiem? Vai nebūtu labāk, ka jaunieši uzaug, nezinot, ko sabiedrība uzskata par izglītību, nekā kļūstot vienaldzīgi pret Dieva patiesību?6
Skolas visās mūsu draudzēs. Visās mūsu draudzēs vajadzētu būt skolām, un šajās skolās – skolotājiem misionāriem. Ir būtiski, ka skolotāji ir apmācīti veikt labi savu daļu svarīgajā darbā, izglītojot sabata turētāju bērnus ne tikai zinātnēs, bet arī Rakstu zināšanās. Dažādās vietās dibinātām un dievbijīgu vīru un sievu vadītām, šīm skolām, kā pieprasa to stāvoklis, vajadzētu būt celtām uz tādiem pašiem principiem kā praviešu skolas.
Draudzes skolas lielpilsētās. Ir ļoti svarīgi, ka draudzes dibina skolas, kuras bērni varētu apmeklēt un joprojām atrasties mātes modrajā uzraudzībā un mācīties lietderības mācību, kas, pēc Dieva nodoma, viņiem ir jāmācās mājās. (..)
Lai glābtu un audzinātu to bērnus, kas pašreiz nevar atstāt pilsētas, var darīt daudz vairāk. Šis jautājums ir mūsu vislielāko pūļu vērts. Draudzes skolas bērniem ir jādibina lielpilsētās, un saistībā ar šīm skolām ir jānodrošina augstākās zinātnes apguve, uz ko tās arī ir aicinātas.8
[307] Nodrošiniet skolas mazām draudzēm. Daudzas ģimenes, gribēdamas izglītot savus bērnus, pārceļas uz vietām, kur ir mūsu lielās skolas, tomēr tās labāk kalpotu mūsu Kungam, paliekot tur, kur tās atrodas. Viņiem vajadzētu iedrošināt savas draudzes locekļus nodibināt draudzes skolu, kurā bērni savā dzimtajā pusē varētu saņemt vispusīgu, praktisku, kristīgu audzināšanu. Viņu bērniem, viņiem pašiem un Dieva lietai būtu daudz labāk, ja viņi paliktu mazākajās draudzēs, kur viņu palīdzība ir vajadzīga, nevis ietu uz lielajām draudzēm, kur tāpēc, ka viņi nav vajadzīgi, draud pastāvīgs kārdinājums kļūt garīgi pasīviem.
Visur, kur ir kaut nedaudz sabata turētāju, vecākiem vajadzētu apvienoties, lai atrastu vietu dienas skolai, kur varētu mācīties viņu bērni un jaunieši. Viņiem vajadzētu algot kristīgu skolotāju, kurš kā iesvētīts misionārs audzinās bērnus tā, lai viņi vēlētos kļūt par misionāriem. Algojiet skolotājus, kuri pamatīgi skolos vispārējās nozarēs, par visu mācību pamatu un dzīvību liekot Bībeli.9
Vietās, kur ir maz ticīgo, lai divas vai trīs draudzes apvienojas un uzceļ pazemīgu ēku draudzes skolai.10
Ja vecāki sapratīs šo mazo izglītības centru svarīgumu, kas paredzēti darbam, kuru Kungs vēlas, lai šajā laikā darītu, ienaidnieka plāni pret mūsu bērniem būs izjaukti.11
Mājas draudzes skolas. Cik vien iespējams, visiem mūsu bērniem vajadzētu būt priekštiesībai saņemt kristīgu izglītību. [308] Lai to nodrošinātu, mums dažreiz ir jādibina mājas draudzes skolas. Būtu labi, ka atsevišķas ģimenes, kas dzīvo kaimiņos, apvienotos, lai algotu pazemīgu, dievbijīgu skolotāju, kurš sniegs vecākiem to palīdzību, kas nepieciešama, audzinot viņu bērnus. Tā būs liela svētība daudzām izolētām sabata turētāju grupām, un arī Kungam šāds plāns ir daudz patīkamāks nekā tas, ka mazus bērnus sūta prom no mājām uz kādu no mūsu lielajām skolām.
Mūsu mazajām sabata turētāju grupām ir nepieciešams savu kaimiņu priekšā turēt gaismu; bērniem ir vajadzīgas mājas, kur viņi pēc mācību stundām var palīdzēt saviem vecākiem. Pareizi sakārtota kristīga māja, kur mazi bērni var saņemt vecāku disciplīnu, kas ir pēc Kunga kārtības, tiem ir vislabākā vieta.12
No citiem nošķirtu draudzes locekļu problēma. Dažas sabata turētāju ģimenes dzīvo vienas vai tālu atšķirtas no citiem ticības biedriem. Tās dažreiz ir sūtījušas savus bērnus uz mūsu vadības skolām, kur viņi saņēmuši palīdzību un atgriezušies, lai būtu par svētību savās mājās. Bet daži nevar sūtīt savus bērnus prom no mājām, lai izglītotu tos. Šādos gadījumos vecākiem vajadzētu mēģināt algot priekšzīmīgu reliģisku skolotāju, kuram būtu prieks strādāt Kunga labā jebkurā apjomā un kurš būtu labprātīgs kopt jebkuru Kunga vīna dārza daļu. Tēviem un mātēm vajadzētu sadarboties ar skolotāju, nopietni strādājot savu bērnu atgriešanai.13
Lai glābtu bērnus, strādājiet tā, it kā jums būtu jāglābj sava dzīvība. Dažās zemēs vecāki pēc likuma ir spiesti sūtīt savus bērnus skolā. Šajās zemēs, vietās, kur ir draudze, vajadzētu nodibināt skolu, [309] pat ja nav vairāk nekā sešu bērnu, kas to apmeklēs. Strādājiet tā, it kā jūs cīnītos savas dzīvības dēļ, lai glābtu bērnus no noslīkšanas pasaules samaitātajos, amorālajos iespaidos.
Šajā svarīgajā jautājumā mēs tālu atpaliekam no sava pienākuma. Daudzās vietās jau pirms daudziem gadiem vajadzēja darboties skolām. Daudzās apdzīvotās vietās tā varētu būt patiesības nesēja, Kunga darbam piešķirot mērķtiecīgu raksturu. Nevajadzētu būvēt tik daudz lielu ēku dažās vietās, bet gan dibināt skolas daudzās vietās.
Lai šādas skolas tiek gudri vadītas un bērni un jaunieši saņem izglītību savās draudzēs! Tas ir smags pārkāpums pret Dievu, ka šajā jomā, kur Aizgādība mūs ir tik bagātīgi apveltījusi ar spējām, ar kurām strādāt, ir bijusi tik liela nevērība. 14
Nodibinātu skolu neslēdziet. Nekad nevajadzētu pārtraukt darbību nodibinātā draudzes skolā, ja vien Dievs skaidri nenorāda, ka tas ir jādara. Var likties, ka naidīgi spēki rīko sazvērestību pret skolu, bet ar Dieva palīdzību skolotājs var darīt grandiozu, glābjošu darbu, mainot lietu kārtību.15
Lai paceltu nepaklausīgos, nevaldāmos bērnus. Dažreiz skolā ir kāds nekārtīgs audzēknis, kurš padara darbu ļoti smagu. Bērni, kuri nav saņēmuši pareizu audzināšanu, rada daudz rūpju un ar savu samaitāto raksturu apbēdina skolotāja sirdi. Bet lai viņš nekrīt mazdūšībā. Pārbaudījumi un grūtības veido pieredzi. Ja bērni ir nepaklausīgi un nevaldāmi, ir jāpieliek vēl jo vairāk dedzīgu pūļu. [310] Fakts, ka ir bērni ar šādiem raksturiem, ir viens no iemesliem, kāpēc jādibina draudzes skolas. Bērni, kuru vecāki ir bijuši nevērīgi, lai audzinātu un disciplinētu tos, ja iespējams, ir jāglābj.16