[293] Patiesas audzināšanas plašums. Patiesa audzināšana nozīmē vairāk nekā apgūt noteiktu mācību kursu. Tā ir plaša. Tā ietver fizisko spēku un prāta spēju harmonisku attīstību. Tā māca mīlēt un bīties Dievu un sagatavo uzticīgi pildīt dzīves pienākumus.1
Pareiza audzināšana ietver ne tikai prāta disciplinēšanu, bet arī tādu trenēšanu, kas nodrošina pareizu morāli un uzvedību.2
Audzināšanas pirmā lielā mācība ir iepazīt un saprast Dieva gribu. Katru dzīves dienu mums ir jāpieliek pūles, lai iegūtu šīs zināšanas. Mācīties zinātnes tikai no cilvēciskiem skaidrojumiem nozīmē iegūt viltus izglītību, bet mācīties no Dieva un no Kristus nozīmē mācīties Debesu zinātni. Izglītības sistēmā ir juceklis tā-pēc, ka nav celta godā Dieva gudrība un atziņa.3
Ietekme, kas darbojas pretī savtīgai sāncensībai un alkatībai. Kāds virziens ir dots audzināšanai mūsu laikos? Uz ko visbiežāk aicina? Iegūt personīgu labumu. Bieži sniegtā audzināšana ir šī vārda izkropļojums. Savtīga godkāre, tieksme pēc varas, cilvēces tiesību un vajadzību neievērošana patiesā audzināšanā atbalstu neatrod. Dieva dzīves plānā ir vieta katrai cilvēciskai būtnei. Katram ir jāpilnveido savas spējas līdz visaugstākajai pakāpei; [294] un uzticība gan lielās lietās, gan mazās padara cilvēku godājamu.
Dieva plānā nav vietas savtīgai sāncensībai. Tie, kuri mēro sevi pēc sevis un pielīdzina sevi sev, nav prātīgi. (2.Kor. 10:12) Viss, ko mēs darām, ir jādara Dieva spēkā. (1.Pēt. 4:11) Viss ir jādara “no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos Debesu mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam — Kristum”. Kol. 3:23,24 Cik dārga ir kalpošana un audzināšana, kas iegūta, īstenojot šos principus! Bet cik ļoti atšķirīga bieži vien ir audzināšana mūsdienās! No bērna agrīnajiem dzīves gadiem tā aicina uz sacensību; tā audzina savtību, visa ļaunuma sakni.4
Paraugs dots Ēdenē. Audzināšanas sistēmai, kas bija ieviesta pasaules iesākumā, bija jābūt paraugam visos vēlākajos laikos. Ēdenē, mūsu pirmo vecāku mājās, tika nodibināta paraugskola, kas ilustrēja šīs audzināšanas principus. Ēdenes dārzs bija skolas telpa, daba – mācību grāmata, bet skolotājs bija pats Radītājs.5
Skolotāju Skolotāja atstātais paraugs. Skolojot savus mācekļus, Glābējs vadījās pēc tās audzināšanas sistēmas, kura bija ieviesta iesākumā. Pirmie divpadsmit mācekļi, kā arī daži citi, kas, kalpojot viņu vajadzībām, laiku pa laikam bija kopā ar tiem, veidoja Jēzus ģimeni. Tie bija kopā ar Viņu mājās, pie galda, kambarī un uz lauka. Tie pavadīja Viņu ceļojumos, dalījās Viņa grūtībās un pārbaudījumos un, cik varēja, iesaistījās Viņa darbā.
[295] Dažreiz Viņš mācīja tos, sēžot kopā kalna nogāzē, citreiz pie jūras vai no zvejnieka laivas, dažreiz, ejot pa ceļu. Vienmēr, kad Viņš uzrunāja ļaužu pūli, mācekļi veidoja iekšējo apli. Tie spiedās cieši pie Viņa, lai nepalaistu garām nevienu no Viņa pamācībām. Viņi bija uzmanīgi klausītāji, dedzīgi saprast patiesības, kuras viņiem bija jāmāca visās zemēs un visām paaudzēm.6
Patiesa audzināšana ir gan praktiska, gan teorētiska. Bērnībā un jaunībā ir jāapvieno praktiskās un teorētiskās apmācības, uzkrājot prātā zināšanas. (..)
Bērniem vajadzētu mācīt piedalīties mājas pienākumos. Viņiem vajadzētu pamācīt, kā palīdzēt tēvam un mātei mazās lietās, kuras viņi var izdarīt. Viņu prātus vajadzētu mācīt domāt, viņu atmiņai vajadzētu likt atcerēties viņiem uzticēto darbu; un, apgūstot lietderīguma ieradumus mājās, viņus ir jāaudzina veikt savam vecumam atbilstošus praktiskus pienākumus.7
Jauniešiem tā nav dabiska izvēle. Jaunieši dabiski neizvēlas audzināšanas veidu, kas viņus sagatavo praktiskai dzīvei. Viņi pieprasa savas ilgas, savu patiku un nepatiku, savu izvēli un tieksmes; bet, ja vecākiem ir pareizi priekšstati par Dievu, patiesību, iespaidiem un sabiedrību, kādai vajadzētu apņemt viņu bērnus, viņi sapratīs, ka uz tiem gulstas Dieva dota atbildība uzcītīgi vadīt nepieredzējušo jaunatni.8
Tas nav veids, kā izbēgt no dzīves nastām. Lai jaunieši saprot, ka audzināšana nav paredzēta tāpēc, lai mācītu tiem, kā izbēgt no dzīves nepatīkamajiem uzdevumiem un smagām nastām, bet, ka tās mērķis ir atvieglot [296] darbu, mācot labākas metodes un augstākus mērķus. Māciet tiem, ka dzīves patiesais mērķis ir nevis nodrošināt sev pēc iespējas vislielāko labumu, bet gan pagodināt Radītāju, darot savu daļu pasaules druvā un pasniedzot palīdzošu roku tiem, kas ir vājāki un nezinošāki.9
Audzināšanai vajadzētu pamodināt kalpošanas garu. Darbam Kristus druvā, veicot ikdienas sīkos pienākumus, vairāk nekā jebkuram citam līdzeklim ir spēks veidot raksturu un virzīt dzīvi nesavtīgas kalpošanas virzienā. Pamodināt šo garu, veicināt un pareizi vadīt to ir vecāku un skolotāju darbs. Nav iespējams uzticēt tiem nevienu svarīgāku darbu. Kalpošanas gars ir Debesu gars, un eņģeļi atbalstīs visas pūles, lai attīstītu un veicinātu to.
Šāda audzināšana ir jābalsta Dieva Vārdā. Tikai šeit tās principi ir atklāti visā savā pilnībā. Bībeli vajadzētu likt par mācību un mācīšanas pamatu. Fundamentālās zināšanas ir zināšanas par Dievu un par To, ko Viņš ir sūtījis.10
Tā nostāda morālo audzināšanu pāri intelektuālajai kultūrai. Bērniem ir liela vajadzība pēc pareizas audzināšanas, lai viņi noderētu pasaulē. Bet jebkuras pūles, kas paceļ intelektuālo kultūru pāri morālajai audzināšanai, ir vērstas nepareizā virzienā. Gan vecāku, gan skolotāju galvenajai nastai vajadzētu būt pamācīt, attīstīt, slīpēt un attīrīt bērnu un jauniešu raksturus.11
Tās galamērķis ir rakstura veidošana. Augstākā audzināšanas pakāpe ir tā, kas sniedz zināšanas un disciplīnu, nodrošinot vislabāko rakstura attīstību un sagatavojot dvēseli dzīvei, kas līdzinās Dieva dzīvei. Mēs nedrīkstam izlaist no redzesloka mūžīgo dzīvību. Augstākā izglītība ir tā, [297] kas māca mūsu bērniem un jauniešiem kristietības zinātni, sniedzot tiem praktiskas zināšanas par Dieva ceļiem, kā arī atklājot Kristus mācības par Dieva tēvišķo raksturu, ko Viņš atklāja saviem mācekļiem.12
Tā ir audzināšana, kas vada un attīsta. Ir ļoti svarīgi, lai skolā audzināšana un izglītošana būtu savā starpā cieši saistītas. Bērnus var audzināt kalpot grēkam vai kalpot taisnībai. Jauniešu agra audzināšana veido viņu raksturus gan laicīgajai, gan reliģiskajai dzīvei. Salamans saka: “Māci savam bērniem viņa ceļu, no tā viņš neatstājas arī tad, kad viņš jau vecs kļuvis.” Sal.pam. 22:6 Šī valoda ir skaidra. Salamana pavēle ietver vadīšanu, audzināšanu un attīstīšanu.
Lai vecāki un skolotāji varētu darīt šo darbu, viņiem pašiem ir jāzina ceļš, pa kuru bērnam jāiet. Tas ietver vairāk nekā tikai iegūt zināšanas no grāmatām. Tas aptver visu, kas ir labs, šķīsts, taisns un svēts. Tas ietver sātību, dievbijību, brālīgu laipnību un mīlestību pret Dievu un citam pret citu. Lai sasniegtu šo mērķi, jāpievērš uzmanība bērnu fiziskajai, psihiskajai, morālajai un reliģiskajai audzināšanai.13
Tā sagatavo strādniekus Dievam. Tēvu un māšu rokās ir atbildība sniegt kristīgu audzināšanu bērniem, kas viņiem ir uzticēti. Nekādā gadījumā tie nedrīkst ļaut nevienai uzņēmējdarbības nozarei tā saistīt prātu, laiku un spējas, ka viņu bērniem ir atļauts dzīvot pašplūsmā, atšķirtiem tālu prom no Dieva. Viņi nedrīkst atļaut saviem bērniem izslīdēt no sava tvēriena neticīgo rokās. [298] Tiem ir jādara viss, kas ir viņu spēkos, lai atturētu bērnus uzņemt sevī pasaules garu. Vecākiem ir jāmāca tiem, kā kļūt par Dieva līdzstrādniekiem. Tēvam un mātei ir jābūt Dieva cilvēciskajai rokai, sagatavojot sevi un savus bērnus mūžīgajai dzīvei.14
Tā māca mīlestību un bijību pret Dievu. Kristīgie vecāki, vai jūs Kristus dēļ pārbaudīsiet savas ilgas, savu bērnu mērķus, lai pārliecinātos, ka tie saskan ar Dieva likumu? Vissvarīgākā audzināšana ir tā, kas māca bērniem mīlēt un bīties Dievu.15
Daudzi to uzskata par vecmodīgu. Audzināšanu, kas pastāv jau tik ilgi kā pati mūžība, gandrīz pilnīgi atmet kā vecmodīgu un nevēlamu. Bērnu audzināšanu, kuras mērķis ir veidot raksturu tagadējam labumam, mieram un laimei un vadīt mazās kājas pa ceļu, kas sagatavots Kunga izpirktajiem, uzskata par vecmodīgu un tāpēc mazsvarīgu. Lai jūsu bērni varētu ieiet pa Dieva pilsētas vārtiem kā uzvarētāji, viņiem ir jāmāca bīties Dievu un turēt Viņa baušļus jau šajā dzīvē.16
Tā turpinās mūžīgi un nekad netiek pabeigta. Mūsu dzīves darbs
šeit ir sagatavošanās dzīvei mūžīgi. Šeit sāktā audzināšana šajā dzīvē
nekad netiks pabeigta; tā turpināsies visā mūžībā — arvien turpinoties
un nekad nebeidzoties. Arvien pilnīgāk un pilnīgāk atklāsies Dieva
gudrība un mīlestība atpestīšanas plānā. Glābējs, vadot savus bērnus pie
dzīvā ūdens avotiem, sniegs bagātīgus zināšanu krājumus. Ik dienas
Dieva brīnišķīgie darbi, [299] Viņa spēka pierādījumi, radot un uzturot
Universu, atvērs prātam jaunu skaistumu. Gaismā, kas spīd no troņa,
izzudīs noslēpumi, un dvēseli pildīs izbrīns par lietu vienkāršību, kas
nekad iepriekš nebija iz-prasta.17
_______________
1Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 64. lpp.
2Turpat, 331. lpp.
3Turpat, 447. lpp.
4Audzināšana, 225., 226. lpp.
5Turpat, 20. lpp.
6Turpat, 84., 85. lpp.
7Kristīgās audzināšanas pamati, 368., 369. lpp.
8Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 132. lpp.
9Audzināšana, 221., 222. lpp.
10Dziednieciskā kalpošana, 401. lpp.
11Padomi vecākiem, skolotājiem un skolēniem, 84., 85. lpp.
12Turpat, 45., 46. lpp.
13Liecības draudzei, 3.sēj., 131., 132. lpp.
14Kristīgās audzināšanas pamati, 545. lpp.
15Review and Herald, 1890.g. 24. jūnijs
16Kristīgās audzināšanas pamati, 111. lpp.
17Dziednieciskā kalpošana, 466. lpp.