Vecākiem jāmācās valdīt pār savu namu. Tēvi un mātes savu darbu reti dara tā, kā to vajadzētu... Vecāki, vai jūs esat izpētījuši, kā jums vajadzētu valdīt, lai varētu gudri audzināt savu bērnu gribu un dziņas? Māciet jaunajām vīnstīgām vīties ap patieso Atbalstu. Nepietiek ar to, ka jūs sakāt “dari to” vai “dari šo” un tad pilnīgi aizmirstat, un nedomājat par to, ko esat likuši darīt. Sagatavojiet ceļu, lai bērns varētu priecīgi izpildīt jūsu pavēles. Māciet vīnstīgas pieķerties Jēzum... Māciet tās lūgt palīdzību no Kunga mazajās dzīves lietās, būt nomodā, lai redzētu sīkos pienākumus, kas kādam ir jāpaveic, māciet būt izpalīdzīgiem mājās. Ja jūs savus bēr-nus neaudzināsiet, tad atradīsies kāds, kas to darīs, jo sātans meklē izdevības, lai iesētu sirdīs nezāļu sēklu.1
Pieejiet savam uzdevumam ar mierīgu garu un mīlošu sirdi. Mana māsa, vai Dievs tev ir uzticējis mātes pienākumus?... Tev ir jāmācās pareizās metodes un jāapgūst taktiskums, audzinot savus mazos, lai tie varētu sargāt tā Kunga ceļus. Tev pastāvīgi ir jātiecas pēc prāta un dvēseles augstākās kultūras, lai tu savu bērnu audzināšanā un pamācīšanā varētu ienest mierīgu garu un mīlošu sirdi, lai tu vari viņus piepildīt ar šķīstām tieksmēm un attīstīt viņos mīlestību uz godīgām, tīrām un svētām lietām. Kā pazemīgs Dieva bērns mācies Kristus skolā; centies pastāvīgi pavairot savus spēkus, lai tu mājās varētu darīt [32] pilnīgu, pamatīgu darbu gan ar vārdiem, gan ar paraugu.2
Mierīga, lēnprātīga izturēšanās veida efekts. Tikai nedaudzi izprot, cik iedarbīgs ir maigs un reizē nelokāms izturēšanās veids, pat rūpējoties par zīdaini. Īgna, nepacietīga māte vai aukle rada sapīkumu bērnā uz viņas rokām, turpretī lēnprātīga pieeja nomierina mazuļa nervus.3
Teorijas ir jāpārbauda. Grāmatu lasīšanai nav lielas nozīmes, ja iegūtās atziņas nevar īstenot praktiskajā dzīvē. Un tomēr pat visvērtīgākos citu ieteikumus nevajadzētu pieņemt bez pārdomām un bez šķirošanas. Visu nevar vienādi pielāgot katras mātes apstākļiem vai katra bērna īpašajam raksturam un temperamentam. Lai māte uzmanīgi izpēta citu pieredzi, atzīmē atšķirības starp viņu un savām metodēm un tad rūpīgi pārbauda tos ieteikumus, kas patiešām liekas vērtīgi.4
Senos laikos lietotās metodes. No seniem laikiem uzticīgie Israēlā audzināšanai pievērsa lielu uzmanību. Kungs bija noteicis, ka bērniem jau no pašas mazotnes vajadzētu mācīt par Viņa labestību un diženumu, sevišķi kā tas ir atklāts Viņa likumā un Israēla vēsturē. Ar dziesmām, lūgšanām un Svēto Rakstu studijām, kas piemērotas jaunajam prātam, tēviem un mātēm vajadzēja pamācīt savus bērnus, ka Dieva likums ir Viņa rakstura izpausme un ka, uzņemot likuma principus savās sirdīs, viņu prātos un dvēselēs tiek ierakstīta Dieva līdzība. Gan skolā, gan mājās lielākā daļa mācību bija mutiskas, bet jaunieši mācījās arī lasīt ebreju rakstus. [33] Svēto Rakstu Vecās Derības pergamenta ruļļi bija atvērti viņu izpētei.5
Māciet laipni un ar mīlestību. Tēvu un māšu īpašais darbs ir mācīt savus bērnus laipni un ar mīlestību. Tiem ir jāparāda, ka viņi kā vēcāki ir tie, kas nosaka un valda, nevis ka bērni ir viņu pārvaldnieki. Bērni ir jāmāca, ka no viņiem prasa paklausību.
Nemierīgais gars dabīgi tiecas pēc ļaunā. Aktīvais prāts, ja to nenodarbinās ar kaut ko labāku, pievērsīs uzmanību tam, ko ierosinās sātans. Bērniem ir (..) jādod norādījumi, viņi ir jāvirza uz droša ceļa, jāattur no netikumiem, jāiegūst ar laipnību un jāpieņem labvēlībā.
Tēvi un mātes, jums ir darāms svinīgs darbs. Jūsu bērnu mūžīgā glābšana ir atkarīga no jūsu rīcības veida. Kā jūs varat veiksmīgi izaudzināt savus bērnus? Tikai ne rājoties, jo tas neko labu nedos. Runājiet ar saviem bērniem, parādot uzticību viņu prāta spējām. Izturieties pret viņiem laipni, maigi, mīloši. Stāstiet viņiem, ko Dievs vēlas, lai tie darītu. Stāstiet, ka Dievs gribētu, lai viņus izaudzina un pamāca būt par Viņa līdzstrādniekiem. Ja jūs darīsiet savu daļu, tad varat būt droši, ka Kungs paveiks savējo.8
Veltiet laiku pārrunām. Katrai mātei vajadzētu atvēlēt laiku, lai aprunātos ar bērniem, lai labotu viņu kļūdas un pacietīgi mācītu tiem pareizo ceļu.9
Mainiet pamācīšanas veidus. Audzinot bērnus, vislielāko rūpību vajadzētu veltīt metožu maiņai, lai nepārtraukti attīstītu augstās un cēlās prāta spējas. Tikai nedaudzi saprot prāta visbūtiskākās vajadzības [34] un to, kā virzīt pieaugošās jauniešu prāta spējas, domas un jūtas.10
Lai pirmās mācību stundas notiek brīvā dabā! Mātes, ļaujiet mazajiem spēlēties brīvā dabā, ļaujiet tiem klausīties putnu dziesmas un iepazīt Dieva mīlestību, kā tā ir izteikta Viņa skaistajos darbos. Lai tie apgūst vienkāršas mācības no dabas grāmatas un savas apkārtnes; un, prātam attīstoties, tām var pievienot un cieši nostiprināt atmiņā grāmatu zinības.11
Bērniem un jauniešiem laba nodarbošanās ir augsnes apstrāde. Tā ved viņus tiešā saskarsmē ar dabu un tās Dievu. Un, lai tiem varētu būt šī priekšrocība, mūsu skolām vajadzētu būt saistītām ar lieliem puķu dārziem un plašiem tīrumiem.
Audzināšana šādā vidē ir saskaņā ar Dieva dotajiem norādījumiem par jaunatnes izglītošanu.
Sevišķi vērtīgi tas būs nervoziem bērniem un jauniešiem, kurus mācības no grāmatām nogurdina un kuriem tās grūti atcerēties. Tie atradīs veselību un laimi, iepazīstot dabu. Gūtie iespaidi tik ātri neizgaisīs, jo būs saistīti ar lietām, kas pastāvīgi atrodas acu priekšā.12
Lai stundas ir īsas un interesantas! Ja vecāki pamatīgi darīs savu daļu, sniedzot bērniem norādījumu pēc norādījuma, priekšrakstu pēc priekšraksta, padarot savas stundas īsas un interesantas un mācot ne tikai ar vārdiem, bet arī ar paraugu, tad Kungs strādās ar viņu pūlēm un padarīs tos par prasmīgiem skolotājiem.13
“Sakiet vienkārši, sakiet bieži.” Tiem, kas audzina bērnus, vajadzētu izvairīties no garlaicīgām piezīmēm. [35] Īstā laikā sniegtām īsām pamācībām būs svētīgs iespaids. Ja jums ir jāpasaka daudz, tad nesakiet visu uzreiz. Šad un tad izteikt nedaudz saistošu vārdu būs svētīgāk, nekā izsacīt tos visus vienā reizē. Garas runas apgrūtina mazos bērnu prātus. Pārāk gara runāšana izraisa riebumu pat pret garīgām pamācībām, tāpat kā pārēšanās apgrūtina kuņģi un mazina apetīti, pat radot riebumu pret ēdienu. Ļaužu prāti var būt pārslogoti ar pārāk daudz garām un plašām runām.14
Veiciniet patstāvīgu domāšanu. Kamēr bērni un jaunieši no skolotājiem un mācību grāmatām iegūst faktu zināšanas, māciet tos pašiem iegūt atziņas un ieraudzīt patiesību. Jautājiet tiem, ko viņi iemācās, rūpējoties par augiem savā dārzā. Raugoties skaistā ainavā, jautājiet, kāpēc Dievs ir ietērpis laukus un mežus tik pievilcīgās un dažādās krāsās? Kāpēc Viņš visu nenokrāsoja tumši brūnā krāsā? Kad bērni plūc puķes, lieciet tiem padomāt, kāpēc Dievs mums ir saglabājis šo Ēdenes skaistumu? Māciet tiem dabā saskatīt visur esošos, nepārprotamos pierādījumus, ka Dievs domā par mums, māciet ieraudzīt, cik brīnišķi visas lietas ir pielāgotas mūsu vajadzībām un laimei.15
Vadiet bērna darbošanos. Vecākiem nevajadzētu domāt, ka ir nepieciešams apspiest bērna rosību, bet tiem ir jāsaprot, ka ir svarīgi vadīt un mācīt mazos pareizā virzienā. Šīs aktīvās dziņas ir līdzīgas vīnakokam, kurš, ja to nevada, lien pāri katram celmam un krūmājam un nostiprina savas stīgas pie zemiem balstiem. Ja vīnakoka zari nav trenēti meklēt piemērotu balstu, tad tie bezmērķīgi izšķiež savu enerģiju. Tā tas ir arī ar bērniem. [36] Viņi pastāvīgi ir jāmāca būt rosīgiem pareizā virzienā. Dodiet viņu rokām un prātiem darīt to, kas attīstīs viņu fiziskās un prāta spējas.16
Māciet agri būt izpalīdzīgam. Jau ļoti agri vajadzētu mācīt bērnam būt izpalīdzīgam. Tiklīdz spēks un spriešanas spējas ir pietiekami attīstītas, tam vajadzētu uzticēt pienākumus mājas darbos. Bērnu vajadzētu iedrošināt mēģināt palīdzēt tēvam un mātei, iedrošināt aizliegt un kontrolēt sevi, vispirms rūpēties par citu laimi un ērtībām nevis par savējām, meklēt izdevības, lai uzmundrinātu un atbalstītu brāļus, māsas un rotaļu biedrus, būt laipnam pret vecākiem cilvēkiem, pret neveiksminiekiem un slimajiem. Jo vairāk mājās valdīs patiesas kalpošanas gars, jo pilnīgāk tas attīstīsies bērnu dzīvē. Tie mācīsies rast prieku, kalpojot citiem un upurējot sevi viņu labā.17
Vecāki, māciet bērniem darīt Dieva gribu, uzticīgi izpildot mājas pienākumus, kas viņiem uzticēti kā ģimenes locekļiem. Tas bērniem dos visvērtīgāko pieredzi un mācīs, ka tiem nav jākoncentrē savas domas uz sevi, jādara pēc savas patikas vai jāizklaidē sevi. Pacietīgi māciet bērniem izpildīt savus pienākumus ģimenes lokā.18
Veidojiet raksturu, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Vecāki, audzinot savus bērnus, iedziļinieties mācībās, ko Dievs devis dabā! Ja jums vajadzētu izaudzēt neļķi, rozi vai liliju, kā jūs to darītu? Pajautājiet dārzniekam, ar kādiem paņēmieniem viņš katram zariņam un lapai liek tik krāšņi uzplaukt un tik simetriski un jauki attīstīties. Viņš jums pastāstīs, ka tas nav panākts [37] ar rupju un nesaudzīgu rīcību, jo tā maigos asnus tikai nolauztu. Tas notika, atkārtoti izrādot nedaudz uzmanības. Viņš aplaistīja zemi, sargāja augošos stādus no asiem vējiem un dedzinošas saules, un Dievs lika tiem uzplaukt un uzziedēt visā krāšņumā. Attieksmē pret bērniem sekojiet dārznieka metodei! Ar saudzīgu pieskārienu, ar mīlestības pilnām pūlēm centieties veidot viņu raksturus pēc Kristus rakstura parauga!19
Pievērsiet uzmanību mazām lietām. Ak, cik lielu kļūdu pieļauj bērnu un jauniešu audzināšanā, izpatīkot, izdabājot un lutinot tos! Viņi kļūst savtīgi un nemākulīgi, tiem trūkst enerģijas, lai veiktu dzīves sīkos uzdevumus. Tādi bērni nav vingrināti iegūt rakstura spēku, izpildot ikdienas pienākumus, lai arī cik vienkārši tie būtu...
Neviens nav derīgs lielam un svarīgam darbam, ja nav bijis uzticīgs, veicot dzīves sīkos pienākumus. Raksturs veidojas pakāpeniski, un pakāpeniski arī dvēsele tiek vingrināta pielikt pūles un enerģiju samērīgi uzdevumam, kas ir jāpaveic.20