[91] Gatavojiet bērnus dzīvei un tās pienākumiem. Māte, raugoties uz viņas aprūpē nodotajiem bērniem, var ar dziļām rūpēm jautāt: “Kas ir viņu audzināšanas lielais mērķis un nolūks? Vai sagatavot viņus dzīvei un tās pienākumiem, ieņemt cienījamu stāvokli pasaules sabiedrībā, darīt labu, būt par svētību līdzcilvēkiem, beidzot iegūt taisno atalgojumu?” Ja tā, tad pirmā mācība, kas tiem ir jāiemāca, ir pašsavaldīšanās; jo neviena nedisciplinēta, ietiepīga persona nevar cerēt uz panākumiem šajā pasaulē, ne arī saņemt atlīdzību nākamajā.1
Māciet bērnu piekāpties. Pat mazuļi līdz gada vecumam dzird un saprot to, kas viņiem ir pateikts, un zina, cik lielā mērā viņiem izdabā. Mātes, jums vajadzētu mācīt bērnus piekāpties jūsu vēlmēm. Ja jūs gribat uzturēt kontroli pār saviem bērniem un saglabāt savu cieņu kā māte, jums tas ir jādara. Jūsu bērni ātri iemācās, ko jūs no viņiem sagaidāt. Viņi zina, kad viņu griba uzvar jūsējo, un pacentīsies izkaulēt no jums pēc iespējas vairāk.2
Visbriesmīgākā cietsirdība ir atļaut attīstīties nepareiziem ieradumiem, ļaut bērnam valdīt un diktēt savus likumus.3
Neapmieriniet savtīgas vēlmes. Ja vecāki nebūs uzmanīgi, tie izturēsies pret saviem bērniem tā, ka bērni pieprasīs sev īpašu uzmanību un privilēģijas, un vecāki būs spiesti atteikties paši no kaut kā, lai izdabātu mazajiem. Bērni aicinās [92] vecākus darīt dažādas lietas viņu labā, apmierināt viņu vēlmes, un vecāki piekāpsies viņu vēlmēm, neņemot vērā, ka tas bērnos attīsta savtību. Bet, darot šo darbu, vecāki dara ļaunu saviem bērniem, un vēlāk tie atklās, cik grūti ir neitralizēt pirmajos dzīves gados gūtās audzināšanas ietekmi. Bērniem agri ir jāiemācās, ka vēlmes, kuras tiem iečukst savtība, nevar tikt apmierinātas.4
Nedodiet neko, pēc kā bērns raud. Dārga mācība, kuru mātei vajadzēs atkārtot atkal un atkal, ir tā, ka bērns nav tas, kam būtu jāvalda; bērns nav kungs, bet mātes griba un viņas vēlmes ir galvenās. Šādi viņa māca bērnam pašsavaldīšanos. Nedodiet viņam neko, pēc kā viņš raud, pat ja jūsu maigā sirds vienmēr tik ļoti ilgojas to darīt; jo, ja tie vienreiz ar raudāšanu iegūs uzvaru, tad gribēs darīt to atkal. Otrreiz cīņa būs sīvāka.5
Nekad nepieļaujiet dusmīgu kaislību izrādīšanu. Viens no mātes pirmajiem uzdevumiem ir apspiest viņas mazo bērnu kaislības. Bērniem nevajadzētu atļaut izrādīt dusmas; viņiem nevajadzētu atļaut mesties uz grīdas, sist un brēkt tāpēc, ka viņiem ir liegts kaut kas, kas nebūtu viņiem nācis par labu. Man sāp, kad redzu, cik daudzi vecāki izdabā saviem bērniem dusmu uzplūdos. Šķiet, ka mātes raugās uz šiem dusmu izvirdumiem kā uz kaut ko, kas ir jāpacieš, un izliekas vienaldzīgas pret bērna uzvedību. Bet, ja ļaunums ir pieļauts vienreiz, tad to atkārtos. Tādējādi izveidosies ieradums, un bērna raksturs ieņems ļaunu veidni.6
[93] Kad norāt ļauno garu. Daudzreiz esmu ievērojusi, ka mazie ratiņos ķepurojas un brēc, ja netiek izpildīta viņu griba. Tieši tad ir laiks savaldīt ļauno garu. Ienaidnieks mēģina dažnedažādā veidā pārvaldīt mūsu bērnu dvēseles, bet vai mēs pieļausim, lai tas izrīkojas ar viņiem pēc savas patikas? Mazie nespēj izšķirt, kāds gars tos pārvalda, un tādēļ vecāku pienākums ir spriest un rīkoties viņu vietā. Rūpīgi jāseko līdzi viņu ieradumiem. Bērnu jāiedrošina valdīt pār sevi visās lietās. Jāapslāpē ļaunās tieksmes un prāts jārosina uz taisnību.7
Sāciet ar “Betlēmes dziesmām”! Mātēm vajadzētu zīdaiņus uz savām rokām audzināt pēc pareiziem principiem un ieradumiem. Viņām nevajadzētu atļaut bērniem dauzīt ar galvu pret grīdu. Audziniet mazos jau zīdaiņu vecumā! Iesāciet ar Betlēmes dziesmām! Maigās melodijas nomierinās. Dziediet bērniem šīs klusinātās melodijas par Kristu un Viņa mīlestību!8
Nekādas vilcināšanās un neizlēmību. Nepareizās rakstura īpašības bērnā ir jāapvalda, cik ātri vien iespējams; jo ilgāk šo pienākumu atliek, jo grūtāk to ir paveikt. Bērniem ar strauju, kaislīgu raksturu ir vajadzīgas īpašas vecāku rūpēs. Ar viņiem vajadzētu apieties sevišķi laipni, bet stingri. Šajos gadījumos no vecāku puses nedrīkst būt nekādas vilcināšanās vai neizlēmības. Vajadzētu rūpīgi izkopt un nostiprināt rakstura īpašības, kas dabīgi aptur viņu īpašo nepilnību attīstību. Izdabāšana bērna straujajam un nepareizajam raksturam beigsies ar viņa bojāeju. Viņa nepilnības ar katru gadu kļūs stiprākas, kavēs prāta attīstību [94] un izjauks labo un cēlo rakstura iezīmju līdzsvaru.9
Būtisks ir vecāku pašsavaldīšanās paraugs. Daži vecāki neprot sevi savaldīt. Viņi nekontrolē paši savu slimīgo ēstkāri vai straujo raksturu; tāpēc viņi nevar mācīt savus bērnus atteikt ēstkārei un savaldīt sevi.10
Ja vecāki vēlas mācīt bērniem pašsavaldīšanos, tiem vispirms pašiem ir jāizveido šis ieradums. Vecāku rājieni un sīkumainība veicina strauja, kaislīga rakstura attīstību bērnos.11
Nenogurstiet darīt labu. Vecāki pārāk daudz mīl bezrūpību un izpriecas, lai darītu Dieva norādīto darbu mājas dzīvē. Ja bērni mājās būtu saņēmuši pareizu audzināšanu, mums nevajadzētu sastapties ar šausmīgo ļaunuma stāvokli, kas valda starp mūsdienu jauniešiem. Ja vecāki uzņemtos Dieva doto darbu un gan ar vārdiem, gan ar paraugu mācītu saviem bērniem atturību, pašaizliedzību un pašsavaldīšanos, viņi ieraudzītu, ka, cenšoties darīt savu pienākumu tā, lai tas būtu Dievam pieņemams, viņi Kristus skolā iemācās dārgas mācības. Viņi mācītos pacietību, iecietību, mīlestību un lēnprātību; un šīs ir īstās mācības, kas jāmāca bērniem.
Kad ir pamodinātas vecāku morālās jūtas un viņi ar atjaunotu enerģiju uzņemas savu novārtā pamesto darbu, tiem nevajadzētu kļūt mazdūšīgiem vai atļaut sevi kavēt šajā darbā. Pārāk daudzi pagurst, labu darot. Ieraugot, ka tas prasa nogurdinošas pūles, pastāvīgu sevis savaldīšanu un pieaugošu žēlastību, kā arī zināšanas, lai prastu rīkoties [95] negaidītās ārkārtējās situācijās, kas var rasties, vecāki zaudē cerības, padodas cīņā un ļauj dvēseļu ienaidniekam iet savu ceļu. Darbam ir jāturpinās dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša, gadu no gada, līdz ir izveidojies bērna raksturs un nostiprinājušies pareizi ieradumi. Jums nevajadzētu padoties un atstāt savas ģimenes nenoteiktā, nesavaldītā pašplūsmā.12
Nekad nezaudējiet kontroli pār sevi. Mums nekad nevajadzētu zaudēt kontroli pār sevi. Lai vienmēr paturam savā priekšā pilnīgo Paraugu. Ir grēks runāt nepacietīgi un īgni vai izjust dusmas – pat tad, ja mēs nerunājam. Mums ir jādzīvo vērtīgu dzīvi, pareizi atklājot Kristu. Dusmīgu vārdu runāšana ir līdzīga krama sišanai: tā tūlīt uzkurina naidīgas jūtas.
Nekad nelīdzinieties adatainam kastanim. Neatļaujieties mājās lietot skarbus, griezīgus vārdus. Jums vajadzētu ielūgt Debesu Viesi savās mājās, vienlaikus padarot Viņam un Debesu eņģeļiem iespējamu mājošanu kopā ar jums. Jums vajadzētu saņemt Kristus taisnību, Dieva Gara svētošanu, svētuma skaistumu, lai jūs saviem līdzcilvēkiem varētu atklāt Dzīvības Gaismu.13
“Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.” Sal.pam. 16:32 Vīrietis vai sieviete, kas saglabā prāta līdzsvaru, uzbrūkot kārdinājumam izdabāt kaislībām, Dieva un Debesu eņģeļu skatījumā stāv augstāk nekā visslavenākais ģenerālis, kas ar savu armiju dodas kaujā un izcīna uzvaru. Kāds slavens imperators uz savas nāves gultas sacīja: “Starp visām manām uzvarām ir tikai viena, kas tagad sniedz iepriecinājumu. Tā ir uzvara, kuru es esmu ieguvis pār savu nevaldāmo raksturu.” [96] Aleksandram un Cēzaram bija vieglāk pakļaut pasauli nekā sevi. Iekarojuši tautu pēc tautas, tie krita – viens kā nesātības, otrs kā neprātīgas godkāres upuris.14