[85] Lai jūsu pūles ir lēnprātīgas, bet pastāvīgas. Bērniem jāmāca, ka spējas viņiem ir dotas, lai godātu un slavētu Dievu. Šim nolūkam viņiem jāmācās paklausības mācība. (..) Šis ieradums ir jānostiprina ar lēnprātīgām, neatlaidīgām pūlēm. Tā var lielā mērā novērst vēlākos konfliktus starp gribu un autoritāti, kas tik bieži jauniešu prātos pamodina atsvešināšanos un rūgtumu pret vecākiem un skolotājiem un pārāk bieži arī pretošanos jebkurai autoritātei – gan cilvēciskajai, gan dievišķajai.1
Nepieļaujiet nekādus argumentus un izlocīšanos. Vecākiem vispirms vajadzētu rūpēties par to, lai nodibinātu ģimenē labu valdību. Vecāku vārdam vajadzētu būt likumam, izslēdzot jebkurus argumentus vai atrunāšanos. Jau no zīdaiņa vecuma bērniem vajadzētu mācīt bez ierunām paklausīt saviem vecākiem.2
Stingra disciplīna reizēm var izraisīt neapmierinātību, un bērni vēlēsies iet savus ceļus. Tomēr tad, ja viņi būs mācījušies paklausību saviem vecākiem, tie būs labāk sagatavoti pakļauties Dieva prasībām. Bērnībā saņemtā audzināšana bagātina reliģisko pieredzi un veido cilvēka raksturu.3
Nepieļaujiet nekādus izņēmuma gadījumus. Kā skolotājiem savā ģimenē vecākiem ir jāuzmana, lai likumus nepārkāptu. (..) Ja vecāki atļaus bērniem nepaklausīt, tad viņi tiem neiemācīs pareizo disciplīnu. Bērns ir jāaizved līdz padevībai un paklausībai. Nedrīkst atļaut nepaklausīt. Pie to vecāku durvīm, kas atļauj bērniem nepaklausīt, atrodas grēks. (..) [86] Bērniem jāsaprot, ka viņiem ir jāpaklausa.
Pieprasiet ātru, pilnīgu paklausību. Ja vecākiem neizdodas panākt no saviem bērniem ātru un pilnīgu paklausību, viņiem neizdodas savos mazuļos ielikt pareizu rakstura pamatu. Viņi audzina bērnus, kas darīs tiem kaunu vecumdienās un sāpinās viņu sirdis, tuvojoties nāvei.5
Prasībām jābūt saprātīgām. Vecāku prasībām vienmēr jābūt saprātīgām; laipnību vajadzētu paust, nevis neprātīgi izdabājot, bet gan gudri vadot. Vecākiem bērni jāaudzina patīkamā garā, bez strīdiem un sīkumainības. Viņiem jācenšas saistīt mazo sirdis pie sevis ar mīlestības zīda saitēm. Lai visi – tēvi, mātes, skolotāji, vecākie brāļi un māsas – kļūst par audzinošu spēku, kas stiprinātu ikvienu garīgu interesi un ienestu mājas un skolas dzīvē veselīgu gaisotni, kas palīdzēs jaunākajiem bērniem augt Kunga brīdinājumos un pamācībās.6
Gan mūsu pašu, gan arī citu bērnu audzināšanas pieredze apliecina, ka tad, ja vecāki un aizbildņi attur bērnus no ļauna, viņu mīlestība pret tiem nekļūst mazāka.7
Vajadzētu dot iemeslus paklausībai. Bērniem ir jāmācās paklausīt ģimenes vadībai. Ievērojot mājas dzīves likumus, viņiem ir jāizveido līdzsvarots raksturs, ko Dievs var atzinīgi novērtēt. Kristīgiem vecākiem ir jāmāca savus bērnus paklausīt Dieva likumam. (..) Iemeslus šai paklausībai un cieņu pret Dieva likumiem bērnos var iedvest, [87] tiklīdz tie var saprast to būtību, un zina, ko tiem vajadzētu darīt un no kā atturēties.8
Vecāku vārdam jābūt likumam. Bērniem, kas atrodas jūsu uzraudzībā, vajadzētu iemācīties pakļauties jums. Jūsu vārdam vajadzētu būt viņu likumam.
Daudziem kristīgiem vecākiem neizdodas pavēlēt savam namam pēc sevis, un tad tie brīnās, ka viņu bērni ir nesaprātīgi, nepa-klausīgi, nepateicīgi un nesvēti. Dievs rāj šādus vecākus. Viņi nav audzinājuši savus bērnus Kunga pamācībās un brīdinājumos. Viņi nav mācījuši tiem pirmo kristietības mācību: “Gudrības sākums ir tā Kunga bijāšana.” “Muļķīgas blēņas”, saka gudrais vīrs, “mīt bērna sirdī.” Sal.pam. 9:10; 22:15 Neprāta mīlestība, ilgas darīt ļaunu, naids pret svētām lietām – ar šīm grūtībām vecākiem ir jāsastopas mājas misijas laukā. (..)
Vecākiem Dieva spēkā ir jāuzmostas un jāpavēl savai saimei pēc sevis. Viņiem ar stingru roku ir jāmācās apspiest ļauno, tomēr bez nepacietības un dusmu uzliesmojumiem. Viņi nedrīkst likt bērniem minēt, kas ir pareizi, bet vajadzētu norādīt ceļu nepārprotamos vārdos un mācīt pa to staigāt.10
Viena nepaklausīga bērna ietekme. Viens nepaklausīgs bērns nodarīs lielu ļaunumu tiem, ar kuriem viņš ir kopā, jo viņš veidos citus bērnus pēc sava parauga.11
Aizverot acis pret grēku. Māciet saviem bērniem godāt jūs, jo šo pienākumu viņiem uzliek Dieva likums. Ja jūs atļaujat bērniem bezrūpīgi izturēties pret jūsu vēlmēm [88] un nepievērst uzmanību mājas likumiem, jūs aizverat acis pret grēku. Jūs atļaujat ļaunajam strādāt pēc savas gribas; un to pašu nepakļāvību, godbijības trūkumu un sevis mīlestību bērni ienesīs pat reliģiskajā dzīvē un draudzē. Visa šī ļaunuma sākums Debesu grāmatās ir pieskaitīts vecāku nevērībai.12
Paklausības ieradums izveidojas atkārtojot. Paklausības un autoritātes cienīšanas mācību stundas ir bieži jāatkārto. Šāds darbs ģimenē būs spēks uz labu un atturēs no ļaunā ne tikai bērnus, liekot tiem mīlēt patiesību un taisnību, bet arī vecāki būs tāpat svētīti. Šo darbu, ko pieprasa Kungs, var paveikt tikai tad, ja tam velta daudz nopietnu pārdomu un meklē padomu Dieva Vārdā, lai varētu mācīt saskaņā ar Viņa norādījumiem.13