[560] Spilgts soda dienas ainojums. Reiz kādā sapnī es redzēju, ka liels pulks sapulcējās kopā; pēkšņi debesis savilkās tumsā, dārdēja pērkons, uzliesmoja zibens un kāda balss, skaļāka par visstiprākajiem pērkona rībieniem, izskanēja cauri debesīm un zemei, sakot: “Ir piepildīts!” Daļa no lielā pulka ar bālām sejām izvirzījās priekšā ar ciešanu gaudām, vaimanājot: “Ak, es neesmu gatavs!” Tad izskanēja jautājums: “Kāpēc tu neesi gatavs? Kāpēc tu neizlietoji iespējas, ko es tev žēlīgi devu?” Es pamodos, un man ausīs vēl skanēja izsaucieni: “Es neesmu gatavs! Es neesmu glābts! Pazudis! Pazudis! Uz mūžīgiem laikiem pazudis!”
Ņemot vērā svinīgās atbildības, kas gulstas uz mums, pārdomāsim nākotni, lai mēs varētu saprast, kas mums ir jādara, lai ar to sastaptos. Vai tai dienā mums nebūs jāatbild par savu nevērību un necieņu pret Dievu un Viņa žēlastību, par Viņa patiesības un mīlestības noraidījumu? Pēdējās dienas svinīgajā sapulcē, dzirdot visam Universam, tiks nolasīts iemesls grēcinieka notiesāšanai. Vecāki pirmo reizi uzzinās, kāda ir bijusi viņu bērnu apslēptā dzīve. Bērni ieraudzīs, cik daudz pārestību viņi ir nodarījuši saviem vecākiem. Tiks atklāti noslēpumi un sirds motīvi, jo tas, kas ir bijis apslēpts, tiks celts gaismā. Saskaroties ar šausmīgo realitāti, atjēgsies tie, kas ir izsmējuši svinīgos, ar sodu saistītos jautājumus.
Tie, kas ir nicinājuši Dieva Vārdu, tad satiksies ar inspirēto praviešu Autoru. Mēs nevaram atļauties [561] dzīvot, neņemot vērā soda dienu; jo, lai gan ilgi atlikta, tā tagad ir tuvu, pat pie mūsu durvīm un ļoti steidzas. Erceņģeļa bazūne drīz izbiedēs dzīvos un pamodinās mirušos. Kā gans šķir āžus no avīm, tā tajā dienā ļaunos atšķirs no taisnajiem.1
Kad Dievs jautā: “Kur ir bērni?” Vecāki, kas ir atstājuši novārtā Dieva dotos pienākumus, saskarsies ar šo nevērību soda dienā. Tad Kungs jautās: “Kur ir bērni, ko Es tev devu, lai tu tos Man audzini? Kāpēc viņi nav pie Manas labās rokas?” Daudzi vecāki tad ieraudzīs, ka nesaprātīga mīlestība bija padarījusi aklas viņu acis un viņi nav redzējuši savu bērnu kļūdas, bet ļāvuši tiem attīstīt sakropļotus raksturus, kas ir nederīgi Debesīm. Citi ieraudzīs, ka nav veltījuši saviem bērniem laiku un uzmanību, mīlestību un maigumu; viņu pašu nevērība pret pienākumu izveidoja bērnus tādus, kādi tie ir.2
Vecāki, ja jūs zaudējat savu izdevību, tad lai Dievs ir jums žēlīgs, jo soda dienā Dievs sacīs: “Ko tu esi izdarījis ar Manu ganāmpulku, Manu skaisto ganāmpulku?” (..)
Pieņemsim, ka jūs nokļūstat Debesīs un neviens no jūsu bērniem tur nebūtu. Kā jūs varēsiet sacīt Dievam: “šeit es esmu, Kungs, un bērni, ko Tu man esi devis”? Debesis atzīmē vecāku nevērību. Viss ir pierakstīts Debesu grāmatās.3
Ģimenēm būs jāstājas Dieva priekšā. Kāda aina pavērsies, kad vecāki galējā norēķina dienā sastapsies ar saviem bērniem! Tūkstošiem bērnu, kas ir bijuši ēstkāres un zemisku netikumu vergi, kuru dzīves ir bijušas morāli vraki, vaigu vaigā sastapsies ar saviem vecākiem, kas viņus ir izveidojuši tādus, kādi tie ir. Kam gan ci-tam, ja ne vecākiem, ir jānes šī briesmīgā atbildība? Vai Kungs samaitāja šos jauniešus? [562] Ak, nē! Viņš radīja tos pēc savas līdzības, tikai nedaudz zemākus par eņģeļiem. Kas tad ir izveidojis tik briesmīgus raksturus? Kas tos ir padarījis tādus, ka tie nenes Dieva zīmogu? šie jaunieši uz mūžīgiem laikiem ir jāatšķir no Viņa klātbūtnes kā pārāk nešķīsti, lai piešķirtu kādu vietu kopā ar eņģeļiem svētajās Debesīs. Vai vecāku grēki samaitātas ēstkāres un kaislību veidā netika pārnesti uz bērniem? Un vai darbu nenobeidza izpriecas mīloša māte, atstājot novārtā pareizu audzināšanu saskaņā ar doto paraugu? Tas, ka visām šīm mātēm būs jāatbild Dieva priekšā, ir tikpat droši, kā tas, ka šādas mātes vispār eksistē.4
Debesīs ir ilustrēts ziņojums. Lai vecāki un bērni atceras, ka dienu no dienas viņi veido raksturu un ka šī rakstura iezīmes ir ierakstītas Debesu grāmatās. Dievs zīmē savu tautu tāpat kā mākslinieks zīmē vīrus un sievas, attēlojot viņu sejas vaibstus uz nospodrinātas plāksnes. Kādu gleznu jūs vēlaties redzēt? Vecāki, atbildiet uz šo jautājumu! Kādi jūs izskatīsieties Lielā Mākslinieka gleznā Debesu ierakstos? (..) Mums tas ir jāizlemj tagad. Pēc tam, kad iestāsies nāve, mēs nevarēsim iztaisnot greizās vietas savā raksturā.
Tam vajadzētu būt ikviena cilvēka vissvarīgākajam jautājumam. Katra diena veido mūsu portretu šai dzīvei un visai mūžībai. Lai ikviens saka: “Es šodien zīmēju savu portretu.” Jautājiet sev ik dienas, ik stundas: “Kā manus vārdus vērtē Debesu eņģeļi? Vai tie ir kā zelta āboli sudraba traukos, vai arī tie ir kā postoša krusa, kas ievaino un sasit?” (..)
[563] Ne tikai mūsu vārdi un darbi, bet arī domas tiek attēlotas mūsu portretā. Tad lai ikviena dvēsele ir laba un dara labu. Lai portrets, ko jūs veidojat, ir tāds, no kā jums pašiem nebūtu jākaunas. Katra izjūta, ko mēs lolojam, ietekmē sejas izteiksmi. Dievs, palīdzi mums izveidot savas ģimenes portretu tādu, kādu mēs to vēlētos redzēt Debesīs!5
Vai jūs esat bijuši bezrūpīgi? Ak, ja vecāki lūgtu Dievu un rūpētos par savu bērnu mūžīgo labklājību! Lai viņi jautā sev: Vai mēs esam bijuši bezrūpīgi? Vai esam atstājuši novārtā šo svinīgo darbu? Vai esam ļāvuši saviem bērniem kļūt par izsmieklu sātana kārdināšanām? Vai mums nebūs Dievam jādod nopietns pārskats par to, ka esam ļāvuši saviem bērniem izlietot spējas, laiku un ietekmi, strādājot pret patiesību, pret Kristu? Vai mēs kā vecāki neesam atstājuši novārtā savu pienākumu un tā palielinājuši sātana valstības pavalstnieku skaitu?6
Ja mātes nevērīgi izturas pret savu bērnu audzināšanu, viņu nevērība atgriežas atpakaļ pie viņām, padarot viņu nastas un apjukumu smagāku nekā tad, ja viņas savu laiku un pacietīgas rūpes būtu veltījušas, mācot bērniem paklausīt un pakļauties. Mātes pēcgalā saņems atalgojumu par to, ka savu bērnu rakstura veidošanu būs uzskatījušas par savu pirmo un augstāko pienākumu, lai ērkšķi neiesakņotos un nenestu bagātīgu ražu.7
Bērni nosodīs neuzticīgus vecākus. Dieva lāsts noteikti nāks pār neuzticīgiem vecākiem. Viņi ne tikai stāda ērkšķus, kas viņus savainos šeit, bet viņiem būs jāsastopas ar savu neuzticību arī tad, kad tiks pasludināts spriedums. Daudzi bērni tiesas dienā celsies [564] un nosodīs savus vecākus par to, ka tie viņus nav savaldījuši un ir izsaukuši pār viņiem iznīcību. Vecāku nepareizā līdzjūtība un aklā mīlestība liek tiem aizbildināt savu bērnu kļūdas un tās neizlabot. Tā bērni ir pazuduši un viņu dvēseļu asinis atrodas uz neuzticīgajiem vecākiem.8
Bērni parādīs cieņu uzticīgiem vecākiem. Kad notiks tiesa un tiks atvērtas grāmatas, kad Lielā Tiesneša vārdi “Labi darīts!” būs izsacīti un nemirstīgas godības kronis uzlikts uzvarētāju galvā, daudzi pacels savus kroņus sapulcinātā Universa priekšā un norādīs uz savu māti, sakot: “Caur Dieva žēlastību viņa mani ir izvei-dojusi tādu, kāds es esmu. Viņas pamācības, viņas lūgšanas ir bijušas par svētību manai mūžīgajai pestīšanai.”9
Atklāsies pareizas audzināšanas augļi. Visi, kas nesavtīgi būs strādājuši, ieraudzīs sava darba augļus. Būs redzama paklausība ikvienam pareizam principam un ikviens cēls darbs. Kaut ko no tā mēs redzam arī šeit. Bet cik maz ievērības šajā pasaulē saņem cēlu darbu darītāji! Cik daudzi nesavtīgi un nenogurstoši nopūlas to dēļ, kas to nemaz neievēro! Vecāki un skolotāji iemieg savā pēdējā miegā, viņu dzīves darbs, šķiet, ir bijis veltīgs; viņi nezina, ka viņu uzticība ir atdarījusi neizsīkstošus svētību avotus; tikai ticībā viņi redz bērnus, ko ir audzinājuši, kļūstam par svētību un iedvesmu saviem līdzcilvēkiem, un viņu iespaids tiek pavairots tūkstoškārtīgi. (..) Cilvēki sēj sēklu, no kuras pēc viņu nāves citi ievāc svētīgu ražu. Viņi stāda kokus, lai [565] citi varētu ēst augļus. Viņi priecājas šeit par to, ka tiem ir izdevies būt par līdzekļiem labā izplatīšanai. Nākamajā dzīvē atklāsies katra šāda rīcība un tās sekas.10
Vecāki var kopā ar saviem bērniem ieiet Apsolītajā Zemē. Dievs ir ļāvis gaismai no Viņa troņa apspīdēt visu dzīves ceļu. Mākoņu stabs dienā, uguns stabs naktī iet mums līdzi tieši tāpat kā senajam Israēlam. Kristīgu vecāku priekštiesība šodien, tāpat kā senatnes Dieva ļaužu priekštiesība, ir kopā ar saviem bērniem ieiet Apsolītajā Zemē.11
Jūs vēlaties, lai jūsu mājas pieder Dievam, jūs vēlaties, lai jūsu ģimene kalpo Viņam. Jūs vēlaties to atvest pie pilsētas vārtiem un teikt: “Te es esmu, Kungs, un bērni, ko Tu man devi.” Viņi var būt jau vīri un sievas, bet tomēr tie ir jūsu bērni; un Dievs ir svētījis jūsu audzināšanu, jūsu modrību pār viņiem, līdz tie ir kļuvuši uzvarētāji. Tagad jūs varat sacīt: “Šeit es esmu, Kungs, un mani bērni.”12
Atraisījušās ģimenes saites atkal savienosies. Jēzus nāk, Viņš nāk uz padebeša ar lielu godību. Mirdzošu eņģeļu pulks Viņu pavada. Viņš nāk, lai pagodinātu tos, kas ir mīlējuši Viņu un turējuši Viņa baušļus, un lai ņemtu tos pie sevis. Viņš nav aizmirsis ne šos uzticīgos, ne savus apsolījumus. Viņš atkal savienos ģimenes saites.13
Mierinājums mātei, kas zaudējusi bērnu. Tu jautā, vai tavs mazais būs glābts. Atbilde tev ir Kristus vārdi: “Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība.” Mat. 19:14 Atceries pravietojumu: “Tā saka [566] Tas Kungs: klau! Brēkšana dzirdama Rāmā, vaimanas un gauža raudāšana! Rahēle apraud savus bērnus, tā nav iepriecināma savu bērnu dēļ, jo to vairs nav!” Tomēr arī tā saka Tas Kungs: “Neļauj savai balsij izskanēt nemitīgās vaimanās un atradini savas acis no nepārtrauktām asarām! Jo ir vēl kāda cita atlīdzība par tavām pūlēm, tā saka Tas Kungs, patiesi tie pārnāks no ienaidnieku zemes! Tiešām, tev ir vēl nākotnes cerība, tā saka Tas Kungs, jo tavi bērni pārnāks atpakaļ savās robežās!” Jer. 31:15-17