Vecāku priekštiesība ir kopā ar saviem bērniem nākt pie Dieva pilsētas vārtiem, sakot: “Es esmu centies mācīt saviem bērniem mīlēt Kungu, darīt Viņa prātu un pagodināt Viņu.” Ja viņi patiešām tā būs darījuši, tad vārti būs vaļā un vecāki kopā ar bērniem varēs pa tiem ieiet. Tomēr visi tur ieiet nevarēs. Ārpusē paliks tie vecāki un bērni, kuru raksturi nav pārvērsti, pakļaujoties Dieva gribai. Roka ir pacelta, un izskan vārdi: “Jūs esat atstājuši novārtā mājas pienākumus. Jūs neesat darījuši darbu, kas sagatavotu dvēseli Debesu mājām. Jūs nevarat ieiet pa vārtiem.” Bērnu priekšā vārti ir aizslēgti tāpēc, ka tie nav mācījušies darīt Dieva prātu, bet vecāki nevar pa tiem ieiet, jo ir izturējušies nevērīgi pret viņiem uzticētajiem pienākumiem.1
No
Dieva Vārda un Viņa Gara Liecībām ir atspīdējusi gaisma, tāpēc nevienam
sava pienākuma izpratnē nav jāmaldās. Dievs vēlas, lai vecāki audzinātu
savus bērnus tā, lai tie pazītu Viņu un cienītu Viņa prasības. Tiem
savi mazuļi jāaudzina kā Kunga ģimenes jaunākie locekļi, lai viņiem būtu
skaists raksturs un piemīlīga daba un viņi būtu sagatavoti spīdēt
Debesu pagalmos. Atstājot novārtā savu pienākumu un izdabājot bērnu
nepareizajām tieksmēm, vecāki tiem aizslēdz Debesu pilsētas vārtus. Šīs
patiesības vecākiem ir sevišķi jāpiekodina. Viņiem jāatmostas un
jāuzņemas ilgi novārtā pamestais darbs.2
Elena Vaita
_______________
1Manuskripts 31, 1909. g.
2Liecības draudzei, 5. sēj., 325, 326. lpp.