Dievs — cilvēku pirmās mājas veidotājs. — Ēdeni, mūsu pirmo vecāku mājvietu, iekārtoja Pats Dievs. Kad Viņš to bija apgādājis ar visu, ko vien cilvēks var vēlēties, Radītājs sacīja: „Darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības...”
Dievs priecājās par šo Savu pēdējo cēlāko radījumu un gribēja, lai tas būtu nevainojams šīs brīnišķās pasaules iemītnieks. Tomēr Viņš nevēlējās, lai cilvēks dzīvotu vientulībā. Kungs sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas ap to būs.” (1)
Dievs Pats radīja Ādamam dzīves biedru, „kas ap to būs” — viņam atbilstošu palīgu, būtni, kas varēja būt viņa biedrs un viens ar viņu mīlestībā un līdzjūtībā. Ieva tika radīta no Ādama sāniem ņemtās ribas, kas simboliski rādīja, ka tā nedrīkst pār viņu valdīt kā galva, ne arī tikt samīta zem viņa kājām kā zemāks radījums, bet, ka tai kā līdzīgai jāstāv viņam blakus un viņam tā jāmīl un jāsargā. Sieva — daļa no vīra, kauls no viņa kauliem, miesa no viņa miesas, kļuva par cilvēka otro es”, tādā veidā atklājot ciešo vienību un maigās attiecības, kādām jāvalda to starpā. „Jo neviens vēl nav ienīdējis savu paša miesu, bet tas to kopj un glabā.” „Tādēļ vīrs atstās savu tēvu un savu māti un pieķersies pie savas sievas, un tie divi būs viena miesa.” (2)
Pirmās laulības slēdza un apstiprināja Dievs. — Dievs iesvētīja pirmo laulību. Tā šī iestādījuma autors ir Pats Universa Radītājs. „Laulība lai ir godīga.” Tā bija viena no [26] pirmajām dāvanām cilvēkam, tā ir viena no diviem iestādījumiem, ko pēc grēkā krišanas Ādams paņēma līdzi aiz Ēdenes vārtiem. Laulība ir svētība, jo šajās attiecībās tiek atzīti un ievēroti Dieva likumi. Tā sargā cilvēces skaidrību un laimi, tā aizpilda cilvēka sabiedriskās vajadzības un cēlina fiziskās, intelektuālās un morālās īpašības. (3)
Tas, Kas Ādamam deva Ievu, Savu pirmo brīnumdarbu virs zemes veica tieši laulību svinībās. Svētku zālē, kur kopīgi priecājās draugi un radi, Kristus uzsāka Savu atklāto kalpošanas darbu. Tādā veidā Viņš apstiprināja laulību, atzīdams to kā Viņa dotu iestādījumu...
Kristus pagodināja laulības attiecības, darīdams tās par simbolu vienotībai, kādai jāpastāv starp Viņu un Viņa atpestītajiem ļaudīm. Viņš Pats ir Līgavainis; līgava — draudze, par kuru kā par Savu izredzēto Viņš saka: „Tu esi visai skaista, mana draudzene, un pie tevis nav vainas.”(4)
Katra vajadzība bija apmierināta. — Ādamam bija viss, ko vien viņa sirds varēja vēlēties. Katra vajadzība bija apmierināta. Brīnišķajā Ēdenē nebija grēka un nekādu iznīcības pazīmju. Dieva eņģeļi brīvi un laipni sarunājās ar svēto pāri. Jautrie dziedātāju putni bez mitas slavēja savu Radītāju ar līksmām dziesmām. Miermīlīgie dzīvnieki bezvainīgā priekā rotaļājās līdzās Ādamam un Ievai, paklausot cilvēku vārdiem. Ādams bija vīrišķības pilnība, Radītāja viscildenākais darbs. (5)
Nebija nekādas ēnas starp viņiem un viņu Radītāju. — Pirmie cilvēki Dievu pazina kā labu un mīlošu Tēvu, un visās lietās viņu griba saskaņojās ar Dieva gribu, un [27] Dieva raksturs atspoguļojās Ādama raksturā. Visos dabas priekšmetos atklājās Dieva godība. (6)
Darbs dots cilvēka laimei. — Dievs mīl skaistumu, un kā nepārprotams pierādījums tam ir Viņa roku radītās lietas. Mūsu pirmajiem vecākiem par mājas vietu Viņš stādīja brīnišķīgo Ēdenes dārzu. Viņš lika augt dažādo augu staltajiem kokiem, gan lietderībai, gan greznumam. Gaisu ar smaržām piepildīja jaukie, krāšņie ziedi, kas bija radīti visdažādākajās krāsu niansēs... Dievs vēlējās, lai cilvēks atrastu prieku, kopjot Viņa radītās lietas; un lai tā vajadzības apmierinātu dārza koku augļi. (7)
Ādamam tika uzdots rūpēties par dārzu. Radītājs zināja, ka cilvēks nevar būt laimīgs bez nodarbošanās. Dārza skaistums gan viņu iepriecinās, bet ar to vien vēl nepietiek. Viņam bija vajadzīgs darbs, kas attīstītu tā brīnišķi veidotā ķermeņa daļas. Ja laimes izjūtu dotu nekā nedarīšana, tad cilvēks savā svētajā nevainības stāvoklī būtu atstāts bez darba. Tomē Tas, Kas radīja cilvēku, arī zināja, kas nepieciešams viņa laimei. Un līdzko Dievs to radīja, Viņš tam deva arī noteiktu darbu. Nākošās godības apsolījums un lēmums, ka cilvēkam jāpūlas savas ikdienišķās iztikas labad, nāca no tā paša troņa. (8)
Kristīga māja pagodina Dievu. - Tēvi un mātes, kas Dievam ierāda augstāko vietu savās ģimenēs, kas māca saviem bērniem, ka Dieva bijāšana ir visas gudrības iesākums, pagodina Kungu eņģeļu un ļaužu priekšā, sniedzot pasaulei labas, kārtīgas, disciplinētas ģimenes paraugu – ģimenes, kas mīl un paklausa Dievam, pretēji ģimenei, kas saceļas pret Radītāju. Uz tādām ģimenēm attiecas apsolījums: „Kas mani godā, to Es godāšu.” No tādas mājas tēvs savos ikdienas pienākumos iziet, mantojis satiksmē ar Dievu mierīgu un paļāvīgu garu. (9)
Vienīgi Kristus klātbūtne var darīt vīrus un sievas patiesi laimīgus. Visus dzīves parastos ūdeņus Kristus var pārvērst Debesu vīnā. Tad māja pārvērtīsies par svētlaimīgās Ēdenes dārzu; ģimene – par skaistu simbolu Debesu ģimenei. (10)
1. — Jaunatnes instruktors, 1899. g. 10. augustā.
2. — Vectēvi un pravieši 46. lpp.
3. — „ „ 46. lpp.
4. — Lielā Ārsta pēdās 356. lpp.
5. — Laika Zīmes, 1874. g. 11. jūnijā.
6. — Jaunatnes instruktors, 1898. g. 2. jūnijā.
7. — Veselības reformētājs, 1871 g. jūlijs.
8. — Jaunatnes instruktors, 1902. g. 27. februāris.
9. — Liecības draudzei V – 424. lpp.
10. — Manuskripts 43. lpp. 1900. g.