Sagatavošanās laulības dzīvei — svarīga audzināšanas nozare. — Nekādā gadījumā nevajadzētu iesaistīties laulības attiecībās, pirms abas puses nav iepazinušās ar mājas dzīves praktiskajiem pienākumiem. Sievai būtu jāizkopj sava domu pasaule un izturēšanās veids, lai viņa spētu pareizi audzināt bērnus, kas viņai var būt tiks doti. (1)
Daudzas sievietes, kas tiek uzskatītas kā ļoti izglītotas, kas ar goda rakstu ir beigušas kādu mācību iestādi, dzīves praktiskajos pienākumos tomēr ir apkaunojoši nezinošas. Viņas nemaz nav iepazinušās ar noteikumiem, kas katrā ziņā jāievēro ģimenes dzīves vadīšanās un kas tāpēc tik svarīgi visas ģimenes laimei. Viņas var runāt par sievietes augstajām zināšanām un tās tiesībām, tomēr pašas tālu atpaliek no tieši sievietei vajadzīgajām iemaņām.
Ikkatrai Ievas meitai ir tiesības iegūt pilnīgas mājas pienākumu zināšanas, saņemot praktisku izglītību visos mājas darbu nozarojumos. Ikkatrai jaunietei vajadzētu saņemt tādu izglītību, lai aicināta pildīt sievas un mātes pienākumus, tā visur varētu rīkoties kā karaliene savā valstī. Viņai pilnībā jāzina, kā vadīt un pamācīt savus bērnus un kā izrīkot kalpus vai, ja tas vajadzīgs, kā ar savām personīgajām rokām kalpot savas mājas vajadzībām. Viņai ir tiesības izprast cilvēcīgā ķermeņa uzbūvi un higiēnas pamatlikumus, diētas un apģērba, darba un atpūtas jautājumus, kā arī daudzas citas lietas, kas cieši saistītas ar viņas mājas labklājību. Viņai ir tiesības iegūt zināšanas par vislabākajām slimību ārstēšanas metodēm [88] lai tā pati varētu rūpēties par bērniem to saslimšanas gadījumos un tai sava visdārgākā manta nebūtu jānodod sveša ārsta vai med. māsas rokās.
Uzskats, ka nezināšana lietderīga darba jautājumos ir neatņemama īsta vīrieša un īstas sievietes rakstura iezīme, runā pretī Dieva nodomam, radot cilvēku. Kūtrums ir grēks, un vienkāršo dzīves pienākumu nezināšana radusies no neprāta, kas daudzos vēlākās dzīves gadījumos būs rūgti jānožēlo. (2)
Jaunas sievietes domā, ka ēdienu gatavošana un citi mājas darbi ir kalpu un kalpoņu pienākums; un tāpēc daudzām meitenēm, kas apprecas un kurām jāsāk rūpēties par ģimenēm, ir pavisam vāji priekšstati par sievas un mātes pienākumiem. (3)
Kā likumu vajadzētu ievērot, ka jaunieši nedrīkst apprecēties, ja tie nemāk rūpēties par bērniem, kas tiek ievesti viņu ģimenēs. Viņiem jāzina kā gādāt par šo namu, ko Dievs viņiem devis. Ja tie neizprot likumus, kādiem Dievs pakļāvis viņu organismu, tie nekad nevarēs izprast savus pienākumus pret Dievu vai pašiem pret sevi. (4)
Apmācības mājas darbos jāiekļauj koledžas programmā. — Audzināšana, kas mūsu koledžās jāsaņem jauniešiem par mājas dzīves pienākumiem, pelna īpašu uzmanību. Rakstura veidošanas darbā ļoti svarīgi, lai mūsu skolu audzēkņi tiktu pamācīti veikt viņiem nozīmēto darbu, atbrīvojoties no katras tieksmes uz kūtrumu. Viņiem vispusīgi jāiepazīstas ar ikdienas dzīves pienākumiem. Tie jāpamāca rūpīgi un labi veikt mājas uzdevumus un arī, cik iespējams klusu un mierīgi. Viss jāpadara pienācīgi un kārtīgi. Virtuve un arī visas citas telpas jāuztur tīras un glītas. Grāmatas jānoliek savrup [89] līdz to īstajam laikam un nevajadzētu uzņemties vairāk studiju, kā iespējams apmeklēt, neatstājot novārtā mājas pienākumus. Grāmatu studijas nedrīkst tā sasaistīt prātu, ka paliek nedarīti mājas darbi, no kuriem ir atkarīgs ģimenes prieks un miers.
Šo pienākumu pildīšanā vajadzētu pārvarēt paviršību, nevīžību un nekārtību; jo, neizlabojot šos ieradumus, tie ieaudīsies visās dzīves fāzēs, un cilvēks nespēs vest lietderīgu dzīvi. (5)
Nepieciešams iepazīties ar mājas pienākumiem. — Daudzas studiju nozares, kas aprij audzēkņu laiku, nav nepieciešamas lietderīgai un laimīgai dzīvei, bet katram jaunietim ir pamatīgi jāiepazīstas ar ikdienas pienākumiem. Ja vajadzīgs, jauniete var iztikt bez franču valodas, algebras un pat bez muzicēšanas pie klavierēm, bet katrā ziņā viņai jāprot izcept labu maizi, uzšūt glītas un ērtas drēbes un personīgi veikt daudzus mājsaimniecības pienākumus.
Visas ģimenes veselībai un laimei nekas nav nepieciešamāks par veiklību un gudrību ēdienu pagatavošanas mākslā. Ar slikti sagatavotu un neveselīgu uzturu viņa var traucēt un pat pilnīgi sagraut kā pieaugušo cilvēku lietderību, tā arī bērnu attīstību. Pie tam ar ķermeņa vajadzībām piemērotas barības sagādāšanu viņa var padarīt tikpat daudz laba, cik pretējā gadījumā slikta. Tā daudzējādi dzīves laime ir saistīta ar uzticīgu ikdienas pienākumu pildīšanu. (6)
Piegrieziet vērību higiēnas pamatlikumiem. — Higiēnas pamatlikumiem par diētu, kustībām svaigā gaisā, bērnu aprūpēšanu, slimo [90] ārstēšanu un daudzām līdzīgām lietām vajadzētu piegriezt daudz lielāku vērību, nekā parasti tiek darīts. (7)
Mācot higiēnu, īsts skolotājs izmantos katru izdevību, lai parādītu pilnīgas tīrības nepieciešamību kā personīgajos ieradumos, tā visā apkārtnē... Māciet skolniekiem, ka pilnīgi tīra virtuve un gaumīgi ar veselīgu uzturu klāts galds dos lielāku ieguldījumu ģimenes laimes nodrošināšanai un atzinības saņemšanai no jebkura domājoša apmeklētāja kā jebkurš daudzums visdārgāko mēbeļu un iekārtu viņu viesistabā. Mācība, ka “dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs” (Lūkas 12, 23. ), tagad nav mazāk vajadzīga kā tad, kad to pirms daudz gadsimtiem deva dievišķais skolotājs. (8)
Kādai jaunietei dots padoms kļūt čaklai un strādīgai. — Tev ir īpatnējas rakstura iezīmes, kas stingri jādisciplinē un apņēmīgi jāsavalda, pirms tu kaut cik droši vari doties laulībā. Tāpēc domas par kopdzīvi, kas stingri jādisciplinē un apņēmīgi jāsavalda, pirms tu kaut cik droši vari doties laulībā. Tāpēc domas par kopdzīvi tev jāaizmirst, līdz tu būsi pārvarējusi trūkumus savā raksturā, jo citādi tu nebūsi laimīga sieva. Tu sevi neesi audzinājusi sistemātiskam mājas darbam. Tu neesi sapratusi, cik nepieciešami būt čaklai un strādīgai. Ja reiz būs izveidots ieradums priecīgi darīt lietderīgu darbu tad tas nekad vairs nezudīs. Tad tu būsi sagatavota jebkuriem dzīves apstākļiem un būsi piemērota savai vietai. Tu iemācīsies mīlēt darbu. Kad tev iepatiksies lietderīgais darbs, tad arī tavas domas būs ar to aizņemtas un tev nebūs laika nodoties nereāliem sapņiem. [91]
Prasme veikt lietderīgu darbu tavam nemierīgajam un neapmierinātajam prātam piešķirs stabilitāti. jaunu enerģiju, kā arī atbilstošu cēlumu, kuru citi būs spiesti cienīt. (9)
Meiteņu praktisko apmācību vērtība. — Daudzi, kas dēla apmācību uzskata kā nepieciešamu, lai tas nākotnē varētu sev nopelnīt iztiku, liekas ir pilnīgi vienaldzīgi pret savu meitu, vai tā tiek vai netiek sagatavota neatkarīgai dzīvei, kur tā pati varētu uzturēt. Skolā viņa parasti maz ko apgūst, kas praktiski būtu izmantojams dienišķās maizes nopelnīšanai; un, nesaņemot mājās pamācību par virtuves noslēpumiem un mājsaimniecības darbiem, tā izaug nekam nederīga, par nastu saviem vecākiem...
Sieviete, kas pamācīta rūpēties pati par sevi, būs spējīga rūpēties arī par citiem. Viņa nekad nebūs lieka ģimenē vai sabiedrībā. Ja laime novērsīsies no viņas, tā vienmēr sev atradīs kādu vietu, kur godīgi nopelnīt iztiku un palīdzēt tiem, kas ir atkarīgi no viņas. Sievieti vajadzētu apmācīt kādam darbam, ar kuru tā vajadzības gadījumā pati varētu sevi apgādāt. Nerunājot nemaz par citiem godīgiem darbiem, katrai meitenei vajadzētu iemācīties veikt visus mājas pienākumus - prast pagatavot ēdienus, vadīt saimniecību un šūt drēbes. Viņai vajadzētu iepazīties ar visām tām lietām, kuras nepieciešams zināt katrai mātei, neskatoties uz to, vai ģimene ir bagāta vai trūcīga. Tad, ja atgadās nelaime, viņa būs sagatavota visiem apstākļiem; viņa zināmā mērā būs no apstākļiem neatkarīga. (10)
Jebkurai sievietei prasme veikt mājas darbus nemaz nav novērtējama. Nav saskaitāmas tās mājas, kurās sievas un mātes ne spējīgums sadragājis ģimenes laimi. Nav tik svarīgi, lai mūsu meitas mācītos gleznot, muzicēt vai pat mācēt sarežģītas matemātiskas darbības un dažādas retorikas [92] figūras, kā mācīties piegriezt, šūt un izlabot savas drēbes un pagatavot veselīgu un garšīgu ēdienu. Kad meitenei ir deviņi vai desmit gadi, no viņas vajadzētu prasīt regulāru līdzdalību mājas darbos, kas tai pa spēkam, un arī atbildību par veidu, kādā viņa savu darbu padara. Tas tiešām bija gudrs tēvs, kas jautāts par nodomiem attiecībā uz savām meitām, atbildēja: “Es esmu nodomājis nodot tās mācībā pie viņu lieliskās mātes, lai viņas prastu izmantot laiku un būtu derīgas kļūt par sievām un mātēm, par ģimenes vadītājām un lietderīgām sabiedrības loceklēm. (11)
Paredzētajam laulātajam draugam vajadzētu būt saimnieciskam un strādīgam. — Seno laiku ieradumi prasīja, lai līgavainis pirms laulības līguma noslēgšanas, atkarībā no saviem apstākļiem, maksātu sievastēvam zināmu naudas summu vai arī dotu kādu citu atbilstošu vērtību. To uzskatīja par laulības attiecību nodrošinājumu. Tēvi neuzdrošinājās uzticēt savas meitas laimi vīram, kas nebija iekrājis līdzekļus ģimenes uzturēšanai. Ja tas nebija pietiekoši saimniecisks un enerģisks savās darba lietās, lopu vai zemes iegādē, tad varēja baidīties no neveiksmēm arī tālākā dzīvē. Kam nebija ko maksāt par sievu, tam nolika zināmu pārbaudes laiku. Viņš drīkstēja strādāt pie iemīļotās meitenes tēva, pie tam kalpošanas laiku noteica atkarībā no prasītās vērtības. Ja precinieks darbā bija godīgs un čakls un arī citādi izrādījās cienīgs, viņš dabūja meitu par sievu, un parasti samaksa, ko tēvs bija saņēmis, kāzās tika atdota jaunajai sievai...
Šim senajam paradumam, kaut arī reizēm to izlietoja ļaunprātīgi, kā Lābana gadījumā, bija savs labums. Ja līgavainim izredzētās iegūšanai vispirms vajadzēja kalpot, tad ar to tika aizkavētas [93] pārsteidzīgas laulības un pārbaudīta viņu mīlestība, kā arī spējas rūpēties par ģimeni.
Mūsu laikos, pastāvot pretējiem ieradumiem, rodas daudz nelaimju. (12)
Nevienam vīram nevar piedot finansiālo spēju trūkumu. Par daudziem vīriem tomēr var teikt: viņš ir laipns, patīkams, augstsirdīgs, labs cilvēks un kristietis; bet viņš nespēj pats tikt galā ar savām darīšanām. Līdzekļus viņš izšķiež kā tīrais bērns. Vecāki viņu nav mācījuši un radinājuši dzīvot saskaņā ar pašuzupurēšanās principiem. (13)
1. — Klusā okeāna veselības žurnāls, 1890. g. maijs.
2. — Kristīgās audzināšanas pamati - 75.
3. — Lielā ārsta pēdās - 302.
4. — Manuskripts, 1887. g. 19.
5. — Liecības draudzei VI - 169. 170.
6. — Audzināšana - 216.
7. — Audzināšana - 197.
8. — Audzināšana - 200.
9. — Liecības draudzei III - 336.
10. — Veselības reformētājs, 1887. g. dec.
11. — Kristīgās audzināšanas pamati - 74.
12. — Vectēvi un pravieši - 188. 189.
13. — Vēstule 123. 1900. g. [94]