Tādā kārtā viņu domas atraisījās no ceļa pārbaudījumiem un grūtībām, un tika apmierināts un klusināts nemierīgais un dumpīgais gars; atmiņā tika iedēstīti patiesības principi un stiprināta ticība. Saskaņotā darbība mācīja kārtību un vienprātību, un veda tautu ar Dievu un arī savstarpēji tuvākā satiksmē.
Par Dieva rīcību ar Izraēli četrdesmit gadu tuksneša ceļojuma laikā Mozus saka: “Kungs, tavs Dievs, tevi pārmāca, itin kā kāds savu dēlu pārmāca;” “ka viņš tevi pazemotu un pārbaudītu, ka viņš zinātu, kas ir tavā sirdī, vai tu viņa baušļus turēsi, vai nē.” (5. Moz. 8:5,2) (40)
“Viņš tos atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas postažā, Viņš tos pasargāja kā savu acs raugu. Kā ērglis savu perēkli vedina un lidinājās pār saviem bērniem, izplata savus spārnus un tos uzņem un tos nes uz saviem spārniem; tā Kungs vien tos vadīja, un sveša dieva nebija ar viņu.” (5. Moz. 32:1012)
“Viņš pieminēja savu svēto vārdu un Ābrahāmu, savu kalpu. Tā Viņš izveda savus ļaudis ar prieku un savus izredzētos ar gavilēšanu, un tiem deva pagānu zemes; tie iemantoja tautu sviedrus, lai turētu Viņa likumus un sargātu Viņa bauslību.” (Ps. 105:42:45)
Dievs sagādāja Izraēlim visādas ērtības, un deva visas priekštiesības, kas varētu to darīt Viņa vārdam par godu un apkārtējām tautām par svētību Ja viņi staigātu paklausības ceļus, Viņš apsolīja, ka tos augsti cels par visām tautām, ko Viņš ir darījis, par teikšanu, par slavu, un par godu.” Viņš sacīja: “Tad visi ļaudis virs zemes redzēs, ka tu esi nosaukts pēc Kunga vārda un bīsies no tevis.” Tautas, kas dzirdēs visus šos noteikumus, sacīs; “Tiešām gudri un prātīgi ļaudis ir šī lielā tauta,” (5. Moz. 26:19; 28:10; 4:6)
Izraēlim dotajos likumos, par audzināšanu bija dotas noteiktas pamācības. Dievs Mozum Sinajā bija atklājies kā “žēlīgs un sirds mīlīgs Dievs, lēnprātīgs, un liels žēlastībā un uzticībā.” (2. Moz. 34:6) Šos pamatlikumus, kas ietilpst Viņa bauslībā, tēviem un mātēm Izraēlī vajadzēja mācīt saviem bērniem. (41) No Dieva pamācīts, Mozus tiem pavēlēja: “Šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, lai tev iet pie sirds. Un tev tos būs piekodināt saviem bērniem un no tiem runāt savā namā sēžot un pa ceļu ejot, guļoties un ceļoties.” (5. Moz. 6:6,7)
Šīs lietas nebija jāmāca kā kāda sausa teorija. Tiem, kas pasludināja patiesību, tās pamatlikumi pašiem bija arī jāizdzīvo. Vienīgi atstarojot Dieva raksturu savas paša dzīves taisnīgumā, cēlumā un nesavtīgumā, viņi varēja iespaidot citus.
Patiesa audzināšana nav pamācības uzspiešana nesagatavotam un neuzņēmīgam prātam. Ir jāpamodina gara spējas un jārada interese. Dieva audzināšanas metode par to bija gādājusi. Viņš, kas radījis prātu, un noteicis viņa likumību, arī ir gādājis par tā attīstību saskaņā ar šiem likumiem. Mājā un svētnīcā, caur dabas parādībām un mākslu, darbā un svētkos, svētajā celtnē un piemiņas akmeņos, neskaitāmos veidos, ceremonijās un simbolos Dievs deva Izraēlim mācības, kas darīja saprotamus Viņa pamatlikumus, un uzglabāja Viņa darba brīnišķīgo piemiņu. Tad, ja radās jautājumi, sniegtā pamācība iespiedās sirdī un prātā.
Izredzētās tautas audzināšanas iekārtā ir skaidri parādīts, ka dzīve, kuras viduspunkts ir Dievs, ir pilnīga dzīve. Viņš ir gādājis par katru cilvēkā likto vajadzību apmierināšanu; katru doto spēju Viņš mēģina attīstīt. Būdams visa skaistuma radītājs skaistuma mīlētājs, Dievs gādājis par to, lai apmierinātu arī savos bērnos mīlestību uz skaistumu. Viņš bija gādājis arī par viņu sabiedriskajām vajadzībām, par laipnu un izpalīdzīgu biedriskumu, kas tik liela mērā veicina līdzjūtību, un dara dzīvi gaišu un jauku. (42)
Izraēla svētki kā audzināšanas līdzeklis izpildīja svarīgu vietu. Ikdienas dzīvē ģimene bija kā skola un kā draudze. Vecāki bija pamācītāji kā laicīgā tā garīgā ziņā. Bet trīs reizes gadā bija nolikti laiki sabiedriskām sanāksmēm un dievkalpojumiem. Šīs sanāksmes vispirms notika Šīlo un vēlāk Jeruzalemē. Noteiktu ierašanos prasīja tikai no tēviem un dēliem; bet neviens negribēja palaist garām svētku izdevības, un, cik tālu tas bija iespējams, piedalījās visa saime, un līdz ar tiem, kā viņu viesmīlības līdzdalībnieki, bija arī svešinieki, leviti un trūcīgie.
Ceļojums uz Jeruzalemi vienkāršajā patriarhālajā veidā ziedoņa skaistumā, vasaras bagātībā, vai rudens brieduma krāšņumā bija prieks. Viņi nāca ar pateicības upuriem, sākot no sirmgalvja līdz mazajam bērnam, lai parādītos Dieva priekšā Viņa svētajā mājoklī. Ceļojot atkal no jauna atstāstīja ebreju bērniem pagātnes piedzīvojumus, kas bija tik mīļi kā veciem, tā jauniem. Dziedāja dziesmas, kas bija iepriecinājušas tuksneša ceļojumos. Dziedāja ari Dieva baušļus, un tas viss kopā ar dabas svētīgo iespaidu un laipno cilvēku sadarbību, iespieda tos uz visiem laikiem daža laba bērna un jaunekļa prātā.
Ceremonijas, kuras viņi pieredzēja Jeruzalemē sakarā ar Pasā svētkiem — nakts sapulce, vīri apjoztiem gurniem, apautām kājām un spieķiem rokā, steidzīga maltīte, jērs, neraudzētas maizes un rūgtas zāles, un svinīgā klusumā pazīstamā notikuma atstāstījums par slacītām asinīm, nāvētāju eņģeli un lielo gājienu no verdzības zemes — tas viss bija tāds, kas pamodināja iztēli un iespaidoja sirdi. (43)
Lieveņa jeb pļaujas svētki ar saviem augļu dārzu un lauku upuriem, nedēļu ilgā dzīvošana zaru būdiņās, vispārējās sanāksmēs, svētais piemiņas dievkalpojums un augstsirdīgā devība attiecībā pret Dieva darbiniekiem — svētnīcas levitiem, un pret Viņa bērniem — svešiniekiem un nabagiem, pacēla visu prātus pateicībā Tam, kas “pušķo gadu ar savu labumu, un kura pēdas pil no taukumiem.”
Šādā veidā dievbijīgajiem Izraēlī katru gadu pagāja vesels mēnesis. Tas bija laiks, brīvs no rūpēm un darba, un bija veltīts, vārda īstākā nozīmē, audzināšanai.
Saviem ļaudīm sadalot mantojumu, Dieva nolūks bija tiem mācīt, un vēlākām paaudzēm rādīt pareizos pamatlikumus par zemes īpašuma tiesībām. Kānānas zemi izdalīja visiem, izņemot vienīgi levitus, svētnīcas kalpotājus. Lai gan katrs cilvēks uz laiku varēja rīkoties ar savu īpašumu, viņš tomēr nevarēja izšķiest savu bērnu mantojumu. Kad viņš to izdarīja, viņam bija iespēja katrā laikā to atkal atpirkt. Parādus atlaida katru septīto gadu, un piecdesmitā, jeb gaviļu gadā, visi zemes īpašumi nāca atpakaļ viņu pirmajam īpašniekam. Tā katrai ģimenei bija nodrošināts viņas īpašums, un bija radīts nodrošinājums pret pārmērīgu bagātību un nabadzību.
Izdalīdams zemi tautai Dievs gādāja tiem, tāpat kā Ēdenes iemītniekiem, nodarbošanos, kas visvairāk sekmēja attīstību — rūpes par stādiem un dzīvniekiem. Kas vēl tālāk veicināja audzināšanu, bija atsvabināšana no lauku darbiem katru septīto gadu. Tad zemi atstāja neapstrādātu, un kas tad auga pats no sevis, to atstāja trūcīgajiem. (44) Tā radās izdevība plašākai pētīšanai, sabiedriskām sanāksmēm, dievkalpojumiem un labdarības darbam, ko visu tik bieži aizkavē dzīves rūpes un pienākumi.
Atdot Dievam desmito tiesu no visiem dārziem, tīrumiem, avju vai citiem ganāmpulkiem, no garīga vai fiziska darba, un nodot otru desmito trūcīgo atbalstīšanai un citiem labdarīgiem mērķiem, spieda uzturēt tautā svaigu patiesību, ka Dievs ir visa īpašnieks, un ka tiem ir izdevība būt par Viņa svētību izplatītājiem. Šī audzināšana bija vērsta uz to, lai iznīcinātu visu šauro patmīlību un veidotu rakstura plašumu un cēlumu.
Dieva atzīšanai, sadarbošanās ar Viņu mācībās un darbā, un līdzināšanās Viņam raksturā, vajadzēja būt Izraēla audzināšanas — tās audzināšanas avotam, līdzeklim un mērķim, kuru Dievs deva vecākiem, un kas tiem bija jāsniedz tālāk saviem bērniem.