Šinī laikā, kur jaunatnei draud īpašas briesmas, kārdināšanas to apņem no visām pusēm, un lai gan ir tik viegli peldēt līdzi, ir vajadzīgas vislielākās pūles, lai cīnītos straumei pretī. Katrai skolai vajadzētu būt “glābšanas pilsētai” kārdinātai jaunatnei, vietai, kur pret viņas neprātībām izturas ar pacietību un gudrību. Skolotāji, kas saprot savas atbildības, izmetīs no savas sirds un dzīves visu, kas tos varētu aizkavēt sekmīgi audzināt spītīgos un nepaklausīgos. Mīlestība un maigums, pacietība un pašsavaldīšanās, būs vienmēr viņu runas likums. Iežēla un līdzjūtība būs apvienotas ar taisnīgumu. Kad būs nepieciešams norāt, viņu valoda nebūs pārspīlēta, bet pazemīga. Lēnprātīgi viņi pārkāpējam atklās viņa kļūdīšanos un palīdzēs viņam atveseļoties. Katrs patiess skolotājs izjutīs, ka, ja viņam vispār ir jāmaldās, tad ir labāk maldīties uz žēlastības, nekā uz stingrības pusi.
Daudzi jaunieši, ko uzskata par nelabojamiem, savās sirdīs nav tik cieti, kā viņi liekas. Daudzus, kuros vairs neredz nekādu cerību, var labot ar gudru disciplīnu, Bieži viņi ir taisni tie, kurus laipnība visdrīzāk atkausē. Skolotājam vajag iegūt kārdinātā uzticību, un attīstīdams un atzīdams labo raksturā, viņš daudzos gadījumos var izlabot ļauno, nepievēršot tam uzmanību.
Dievišķīgais Skolotājs panes maldošos cauri visām viņu ačgārnībām. Viņa mīlestība neatdziest, Viņa pūles tos mantot nebeidzas. Ar izstieptām rokām Viņš gaida, lai saņemtu atkal un atkal maldīgos, dumpīgos un pat atkritējus. Viņa sirdi aizkustina maza bērna nevainība, ar kuru slikti apietas. Cilvēcīgu ciešanu sauciens nekad neskan Viņa ausij par velti. Lai gan tie ir dārgi Viņa acīs, tomēr Viņa mīlestību un līdzjūtību pievelk skarbie, nelaipnie un spītīgie raksturi, jo Viņš raugās uz sekām izejot no iemesla. Tas, kas visvieglāk kārdināms, un visvairāk padots maldībai, par to Viņš sevišķi rūpējas.
Tēvam, mātei un katram skolotājam vajadzētu Kristus īpašības, kas uzņem uz sevi apbēdinātā cietēja un kārdinātāja nastu. Viņam vajadzētu būt tādam, kas “var iežēloties par nezinātājiem un maldīgajiem, tāpēc ka arī Viņš pats bija vājības apņemts.” (Ebr. 5:2) Jēzus apietas ar mums daudz labāk, nekā mēs to esam pelnījuši, un kā Viņš ir apgājies ar mums, tāpat mums jāapejas ar citiem. Vecāku vai skolotāja rīcības veids nav attaisnojams, ja viņš nelīdzinās veidam, kā līdzīgos apstākļos Pestītājs būtu rīkojies.
__________
Pēc audzināšanas mājā un skolā visiem ir jāsastopas ar dzīves skarbo skolu. Kā tai stāties saprātīgi pretī ir mācība, kuru vajadzētu noskaidrot katram bērnam un katram jaunietim. Tas ir patiesība, ka Dievs mūs mīl, ka Viņš darbojas mums par labu, un ja mēs būtu paklausījuši vienmēr Viņa likumam, mēs nekad nebūtu pazinuši ciešanas. Un arī tas ir ne mazāk patiesi, ka šinī pasaulē, kā grēka sekas, ciešanas, grūtumi, nastas ir ienākuši katrā dzīvē. Mēs varam bērniem un jaunatnei sniegt labumu visam mūžam, mācīdami drošsirdīgi stāties pretī šīm grūtībām un nastām. Kaut gan mums viņiem jāparāda līdzjūtība, tā tomēr nekad nedrīkst būt tāda, kas audzina sevis žēlošanu.
Viņiem ir drīzāk vajadzīgs tas, kas tos stiprina un ierosina un nevis vājina. Viņiem vajadzētu mācīt, ka šī pasaule nav vis parādes laukums, bet gan kaujas lauks. Visi ir aicināti panest grūtumus kā labi kareivji. Tiem jābūt stipriem un jāstāv kā vīriem. Mācat tiem, ka īstais rakstura pārbaudījums atrodams labprātībā uzņemties nastas, ieņemt grūtas vietas, darīt to darbu, kas ir jādara, lai gan tas neatnes šīs pasaules atzinību vai atalgojumu.
Pareizais veids tikt galā ar grūtībām ir nevis mēģināt tām izbēgt, bet tās pārvarēt. Tas attiecas uz visām disciplīnām, uz agrākajām tāpat kā uz visvēlākajām. Ja bērna pirmā audzināšana ir nokavēta, un kā sekas tam ir nostiprinājušies ļauni ieradumi, tas padara vēlāko audzināšanu daudz grūtāku un dara disciplīnu pārāk bieži par sāpīgu procesu. Zemākai dabai tas ir sāpīgi, jo tā parasti stājas pretī dabīgām vēlēšanām un tieksmēm, bet sāpes jāaizmirst augstākā prieka priekšā.
Mācat bērnam un jaunietim, ka katra uzvarēta kļūda, nepareizība, katra grūtība kļūst par pakāpienu uz labākām un augstākām lietām. Tieši ar šādiem piedzīvojumiem ir sasnieguši panākumus visi, kas dzīvojuši vērtīgu dzīvi.
Mums nav jāskatās uz “to, kas ir redzams, bet uz to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs,” (2. Kor. 4:18) Maiņa, ko mēs izdarām, noliegdami patmīlīgas vēlēšanās un tieksmes, ir nevērtīgā un pārejošā apmainīšana pret dārgo un paliekošo. Tas nav upuris, bet bezgalīgs ieguvums.
“Kaut kas labāks” ir audzināšanas devīze, visas patiesas dzīves likums. Par visu, ko Kristus no mums prasa, lai mēs atsakāmies, tai vietā Viņš piedāvā — kaut ko labāku. Bieži jaunatne lolo mērķus un centienus, dzenas pēc izpriecām, kas neliekas būt ļaunas, bet kas nav arī augstākais labums. Viņi novērš dzīvi no viņa cēlākiem mērķiem. Patvarīgi līdzekļi vai tiešā apsūdzība varbūt nesasniegs to un nevadīs šo jaunatni atsacīties no tā, ko viņi uzskata par dārgu. Vadiet tos uz kaut ko labāku nekā uz greznošanos, godkārību vai pašapmierinātību. Vedat tos sakarā ar īstāku skaistumu, ar augstākiem pamatlikumiem un cēlāku dzīvi. Vadiet to, lai tie uzskata To, kas ir “viscaur mīlīgs”. Kad skats reiz vērsts uz Viņu, tad dzīve atrod savu viduspunktu. Jaunatnes sajūsma, augstsirdīgā nodošanās, kaislīgā dedzība šeit atrod savu īsto mērķi. Pienākums kļūst par līksmi un upuris par prieku. Pagodināt Kristu, kļūt Viņam līdzīgam, darboties priekš Viņa ir dzīves augstākā godkāre un viņas labākais prieks.
“Jo Kristus mīlestība mūs spiež.” (2. Kor. 5:14)