“Norāji, brīdini, paskubini visā pacietībā un visos mācības veidos.”
Viena no pirmajām mācībām, kas bērnam jāmācās, ir paklausība. Pirms viņš ir diezgan vecs, lai spriestu, viņu jāmāca paklausīt. Ar laipnām, neatlaidīgām pūlēm to ir jādara par paradumu. Tādā kārtā var novērst, pa lielākai daļai, radušos konfliktus starp gribu un autoritāti, kas tik lielā mērā rada atsvešināšanos no vecākiem un skolotājiem, sarūgtinājumu pret tiem, un pārāk bieži izsauc arī pretošanos autoritātei vispār, cilvēcīgai un dievišķīgai.
Disciplīnas mērķis ir audzināt bērnam pašsavaldīšanos. Viņam vajadzētu mācīt patstāvību un kontroli pār sevi. Tiklīdz viņam ataust saprašana, viņa prātu vajadzētu vadīt uz paklausību. Apiešanās ar bērnu lai ir tāda, kas rāda, ka paklausība ir taisnīga un saprātīga. Palīdzat viņam saskatīt, ka visas lietas ir pakļautas likumam, un ka nepaklausība galu galā noved pie nelaimes un ciešanām. Kad Dievs saka: “Tev nebūs!”, tad Viņš mīlestībā biedina mūs no nepaklausības sekām, lai mūs paglābtu no sāpēm un zaudējuma.
Palīdziet bērnam atzīt, ka vecāki un skolotāji ir Dieva pārstāvji, un, ka tik ilgi, kamēr viņi darbojas saskaņā ar Dievu, viņu likumi mājās un skolā ir arī Dieva likumi. Kā bērnam jāpaklausa vecākiem un skolotajiem, tā atkal tiem savukārt jāpaklausa Dievam.
Gan skolotāju gan arī vecāku pūlēm un domām vajadzētu būt virzītām uz to, kā vadīt bērna attīstību, netraucējot to ar pārmērīgu uzraudzību. Par daudz liela stingrība ir tikpat ļauna, kā pārāk maza. Cenšanās lauzt “bērna gribu” ir šausmīga kļūda. Ir dažādi raksturi. Ar piespiešanu var panākt ārēju padošanos, bet pie daudziem bērniem iznākums būs vēl noteiktāka iekšēja sasliešanās. Pat ja tēvs, māte vai skolotājs panāktu gribēto ar varu, iznākums bērnam varētu būt ne mazāk kaitīgs. Tādas cilvēcīgas būtnes audzināšanai, kas jau ir sasniegusi saprāta gadus, vajadzētu atšķirties no mēma kustoņa dresēšanas. Kustoni māca tikai padoties savam kungam. Kustonim kungs ir prāts, spriedums un griba. Šī metode, kuru dažreiz pielieto bērna audzināšanā, padara tos mazliet labākus par automātiem. Prāts, griba, sirdsapziņa padoti citam. Tas nav Dieva prāts, ka tādā veidā valdītu pār kādu saprātīgu būti. Tie, kas vājina vai iznīcina individualitāti, uzņemas atbildību, kas var novest tikai pie ļauna. Bērni, atrazdamies zem uzraudzības, var izlikties kā labi iedresēti kareivji; bet kad piespiešana beidzas, izrādās, ka raksturam trūkst vajadzīgā spēka un noteiktības. Ja jaunietis nepazīst citu ierobežojumu, kā tikai vecāku vai skolotāju prasības, tad viņš nav nekad iemācījies valdīt pār sevi. Kad to vairs nav, viņš nezina, kā izlietot savu brīvību un nododas pārmērībām, kas ved postā.
Tā kā gribas pakļaušana dažiem skolniekiem ir daudz grūtāka nekā citiem, skolotājam vajadzētu padarīt paklausību viņa pavēlēm tik vieglu, cik vien iespējams. Gribu vajadzētu vadīt un veidot, bet ne ignorēt un apspiest. Pasargājiet gribas spēku; dzīves cīņā tas būs vajadzīgs.
Katram bērnam vajadzētu izprast, kas ir īsts gribas spēks. Viņu vajadzētu vest pie atziņas, cik liela atbildība saistās ar šo dāvanu. Griba ir cilvēka dabā valdītājs spēks, — spēks izlemt vai izvēlēties. Katrai cilvēcīgai būtnei, kurai ir saprāts, ir iespējams izvēlēties labo. Katrā dzīves piedzīvojumā uz mums atskan Dieva vārds: “Izvēlaties sev šodien, kam jūs gribat kalpot.” (Joz. 24:15) Katrs var nostādīt savu gribu Dieva gribas pusē, var izvēlēties Viņam paklausīt; un tā saistījies ar dievišķīgiem spēkiem viņš var stāvēt tur, kur nekas nevar piespiest viņu darīt ļaunu. Katrā jaunietī, katrā bērnā likts spēks, ar Dieva palīdzību izveidot nevainojamu raksturu un dzīvot derīgu dzīvi.
Tēvs, māte un skolotājs, kas caur šādu pamācību audzina bērnu uz paškontroli, būs tas, kas atnesīs vislielāko labumu un gūs paliekošas sekmes. Paviršam novērotājam viņa darbs var izlikties nenozīmīgs. To varbūt novērtēs ne tik augsti kā tā darbu, kas tur bērna prātu un gribu absolūtā paklausībā. Bet vēlākie gadi rādīs labākās audzināšanas metodes panākumus.
Audzinādams savu skolnieku, gudrais audzinātājs centīsies iedvest uzticību un stiprināt goda jūtas. Bērniem un jaunatnei dara lielu labumu, ja viņiem uzticas. Daudziem, pat maziem bērniem ir stipra goda izjūta; viņi vēlas, lai pret viņiem izturas ar uzticību un cieņu, un uz to tiem arī ir tiesības. Viņiem nevajadzētu likt izjust, ka viņš nevar iet vai nākt, bez kā viņus uzmanītu. Aizdomas samaitā, izsaukdamas tieši tos ļaunumus, kurus grib aizkavēt. Skolotājs, kam ir kontakts ar audzēkņiem, neuzmanīs vis pastāvīgi, it kā sagaidīdams ļaunu, bet izpratīs nemierīga prāta darbību un radīs iespaidu, kas darbosies ļaunumam pretī. Liekat jaunatnei izjust, ka viņai uzticas, un nebūs daudzi, kas necentīsies izrādīties šīs uzticības cienīgi.
Šī paša pamatlikuma dēļ ir labāk lūgt, kā pavēlēt. Tam, pie kā griežas tādā kārtā, ir izdevība pierādīt, ka viņš ir uzticīgs pareizajiem pamatlikumiem. Viņa paklausība ir drīzāk labprātīgas izvēles, nekā pavēles iznākums.
Likumiem, kas pārvalda klases telpu, vajadzētu, cik vien iespējams, izteikt savas skolas noskaņojumu. Katru skolā izteiktu pamatlikumu vajadzētu audzēkņu priekšā izteikt tā, lai audzēknis varētu pārliecināties par prasības taisnīgumu. Tādā kārtā viņš izjutīs atbildību raudzīties uz to, ka noteikumus, kurus viņš pats ir palīdzējis veidot, ievēro. Noteikumiem vajadzētu būt noteiktiem un labi apsvērtiem, un kad tie reiz ir doti, tad no viņiem nevajadzētu atkāpties.
To, ko tas atrod par neiespējamu grozīt, prāts mācās atzīt un tam piemērojas. Bet nenoteiktas prasības modina vēlēšanos un cerības izvairīties, un sekas ir nemiers, pretī runāšana un nepaklausība. Ne vecāki, nedz skolotājs, kam viņu aizgādībā uzticēto labklājība ir sirdslieta, nevarēs samierināties ar stūrgalvīgo spītību, kas izaicina autoritāti, kas visādi izlokās, vai arī ķeras pie dažādām izrunām, lai izbēgtu paklausībai. Tā nav mīlestība, bet jūtelība, kas dzen jokus ar aplamībām, kas ar glaimiem vai kukuļiem mēģina nodrošināt padevību, un beidzot saņem kādu atvietojumu prasītā vietā.
“Ģeķiem grēku upuris nelīdz.” (Sal. pam. 14:9) Mums būtu jāsargās ņemt grēku viegli. Šausmīga ir viņa vara pār netaisnības darītāju. “Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.” (Sal. pam. 5:22) Vislielākā netaisnība, ko var nodarīt bērnam vai jaunatnei, ir atļaut viņam sapīties ļaunu ieradumu valgos.
Jaunatnei ir iedzimta brīvības mīlestība; viņa ilgojās pēc brīvības, un viņiem jāmācās saprast, ka šīs nenovērtējamās svētības var iegūt vienīgi paklausot Dieva likumam. Šis likums ir patiesās brīvības un svabadības aizsargs. Tas norāda un aizliedz tās lietas, kas pazemo un verdzina, un līdz ar to sniedz paklausīgajam aizsardzību pret ļaunā varu.
Dziesminieks saka: “Es staigāšu bez bēdām, jo es meklēju Tavas pavēles.” “Tavas liecības ir mans prieks un padoms.” (Ps. 119:45,24)
Cenšoties izlabot ļaunumus, mums vajadzētu izsargāties no tieksmes meklēt kļūdas vai nopaļāt. Pastāvīga nopaļāšana samulsina, bet nelabo. Daudzām un bieži jūtīgākām dvēselēm skarbas nejūtīgas kritikas atmosfēra ir liktenīga centībai. Puķes neuzplaukst, kad pūš stindzinošs vējš.
Bērns, ko rāj par kādu sevišķu kļūdu, nonāk pie uzskata, ka šī kļūda ir viņa īpatnība, kaut kas tāds, pret ko veltīgi cīnīties. Tā rodas mazdūšība un bezcerība, ko bieži apslēpj zem ārējas vienaldzības vai bravūras.
Rājiena īstais mērķis ir sasniegts vienīgi tad, ja pārkāpēju ved pie tā, ka viņš saredz savu kļūdu un kad viņā rodas griba to izlabot. Kad tas ir panākts, tad norādiet viņam uz piedošanas un spēka avotu. Cenšaties saudzēt viņa pašcieņu, un iedodiet viņam drosmi un cerību.
Šis darbs ir visskaistākais, visgrūtākais, kas cilvēcīgām būtnēm jebkad ticis uzdots. Tas prasa vislielāko smalkjūtību, vissmalkāko uztveri, cilvēka dabas pazīšanu, debesīs dzimušu ticību un pacietību, kas gatava strādāt, būt nomodā un gaidīt. Tas ir darbs, par kuru nekas nevar būt svarīgāks.
Tiem, kas vēlas valdīt pār citiem, vispirms jāvalda sevi pašus. Rīkoties uztraukumā ar bērnu vai jaunieti nozīmē tikai sacelt viņā pretestību. Kad tēvs, māte vai skolotājs kļūst nepacietīgs un viņam draud briesmas runāt neprātīgi, lai viņš labāk paliek klusu. Klusēšanai ir liels spēks.
Skolotājam ir jāsagatavojas sastapties ar spītīgām dabām un apcietinātām sirdīm. Bet kad viņam ir darīšanas ar tādiem, viņam nekad nevajag aizmirst, ka viņš pats reiz bijis bērns, kuram arī bija vajadzīga disciplīna. Pat tagad, ar visām savām vecuma, audzināšanas un piedzīvojumu priekštiesībām, viņš bieži maldās, un viņam ir vajadzīga žēlastība un pacietība. Audzinot jaunatni, viņam vajadzētu apdomāt, ka tam ir darīšanas ar tādiem, kam ir tieksmes uz ļaunu, līdzīgas viņam pašam. Tiem ir gandrīz viss vēl jāmācās, un dažiem ir daudz grūtāk mācīties kā citiem. Ar neapdāvināto skolnieku viņam vajadzētu būt pacietīgam, nepārmest viņa nezināšanas, bet izmantot katru izdevību, lai iedvestu viņam drosmi. Ar jūtīgiem, nervoziem skolniekiem viņam jāapejas maigi. Paša nepilnību izjūtai vajadzētu pamudināt viņu pastāvīgi parādīt simpātijas un pacietību pret tiem, kas arī cīnās ar grūtībām. Pestītāja pamatlikumam: — “Kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darāt viņiem,” (Lūk. 6:31) vajadzētu ari būt par pamatlikumu visiem, kas uzņemas jaunatnes vai bērna audzināšanu. Tie ir Kunga ģimenes visjaunākie locekļi, dzīvības žēlastības līdzmantinieki. Kristus likumu vajadzētu svēti ievērot attiecībā pret visneapdāvinātāko, visaušīgāko, un pat pret maldīgo un spītīgo.
Šis pamatlikums spiedīs skolotāju, cik vien iespējams, atklātībā neizpaust skolnieka kļūdas un maldības. Viņš centīsies izvairīties no norāšanas vai sodīšanas citu klātbūtne. Viņš neizslēgs nevienu audzēkni, kamēr nebūs pielietojis visas pūles viņa labošanai. Bet kad kļūst redzams, ka audzēknis pats nekādu labumu nesaņem, kamēr viņa spītība un autoritātes nicināšana apdraud sagraut skolas kārtību un viņa iespaids pielīp citiem, tad viņa izslēgšana kļūst nepieciešama. Bet daudzas atklātas izslēgšanas kauns novestu pie galējas pārgalvības un posta. Ļoti daudzos gadījumos, kad aizsūtīšana ir nenovēršama, lietu nevajadzētu darīt atklātu. Pēc sazināšanās un apspriešanās ar vecākiem, lai skolotājs privāti nokārto skolnieka aizbraukšanu.