“Centies cienīgi parādīties Dieva priekšā.”
Bērna pirmā skolotāja ir māte. Bērna vislielākās uzņēmības un visstraujākās attīstības laikā viņa audzināšana, pa lielākai daļai, atrodas mātes rokās. Viņai ir pirmajai dota izdevība veidot raksturu uz labu vai uz ļaunu. Viņai vajadzētu saprast, cik liela vērtība ir viņas izdevībai, un tai jābūt spējīgākai par katru citu skolotāju, izlietot šo izdevību vislietderīgāk. Tomēr nav neviena cita, par kura sagatavošanu tik maz domā. Tā, kuras ietekme audzināšanā ir visstiprākā un tālu sniedzošākā, ir arī tā, kuras atbalstīšanai vismazāk sniedz sistemātiskas pūles.
Mātes, kurām ir uzticētas rūpes par mazo bērnu, pārāk bieži nepazīst viņu fiziskās vajadzības; tās maz ko zina par veselības likumiem vai attīstības noteikumiem. Ne labāk tās arī spēj rūpēties par viņa intelektuālo un garīgo pieaugšanu. Tās, varbūt, ir spējīgas vadīt veikalus, vai ari spīdēt sabiedrībā; tām, varbūt, ir ievērojami sasniegumi literatūrā un zinātnē, bet par bērna audzināšanu tām ir maz saprašanas. Pa lielākai daļai šī trūkuma dēļ, sevišķi kad nepiegriež vajadzīgo vērību fiziskai attīstībai dzīves pirmajos gados, tik liela daļa cilvēku mirst bērnībā, un no tiem, kas sasniedz pilngadību, ir tik daudzi, kuriem dzīve ir par nastu.
Bērna pirmās, “kā ari vēlākās audzināšanas atbildība gulstas tikpat labi uz tēviem kā mātēm, tāpēc abiem jābūt rūpīgi un labi sagatavotiem šim darbam. Pirms vīri un sievas uzņemas atbildību kļūt par tēviem un mātēm, tiem vajadzētu rūpīgi iepazīties ar fiziskās attīstības likumiem — ar fizioloģiju, higiēnu, ar iespaidiem, kas iedarbojas uz bērnu jau pirms viņa dzimšanas, ar iedzimtības likumiem, veselības kopšanu, apģērbu, vingrošanu un slimību ārstēšanu; viņiem vajadzētu pazīt garīgās attīstības un morāliskās audzināšanas likumus.
Šo audzināšanas darbu Mūžīgais uzskatīja par tik svarīgu, ka Viņš sūtīja vēstnešus no sava godības krēsla pie kādas nākošās mātes, lai atbildētu tai uz viņas jautājumu: “Kāds tikums tad būs tam zēnam, un kāds būs viņa darbs?” (Soģu 13:12) un lai pamācītu kādu tēvu par apsolītā dēla audzināšanu.
Audzināšana nekad nepanāks to, ko tā varētu panākt, kamēr pilnīgi neatzīs vecāku darba svarīgumu un kamēr vecāki nesaņems izglītību audzināšanas svētiem pienākumiem.
Vispārējais uzskats ir, ka skolotājam ir pamatīgi jāizglītojas un jāsagatavojas; bet ļoti maz ir to, kas atzīst, kas šai sagatavošanā ir visnepieciešamākais. Kas pareizi novērtē atbildību, kas saistās ar jaunatnes audzināšanu, atzīs, ka nepietiek vienīgi ar izglītošanos zinātnes un literatūras nozarēs. Skolotāja izglītībai jābūt daudz plašākai par izglītību, ko var iegūt mācoties no grāmatām. Viņam vajadzīgs ne vien stiprs, bet arī attīstīts prāts, tam jābūt arī plaša vēriena cilvēkam; tam jānododas savam darbam ne vien ar visu savu sirdi, bet tam jābūt arī atsaucīgam un augstsirdīgam.
Vienīgi Dievs, kas radīja prātu un noteica tā likumību, spēj visā pilnībā izprast prāta vajadzības un vadīt tā attīstību. Tikai Viņa dotie audzināšanas pamatlikumi, ir vienīgais drošais vadonis. Katram skolotājam nepieciešams pazīt šos pamatlikumus un pieņemt tos tā, ka tie kļūst par viņa paša dzīves virzītājspēku.
Piedzīvojumi praktiskā dzīvē ir nepieciešami. Kārtība, pamatīgums, noteiktība, pašsavaldīšanās, sirsnīgums, saulaina un taisna daba, pašuzupurēšanās, godīgums, pieklājība, ir nepieciešamas īpašības.
Tāpēc, ka jaunatne visapkārt redz mazvērtīgus raksturus un tik daudz izlikšanās, ir jo vairāk vajadzīgs, lai skolotāja vārdi, attieksme un uzvešanās attēlotu cēlo un patieso. Bērni ļoti ātri uztver liekuļotu izlikšanos, vai arī kādu citu vājību vai trūkumu. Skolotājs nevar iemantot savu skolēnu cienību citādi, kā parādot savā paša raksturā pamatlikumus, kurus viņš cenšas tiem iemācīt. Tikai tad, kad viņš to dara savā ikdienas satiksmē ar tiem, viņš var iegūt labu un paliekošu iespaidu.
Gandrīz visas citas īpašības, kas lielā mērā sekmē skolotāja panākumus, balstās uz viņa labo veselību. Jo labāka viņa veselība, jo labāks būs arī viņa darbs.
Tik nogurdinošas ir viņa atbildības, ka tam no savas puses jāpieliek sevišķas pūles, lai uzglabātu savu spēku un svaigumu. Bieži viņam pagurst sirds un viņš zaudē domu asumu, un viņam uzmācas gandrīz nepārspējama tieksme būt nospiestam, vienaldzīgam, vai ātri sakaitinātam. Viņa pienākums nevien pretoties tādam garastāvoklim, bet arī izvairīties no šī stāvokļa iemesliem. Viņam jāuztur sirds skaidra, maiga, uzticīga un līdzjūtīga. Lai viņš vienmēr varētu būt noteikts, mierīgs un priecīgs, viņam jāuztur smadzeņu un nervu vingrums.
Tā kā viņa darba kvalitāte ir daudz svarīgāka par kvantitāti, viņam jāsargās no pārstrādāšanās, no tā, lai viņš savos pienākumos neuzņemtos pārāk daudz. Viņam jāsargās pieņemt citas atbildības, kas to darītu nespējīgu viņa darbam un no nodošanās izpriecām un tādai sabiedriskai dzīvei, kas to drīzāk nogurdina, nekā atspirdzina.
Kustības svaigā gaisā, sevišķi strādājot derīgu darbu, ir viens no labākiem līdzekļiem miesas un gara atsvaidzināšanai. Un skolotāja piemērs iedvesīs skolēniem arī interesi un cieņu pret fizisku darbu.
Katrā nozarē skolotājam vajadzētu ļoti noteikti ievērot veselības pamatlikumus. Viņam tas jādara ne tikai tāpēc, ka tas atnes viņam pašam labumu, bet arī iespaida dēļ, kādu tas atstāj uz skolēniem. Viņam vajadzētu būt apvaldītam visās lietās. Ēšanā, apģērbā, darbā, atpūtā viņam vajadzētu būt par labu priekšzīmi.
Fiziskajai veselībai un rakstura krietnumam vēl vajadzētu pievienot augstās literārās spējas. Jo vairāk skolotājam ir īstu zināšanu, jo labāks būs viņa darbs. Skolas telpa nav paviršam darbam.
Skolotājs, kas apmierinās ar paviršām zināšanām, savā darbā, nepanāks nekā laba un krietna. Bet skolotāja krietnums nav atkarīgs tik daudz no viņa tiešā zināšanu daudzuma, cik no mērķa, pēc kura viņš tiecas. Īsts skolotājs neapmierināsies ar nodrāztām domām, ar kūtru prātu vai vāju atmiņu. Tas pastāvīgi centīsies pēc augstākiem sasniegumiem un labākām metodēm. Viņa dzīve ir pastāvīga pieaugšana. Tāda skolotāja darbā ir spirgtums, dzīvinātājs spēks, kas pamodina un apgaro viņa skolniekus.
Skolotājam jābūt piemērotam savam darbam. Viņam ir vajadzīga gudrība un takts, lai mācētu apieties ar dvēselēm. Lai cik lielas būtu viņa zināšanas zinātniskā laukā, cik spožas viņa īpašības citādā ziņā, tad tomēr, ja viņš neiegūs savu skolnieku cieņu un uzticību, viņa pūles būs veltīgas.
Ir vajadzīgi skolotāji, kas spēj ātri saskatīt un uzlabot katru izdevību darīt labu. Tādi, kas sajūsmu apvieno ar patiesu cieņu, kas var uzturēt kārtību, un kas “spēj mācīt”, kas var ierosināt uz domāšanu, pamodināt enerģiju un radīt drosmi un dzīvību.
Skolotāja apstākļi varbūt ir bijuši šauri, tā, ka viņš nav piesavinājies tik augstu izglītību, kāda būtu vēlama, bet ja tas mācījies pazīt cilvēka dabu, ja tam ir īsta mīlestība uz savu darbu, ja viņš izprot šī darba lielumu, un ja viņam ir apņemšanās izglītoties tālāk, ja viņš ir gatavs strādāt nopietni un neatlaidīgi, tad viņš sapratīs savu audzēkņu vajadzības, un ar savu līdzjūtīgo, progresīvo garu tos apgaros sekot viņam, kad viņš cenšas tos vest uz priekšu un uz augšu.
Bērni un jaunatne, kas nodoti skolotāja gādībā, ir ļoti dažādi savās gara dāvanās, ierašās un audzināšanā. Dažiem trūkst noteikta mērķa vai stipru pamatlikumu. Tos ir jāpamodina viņu atbildībām un iespējām. Ļoti maz tādu bērnu, kas mājās tikuši pareizi audzināti. Daži ir bijuši mājas lutekļi. Visa viņu audzināšana ir bijusi pavirša. Tā ka viņiem atļāvuši vaļu sekot savām tieksmēm, vairīties no atbildībām un grūtībām, viņiem trūkst noteiktības, pašaizliedzības un izturības. Disciplīnu tie tad uzskata par nevajadzīgu ierobežojumu. Citi atkal pārāk daudz rāti, un padarīti mazdūšīgi un bailīgi. Patvaļīgi ierobežojumi un bargums attīstījuši viņos stūrgalvību un spītību. Ja šos samaitātos raksturus pārveido, tad šo darbu pa lielākai daļai jādara skolotājam. Lai to sekmīgi veiktu, viņam ir vajadzīga līdzjūtība un izpratne, kas to darītu spējīgu izsekot tām kļūdām un maldībām, kas parādās viņa audzēkņos. Tāpat viņam ir vajadzīgs arī takts un izveicība, pacietība un noteiktība, kas to padara spējīgu sniegt katram nepieciešamo palīdzību: svārstību un omulību mīlētājam tādu pamudinājumu un palīdzību, kas to ierosina uz darbību, mazdūšīgam līdzjūtību un atzinību, kas tanī radīs uzticību, un tā iedvesīs centību.
Skolotāji nepiekopj bieži vien draudzību ar saviem skolniekiem. Viņi parāda pārāk maz līdzjūtības un maiguma, un par daudz stingrā tiesneša cieņas. Lai gan skolotājam jābūt stingram un noteiktam, viņš nedrīkst būt sīkumains vai kundzisks. Būt cietam un bargam, stāvēt tālu no saviem audzēkņiem, vai izturēties pret viņiem vienaldzīgi, nozīmē aizsprostot ceļus, pa kuriem skolotājs varētu ietekmēt tos uz labu.
Ne zem kādiem apstākļiem skolotājs nedrīkstētu parādīt partejiskumu. Lutināt patīkamo, apsološo skolnieku un būt kritiskam, nepacietīgam vai nevērīgam pret tiem, kam visvairāk ir vajadzīgs paskubinājums vai palīdzība, nozīmē parādīt pilnīgu skolotāja darba nesaprašanu. Tieši tad, kad ir darīšanas ar maldīgo un izaicinošo, raksturs tiek pārbaudīts, un tad atklājas, vai skolotājs tiešām piemērots savam uzdevumam.
__________
Liela ir to atbildība, kas uzņemas vadīt kāda cilvēka dvēseli. Īsti tēvi un mātes uzskata to kā pienākumu, no kura viņi nekad nevar tikt pilnīgi atsvabināti. Bērna dzīvē no viņa pirmās līdz pēdējai dienai izjūtams to saišu stiprums, kas viņu sien pie vecāku sirds; tēva vai mātes rīcība, vārdi, vai pat skats turpina veidot bērnu uz labu vai uz ļaunu. Arī skolotājam ir daļa šinī atbildībā, un viņam pastāvīgi jāsaprot šīs atbildības svētums. Viņš nedrīkst izlaist no acīm sava darba mērķi. Viņam nav jāizpilda tikai savi dienas uzdevumi, lai izpatiktu savam darba devējam, lai uzturētu skolas cieņu, bet viņam vērā jāņem arī savu skolnieku, kā atsevišķu īpatņu, visaugstākais labums, pienākumi, ko dzīve tiem uzliks, darbs un sagatavošanās, kas ir nepieciešama. Darbs, ko viņš dara dienu no dienas, ietekmēs viņa skolniekus, un caur tiem darīs uz citiem iespaidu, kas nebeigs izplatīties un pastiprināties līdz laika beigām. Ar sava darba augļiem viņam būs jāsastopas tanī lielā dienā, kad katru vārdu un darbu atkal vedīs Dieva priekšā.