“Pieklājīgās drēbēs”, “Glītumā staigā ķēniņa meitas.”
Neviena audzināšana nevar būt pilnīga, kas nemāca patiesos pamatlikumus par apģērbu. Bez šādas pamācības, audzināšanas darbs pārāk bieži kļūst aizkavēts un ačgārns. Greznošanās kāre un dzīšanās pēc modes, pieder pie skolotāja visniknākajiem pretiniekiem.
Mode ir pavēlniece, kas valda ar dzelzs roku. Daudzās ģimenēs vecāku un bērnu laiks un uzmanība ir pilnīgi aizņemti, lai izpildītu viņas prasības. Bagātie sacenšas savā starpā, lai pārspētu viens otru, sekodami viņas mūžam mainīgiem stiliem. Vidējās un nabadzīgākās šķiras cenšas aizsniegt mērķi, ko uzstādījuši tie, kas ir par viņiem šķietami pārāki. Kur līdzekļi vai spēki ir ierobežoti un tieksme pēc smalkuma ir liela, nasta kļūst gandrīz nepanesama.
Daudziem tas nav svarīgi, cik piemērots vai pat skaists kāds apģērba gabals būtu, bet tiklīdz mode mainās, to vajag pārtaisīt vai sviest projām. Saimes locekļi ir notiesāti uz nepārtrauktām pūlēm. Neatliek laika bērnu audzināšanai, nav laika Bībeles pētīšanai un lūgšanai, un nav laika iepazīstināt mazos ar Dievu no Viņa darbiem.
Neatliek laika un naudas labdarībai. Bieži pat ģimenes galds klāts trūcīgi. Ēdiens ir slikti izvēlēts un steidzīgi sagatavots, un dabas prasības tiek apmierinātas tikai pa daļai. Kā sekas rodas slikti ieradumi diētā, kas izsauc slimības, vai ari noved pie nesātības.
Patika lepni uzstāties izsauc izšķērdību, un daža labā jaunietī nokauj dziņu pēc cēlākas dzīves. Tur, kur vajadzētu censties pēc izglītības, viņi agri iestājas kādā vietā, lai nopelnītu naudu un apmierinātu savu ģērbšanās kāri. Un caur šo kaislību daža laba meitene ir novesta no ceļa.
Dažā tādā ģimenē ienākumiem uzstāda par daudz augstas prasības. Tēvs, nespēdams izpildīt mātes un bērnu prasības, ir kārdināts gūt netaisnu peļņu, un iznākums atkal ir negods un posts.
Modes vara netaupa pat svēto dienu un dievkalpojumu sapulces. Tās drīzāk sniedz vēl izdevību tās varas vēl lielākai parādīšanai. Dievnamu padara par tās parādes laukumu, un modi studē vairāk par svētrunu. Nabadzīgie, kas nevar tikt līdzi modes prasībām, neapmeklē dievnamu pavisam. Dusas dienu pavada bezdarbībā un jaunatne to pavada sabiedrībā, kas to pat samaitā.
Skolā meitenes caur nepiemērotām un neērtām drēbēm nespēj nedz kārtīgi mācīties, nedz rotaļāties Viņu domas ir nodarbinātas, un skolotājam ir grūts uzdevums pamodināt viņu interesi.
Lai pārvarētu modes burvību, skolotājs tik drīz neatradīs labāku līdzekli kā saskaņu ar dabu. Ļaujat skolniekam izbaudīt tos jaukumus, ko var rast pie ezera, upes vai jūras. Liekat tiem kāpt kalnos, apbrīnot saulrieta krāšņumu, izpētīt meža un lauka bagātības, ļaujat tiem priecāties pie augu un puķu audzēšanas, tad izzudīs kādas liekas lentas un cita kāda rotājuma svarīgums.
Vadiet jaunatni pie atziņas, ka drēbēs, tāpat kā uzturā, vienkāršība ir nepieciešama augstākam domu lidojumam. Rādiet tiem, cik daudz ir ko mācīties un darīt, cik dārgas ir jaunatnes dienas kā sagatavošanās dzīves darbam. Palīdziet viņiem ieraudzīt, kādas bagātības slēpjas Dieva vārdā, dabas grāmatā un lielu personību dzīves aprakstos.
Lieciet viņiem domāt par cietējiem, kam tie var sniegt palīdzību. Palīdziet viņiem izprast, ka katrs lats, ko izdod ārējai greznībai, tērētājam atņem iespēju pabarot izsalkušos, apģērbt kailos un iepriecināt bēdīgos. Viņi nedrīkst palaist garām dzīves krāšņās izdevības, likt panīkt savam prātam, bojāt savu veselību, postīt savu laimi, lai tikai paklausītu prasībām, kas nav pamatotas uz prātu, ērtībām un glītumu.
Tai pašā laikā jaunatni vajadzētu mācīt izprast dabas mācību. “Viņš visu ir jauki darījis savā laikā.” (Sal. māc. 3:11) Apģērbā, tāpat kā visās citās lietās ir mūsu priekštiesība godāt mūsu Radītāju. Viņš grib, lai mūsu apģērbs būtu ne tikai glīts un veselīgs, bet arī piemērots un patīkams.
Par cilvēka raksturu spriež pēc viņa drēbēm; izsmalcināta gaume, izglītots prāts parādīsies vienkārša un piemērota apģērba izvēlē. Šķīsta vienkāršība apģērbā, savienota ar pazemīgu izturēšanos darīs daudz, lai apņemtu jaunu sievieti ar svētas atturības atmosfēru, kas būs viņai par vairogu tūkstošās briesmās.
Mācat meitenēm, ka māksla ģērbties ieslēdz arī prasmi pagatavot pašas drēbes. To vajadzētu uzskatīt par godu, pēc kura būtu jācenšas katrai meitenei. Tā ir izdevība būt derīgai un neatkarīgai, ko viņa nedrīkst palaist garām.
__________
Ir pareizi mīlēt skaistumu un pēc tā ilgoties. Bet Dievs grib, lai mēs mīlam un cenšamies pēc augstākā — neiznīcīgā skaistuma. Cilvēka mākslas viskrāšņākajiem veidojumiem nav tāda skaistuma, kas varētu līdzināties rakstura skaistumam, kas ir dārgs Dieva acīs.
Mācat jaunatni un mazos bērnus izvēlēties sev to ķēnišķīgo apģērbu, kas ir austs debesu austuvēs, — to “spožo, tīro audeklu,” ko valkās vienīgi zemes svētie. Šis apģērbs — Kristus paša nevainojamais raksturs — tiek brīvi piedāvāts katrai cilvēcīgai būtnei. Visi, kas saņem to, saņems un valkās to jau šeit.
Māciet bērniem, ka tad, kad viņi atver savu prātu tīrām, mīlestības pilnām domām, ka tie mīlestībā dara derīgus darbus, viņi ietērpjas Viņa rakstura krāšņajā tērpā. Šis apģērbs darīs tos skaistus un iecienītus šeit, un pēc tam būs tas, kas viņus ielaidīs Ķēniņa pilī. Viņa apsolījums skan: “Viņi staigās ar mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi.” (Atkl. 3:4)