Nav nevienas kļūdas valodā, kurai varbūt jauni un veci tik viegli pāriet pāri kā pārsteidzīgai, nepacietīgai runāšanai. Viņi domā, ka tā jau ir pietiekama attaisnošanās, ja pasaka: “Es biju neuzmanīgs; es patiesībā nedomāju, ko es sacīju.” Bet Dieva vārds to neņem viegli. Svētie Raksti saka: “Kad tu vīru redzi, kam pārsteidzīga mēle, tad no muļķa vairāk cerības, kā no tāda.” (Sal. pam. 29:20)
“Kas prātu nemāk valdīt, ir izlauzta pilsēta bez mūriem.” (Sal. pam. 25:28)
Vienā acumirklī ar pārsteidzīgu, nesavaldīgu un neapdomīgu mēli var padarīt ļaunumu, ko nevar iznīcināt visa mūža nožēla. Ak cik daudz sirdis ir salauztas, draugi ir atsvešināti, dzīves izpostītas ar to skarbiem, pārsteidzīgiem vārdiem, kas būtu varējuši atnest palīdzību un dziedināšanu!
“Dažs aplam runājot kā ar zobenu iedur; bet gudro mēle ir zāles, kas dziedina.” (Sal. pam. 12:18)
Sevis audzināšana ir viena no tām rakstura īpašībām, kas piešķir dzīvei neapzinātu piemīlīgumu katrā bērnā. No visām rakstura pilnībām šī ir viena no visskaistākajām un katram īstam dzīves uzdevumam tā ir viena no visnepieciešamākajām īpašībām.
Bērniem ir vajadzīga atzinība, līdzjūtība un pamudinājums. Bet vajadzētu uzmanīties, lai neveicinātu uzslavas kāri. Nav gudri piegriezt viņiem sevišķu vērību, vai arī viņu klātbūtnē atkārtot viņu gudros izteicienus. Vecāki vai skolotājs, kas patur acīs patieso rakstura ideālu, un sasnieguma iespējas, nevar lutināt vai pamudināt uz iedomību. Tie negribēs pamudināt jaunatnē vēlēšanos vai cenšanos parādīt savas spējas vai sasniegumus. Kas paceļ skatu pāri par sevi, būs pazemīgs. Tomēr viņam piemitīs cienība, kuru nevarēs apkaunot un mazināt ārējs greznums vai cilvēka lielums.
Rakstura daiļumu neattīsta patvaļīgi likumi vai priekšraksti. Tas aug, kavējoties šķīstā, cēlā un patiesā atmosfērā. Un visur, kur būs sirdsskaidrība un rakstura cēlums, tas atklāsies rīcības un runas šķīstumā.
“Kam šķīsta sirds un mute mīlīga, tam Ķēniņš ir par draugu.” (Sal. pam. 22:11)
Kā tas ir ar valodu, tā tas ir ari ar katru citu mācību priekšmetu, to var vadīt tā, ka tas veicina rakstura stiprināšanu un izveidošanu.
Nevienā mācību priekšmetā tas nav tik lielā mērā patiesība, kā vēsturē. To vajadzētu aplūkot no dievišķīgā viedokļa.
Kā to parasti māca, vēsture nav gandrīz nekas vairāk kā ziņojums par ķēniņu pacelšanos un krišanu, par galma intrigām, armiju uzvarām un zaudējumiem — stāsts par godkāri un mantkāri, pievilšanu, nežēlību un asinsizliešanu. Ja to tā māca, tad iznākums var būt tikai noārdošs. Sirdi mokošo noziegumu, mežonību, nelietību un nežēlību uzskatījums iedēsta tādu sēklu, kas dažā labā dzīvē var atnest ļaunuma ražu.
Daudz labāk ir mācīties pazīt Dieva vārda gaismā tos cēloņus, kas pārvalda valstu uzplaukumu un krišanu. Lai jaunatne studē šos ziņojumus un redz, ka tautu īstais uzplaukums ir saistīts ar dievišķīgu pamatlikumu pieņemšanu. Lai tā pētī lielo reformāciju kustību vēsturi un redz, cik bieži šie pamatlikumi, kaut gan tos nicināja un ienīda un viņu aizstāvjus veda cietumā un uz ešafota, ir tomēr uzvarējuši caur šiem pašiem upuriem.
Šādas studijas dos plašu, aptvērēju dzīves uzskatu. Tās palīdzēs jaunatnei izprast kaut daļu no viņas saistībām un atkarības, cik brīnišķi mēs esam savienoti kopā lielajā sabiedrībā un tautu brālībā, un cik lielā mērā viena locekļa apspiešana vai pazemošana atnes zaudējumus visiem.
Rēķināšanas mācībā darbu vajadzētu darīt praktiski. Katram jaunietim un katram bērnam vajadzētu atrisināt nevien izdomātus uzdevumus, bet vest arī noteiktu rēķinu par saviem paša ienākumiem un izdevumiem, Naudu izdodot, viņiem vajadzētu mācīties to pareizi izlietot. Zēniem un meitenēm, vienalga, vai tos apgādā viņu vecāki, vai ari tie paši sevi uztur, vajadzētu izvēlēties un nopirkt pašiem savu apģērbu, grāmatas un citas nepieciešamās lietas. Vezdami pārskatu par saviem izdevumiem, viņi iemācīsies naudas vērtību un izlietošanu tā, kā viņi nekādā citā veidā nebūtu to iemācījušies. Šāda audzināšana tiem palīdzēs atšķirt īstu taupību no sīkstulības, uz vienu, un izšķērdības, uz otru pusi. Pareizi ievadīta tā veicinās labdarības ieradumus. Tā palīdzēs jaunatnei iemācīties dot ne no acumirklīga iespaida, kad viņas jūtas ir aizkustinātas, bet gan kārtēji un sistemātiski.
Šādā veidā katrs mācību priekšmets var kļūt par palīglīdzekli vislielākās problēmas atrisināšanai vīru un sievu audzināšanā, — dzīves atbildību vislabākajai izpildīšanai.