“Caur atzīšanu pildās mantu nami ar visādām dārgām un jaukām mantām.”
Tas ir Dieva likums, ka gan prātam, gan dvēselei spēks iegūstams ar pūlēm. Vingrinājumi ir tie, kas attīsta. Saskaņā ar šo likumu Dievs savā Vārdā ir sagādājis līdzekļus intelektuālai un garīgai attīstībai.
Bībele satur visus tos pamatlikumus, kas cilvēkiem jāsaprot, lai tie būtu derīgi šai, kā arī nākamajai dzīvei. Un šos pamatlikumus visi var saprast.
Neviens, kam gars spēj novērtēt viņas mācības, neizlasīs nevienu vienīgu gabaliņu no Bībeles, bez kā būtu ieguvis no tām dažas derīgas domas. Bet visvērtīgāko Bībeles mācību neiegūst gadījuma rakstura vai saraustītās studijās. Tās lielā patiesības sistēma nav pasniegta tā, ka to var atzīt steidzīgs vai paviršs lasītājs. Daudzas no viņas dārgajām mantām guļ dziļi apraktas, kas iegūstamas vienīgi ar rūpīgu meklēšanu vai neatlaidīgām pūlēm. Patiesības, kas sastāda visu lielo, veselo, ir jāmeklē un jāvāc “maķenīt še, maķenīt te.” (Jes. 28:10)
Kad viņas tā sameklētas un sanestas kopā, tad atgadīsies, ka tās pilnīgi viena otru papildina. Katrs evaņģēlijs ir izskaidrojums citam, katrs pravietojums izskaidrojums citam pravietojumam, katra patiesība kādas citas patiesības turpinājums. Evaņģēlijs dara skaidrus jūdu iekārtas simbolus. Katram pamatlikumam Dieva Vārdā ir sava vieta, katram faktam savs virziens, un visa celtne uzmetumā un izvedumā liecina par tās autoru. Tādu celtni nevarēja izdomāt un veidot neviens, kā tikai Bezgalīgā prāts.
Izpētot atsevišķās daļas un studējot viņu attiecības, cilvēku prāta augstākās spējas sasniedz vislielāko attīstību. Neviens nevar nodoties šādām studijām, neattīstīdams savu prātu.
Ne vien patiesību atrašanā un sakopošanā pastāv Bībeles studiju garīgā vērtība. Tā pastāv arī tajās pūlēs, kas vajadzīgas, lai satvertu sniegtos tematus.
Prāts, kas nodarbojas tikai ar ikdienas lietām, panīkst un tiek vājināts. Ja tam neuzdod nekad izprast lielas un plaši tverošas patiesības, tas pēc kāda laika zaudē spējas augt. Nekas cits nevar būt labāks aizsargs pret šo panīkšanu, un nekas nav labāks attīstības ierosinātājs, kā Dieva Vārda pētīšana Kā intelektuālās audzināšanas līdzeklis Bībele sniedz vairāk kā cita kāda grāmata, vai arī visas citas grāmatas kopā. Viņas tematu diženums, izteiksmes cēlā vienkāršība, viņas tēlu krāšņums atdzīvina vairāk par visu citu un attīsta domas. Nekādas citas studijas nespēj veicināt tādas prāta spējas, kā to dara pūles aptvert Atklāsmes grāmatas apbrīnojamās patiesības. Prāti, kas tādā kārtā vesti sakarā ar Bezgalīgā domām, var tikai kļūt plašāki un pilnīgāki.
Bet vēl lielāka ir Bībeles vara garīgajā attīstīšanā. Cilvēks, radīts satiksmei ar Dievu, var vienīgi šādā satiksmē atrast savu īsto dzīvību un attīstību. Radīts lai atrastu Dievā savu augstāko prieku, viņš nevar atrast neko citu, kas varētu apmierināt viņa sirds ilgas, varētu piepildīt viņa dvēseles izsalkumu un slāpes. Kas ar sirsnīgu un pēc atziņas alkstošu garu pētī Dieva Vārdu, gribēdams izprast tā patiesības, nāks sakarā ar viņa Autoru, un ja vien viņš pats to nevēlēsies, viņa attīstības iespējām nebūs robežu. Ar savu plašo stila un tematu bagātību Bībele sniedz vielu, kas var ieinteresēt katru prātu un aizkustināt katru sirdi. Viņas lapas pusēs atrod visvecāko vēsturi, vispatiesākos dzīves aprakstus, pamatlikumus, ko cilvēcīgā gudrība nekad nav aizsniegusi. Viņa satur visdziļāko filozofiju, visjaukāko, viscēlāko, visjūsmīgāko un visvarenāko dzeju. Nesalīdzināmi augstāk savā vērtībā par cilvēku ražojumiem ir Bībeles raksti, pat ja viņus tā aplūko; bet ar bezgalīgi lielāku nozīmi, ar bezgalīgi lielāku vērtību, ja mēs skatām tos sakarā ar lielo centrālo domu. Aplūkots šīs domas gaismā, katrs temats gūst jaunu nozīmīgumu. Visvienkāršāk izteiktajās patiesībās ir ielikti pamatlikumi, kas ir tik augsti kā debesis un kas atver mūžību.
Bībeles galvenais temats, ap kuru grupējas visi pārējie visās grāmatās, ir pestīšanas plāns, Dieva līdzības atjaunošana cilvēka dvēselē. Sākot ar pirmo doto cerību Ēdenē izsacītajā spriedumā, līdz pēdējam godības pilnajam apsolījumam Atklāsmes grāmatā: “tie skatīs Viņa vaigu un Viņa vārds būs tiem uz pierēm,” (Atkl. 22:4), katras grāmatas un katras Bībeles rakstu vietas smaguma punkts ir šī brīnišķā temata atklāšana — cilvēka pacelšana — “Dieva spēks, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” (1. Kor. 15:57)
Kas satver šo domu, tā priekšā atveras bezgalīgs pētījumu lauks. Viņam ir atslēga, kas atslēgs visu Dieva Vārda dārgumu krātuvi.
Pestīšanas zinātne ir visu zinātņu zinātne; zinātne, ar ko nodarbojas arī eņģeļi un visas grēkā nekritušo pasauļu būtnes; zinātne, kas saista mūsu Kunga un Pestītāja uzmanību; zinātne, kas ietilpst nodomos, ko izdomājis Bezgalīgā prāts, un “kas mūžiem bijis neizprasts” (Rom. 16:25) Šī zinātne būs Dieva atpestīto pētīšanas priekšmets nebeidzamos laikmetos. Tas ir augstākais pētīšanas priekšmets, ar ko vien cilvēkam iespējams nodarboties. Visvairāk par jebkuru citu studiju tas pacilās dvēseli un atdzīvinās prātu.
“Un tas ir atzīšanas labums, ka gudrība dod dzīvību. tiem, kam tā ir.” “Vārdi, ko es jums runāju,” saka Jēzus, “ir gars un dzīvība.” “Šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu un to, ko Tu esi sūtījis.” (Sal. māc. 7:13; Jāņa 6:63; 17:3)
Radītājs spēks, kas izsauca pasauli esamībā ir Dieva Vārds. Šis Vārds dod spēku, tas rada dzīvību. Katra pavēle ir apsolījums; ja griba to pieņem, ja to uzņem dvēsele, tas atnes sev līdz Bezgalīgā dzīvību. Tas pārveido dabu un atdzemdina dvēselē Dieva līdzību.
Tā sniegtā dzīvība tiek arī līdzīgā kārtā uzturēta. Cilvēks dzīvo no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes”. (Mt. 4:4) Prāts un dvēsele veidojas no tā, ko tie uzņem. Un tas ir atkarīgs no mums, nolemt, no kā lai tie pārtiek. Katram ir iespējams izvēlēties tematus, kas nodarbinātu domas un izveidotu raksturu. Par katru cilvēcīgu būtni, kam pieejami Svētie Raksti, Dievs saka: “Es tam uzrakstīju lielu pulku savu baušļu.” “Piesauc mani, tad es tev atbildēšu un tev darīšu zināmas lielas un brīnišķas lietas, ko tu nezini.” (Hoz. 8:12; Jer. 33:3)
Ar Dieva Vārdu rokā katrai cilvēcīgai būtnei, kāds arī nebūtu viņas dzīves liktenis, var turēt tādu sadraudzību, kādu viņš izvēlas. Bībeles lapas pusēs viņš var sarunāties ar cilvēces viscēlākajiem un vislabākajiem gariem, un var klausīties Mūžīgā balsī, kad Viņš runā uz cilvēkiem. Kad viņi pētī un pārdomā tematus, kuros “arī eņģeļi kāro ieskatīties” (1. Pēt. 1:12), viņi var staigāt debesu Mācītāja pēdās, klausīties Viņa vārdus, ko Viņš mācīja kalnā, ielejā un pie jūras. Viņš var dzīvot šinī pasaulē debesu atmosfērā, sniegdams šīs zemes bēdīgajiem un kārdinātiem cerību domas un ilgas pēc svētuma, pats nākdams ciešākā un arvien ciešākā sadraudzībā ar Neredzamo, līdzīgi tam vīram, kas vecos laikos staigāja ar Dievu, nākdams arvien tuvāk mūžīgās pasaules slieksnim, kamēr vārti atvērsies, un viņš tur ieies. Viņš nejutīsies kā svešinieks. Balsis, kas viņu apsveiks, ir to svēto balsis, kas neredzami šinī pasaulē bija viņa biedri — balsis, ko viņi šeit mācījušies pazīt un mīlēt. Kas caur Dieva Vārdu ir dzīvojis sadraudzībā ar debesīm, jutīsies debesu sabiedrībā kā mājās.