“Kas gudrs, lai to ņem vērā un atzīst Kunga žēlastības darbus.”
Dieva dziedinātājs spēks strāvo visā dabā. Ja iecērt kokā, vai ja cilvēks sevi ievaino vai lauž kādu kaulu, daba tūliņ vainu sāk dziedināt; pat pirms rodas vajadzība, jau dziedinātājas spējas sagatavotas, un tiklīdz kur ievainojums, atjaunošanas darbā tiek vērsta visa enerģija. Tā tas ir arī garīgajā valstī. Pirms grēks bija radījis vajadzību, Dievs jau bija sagatavojis dziedināšanas līdzekli. Katra dvēsele, kas padodas kārdināšanai, ir ievainota, pretinieka iedragāta, bet kur ir grēks, tur ir arī Pestītājs. Tas ir Kristus darbs, “sagrauztas sirdis dziedināt, cietuma ļaudīm sludināt atsvabināšanu... salauztos palaist vaļā.” (Lūk. 4:18)
Šinī darbā mums jādarbojas līdz. “Ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs... atgriežat tādu.” (Gal. 6:1) Vārds, kas šeit tulkots ar “atgriežat” nozīmē tikpat daudz, kā ievilkt atpakaļ izmežģītu locekli. Cik zīmīga šī līdzība! Tas, kas iekrīt maldos vai grēkā, ir izsists no pareizajām attiecībām pret visu apkārtējo. Viņš var saprast savu maldību un nožēlot, bet viņš pats nevar atveseļoties. Viņš ir apjucis un samulsināts, pārspēts un bez palīga. Viņš jāatgriež, jādziedina un jāatjauno. “Jūs, kas esat garīgi, atgriežat tādu.” Dziedināt var tikai mīlestība, kas plūst no Kristus sirds. Tikai tas, kurā plūst šī mīlestība kā sula kokā vai asinis miesā, var atjaunot ievainoto dvēseli.
Mīlestības iedarbei ir brīnišķīgs spēks, jo tā ir dievišķīga. “Lēna atbilde, kas “klusina bardzību”, mīlestība, kas ir “lēnprātīga un laipnīga”, mīlestība — iežēla, kas “apsedz grēka pulku.” (Sal. pam. 15:1; 1. Kor. 13:4; 1. Pēt. 4:8) Ja mēs mācītos šo mācību, ar kādu dziedinātāju spēku būtu mūsu dzīve apbalvota! Kā pārvērstos dzīve un kā zeme kļūtu par debess līdzību un priekšizjūtu!
Šīs dārgās mācības var mācīt vienkārši, tā, ka tās var saprast pat mazi bērni. Bērna sirds ir maiga un viegli ietekmējama, bet kad mēs, kas esam vecāki, topam “kā mazi bērni” (Mat. 18:3), kad mēs mācāmies Pestītāja vienkāršību, laipnību un maigo mīlestību, mēs atradīsim, ka tas nav grūti, aizkustināt mazo sirdis un mācīt tiem dziedinātājas mīlestības kalpošanu.
__________
Pilnība redzama Dieva vismazākajos, kā arī lielākajos darbos. Tā pati roka, kas pasaules novietoja telpā, ir roka, kas veido puķes laukā. Apskati zem mikroskopa vismazākos un visparastākos ceļmalas ziediņus un ievēro visās viņu sastāvdaļās izmeklēto skaistumu un pilnīgumu. Tā arī vispazemīgākajā liktenī var atrast patiesu diženumu; visparastākie uzdevumi, izpildīti ar sirsnīgu uzticību ir skaisti Dieva acīs. Apzinīga uzmanība pret mazām lietām darīs mūs par Dieva līdzstrādniekiem un atnesīs mums Tā uzslavu, kas visu redz un visu zina.
Varavīksne, kas liecas pāri debesij ar savu gaismas loku, ir zīme mūžīgajai derībai “starp Dievu un visām dzīvām dvašām.” (1. Moz. 9:16) Un varavīksne, apvīdama troni augstībā, ir arī Dievā miera derības zīmē Viņa bērniem.
Kā varavīksne mākoņos rodas no saules un lietus apvienošanās, tā varavīksne virs Dieva troņa attēlo Viņa žēlastības apvienošanos ar Viņa taisnību. Grēcīgai, bet grēkus nožēlotājai dvēselei Dievs saka: dzīvo, “jo es esmu atradis salīdzināšanu.” (Ijāb. 33:24)
“Jo tas man būs kā Noas ūdeņi, kur Es zvērēju, ka Noas ūdeņiem nebija vairs pārplūst zemi; tāpat Es esmu zvērējis, ka Es par tevi vairs negribu dusmoties, nedz tevi rāt. Jo kalni atkāpsies un pakalni šaubīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība nešaubīsies, saka Kungs, tavs apžēlotājs.” (Jes. 54:9,10)
__________
Arī zvaigznes nes prieka vēsti katram cilvēkam. Tādās stundās, kas nāk pār visiem, kad sirds ir vāja un laužas neatturami virsū kārdināšanas, kad šķēršļi liekas nepārejami un, liekas, ka dzīves mērķi nesasniedzami, tās skaistie apsolījumi kā Sodomas āboli, kur tad vēl atrast tādu iedrošinājumu un pastāvību kā mācībā, ko Dievs mums licis mācīties no zvaigznēm viņu neiztraucējamā riņķojumā?
“Paceļat savas acis uz augšu un skatieties, kas šīs lietas ir radījis un izved viņu pulku pēc skaita? Viņš tos visus sauc pie vārda pēc sava lielā spēka, un viņa stiprums ir tik varens, ka neviena netrūkst. Kāpēc tu saki, Jēkab, un tu, Izraēl, runā: mans ceļš ir priekš Kunga paslēpts un mana tiesa aiziet Dievam garām? Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgs Dievs ir Kungs, kas zemes galus radījis; Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa prāts ir neizprotams. Viņš piekusušiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgiem.” “Nebīsties, jo Es esmu ar tevi, neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs; Es tevi stiprināju, Es tev arī palīdzu, Es tevi arī turu ar savas taisnības labo roku. Jo Es, Kungs tavs Dievs, satveru tavu labo roku, Es, kas uz tevi saku: nebīsties, Es tev palīdzu.” (Jes. 40:26-29; 41:10,13)
Palma, ko dedzina karstā saule; un ko lauza trakojošā smilšu vētra, stāv zaļa, ziedoša un auglīga tuksneša vidū. Viņas saknes baro dzīvi avoti, viņas zaļo kroni redz tālu pāri izdegušajām vientuļajam līdzenumam. Un ceļinieks, kas jau sagatavojies miršanai, skubina savus grīļojošos soļus uz vēso ēnu un dzīvinātāju ūdeni.
Tuksneša koks ir simbols tam, kam pēc Dieva prāta vajadzētu būt Viņa bērnu dzīvei šinī pasaulē. Viņiem ir jāvada nogurušās, nemiera pilnās un bojā ejošās dvēseles pie dzīvā ūdens. Viņiem ir jāvada citi cilvēki pie Tā, kas aicina: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie manis un dzer!” (Jāņa 7:37)
__________
Platā, dziļā upe, kas rada tautām lielceļus satiksmei un ceļojumiem, tiek vērtēta kā pasaulplašs labums, bet kā ir ar mazajām urdziņām, kas palīdz veidot šo vareno straumi? Ja to nebūtu, tad upe izzustu. No tām atkarājas viņas pastāvēšana. Tā arī cilvēkus, kas, aicināti darīt kādus lielus darbus, godina tā, it ka par panākumiem būtu jāpateicas vienīgi viņiem; bet šis panākums prasīja gandrīz neskaitāmu strādnieku uzticīgu līdzdalību — strādnieku, par kuriem pasaule nekā nezina. Neslavēti uz devumi un darbs bez atzinības — tāds ir lielākās daļas pasaules strādnieku liktenis. Un šāds liktenis daudzus piepilda ar neapmierinātību. Tie izjūt, it kā dzīve būtu izšķiesta velti. Bet mazā upīte, kas klusi tek savu ceļu caur birzēm un pļavām, nesdama veselību, auglību un skaistumu, savā ziņā ir tik pat derīga, kā platā upe. Un dodama savu daļu upes dzīvībai, tā palīdz sasniegt to, ko viena pati tā nebūtu nekad varējusi panākt.
Šī mācība ir vajadzīga daudziem. Par daudz dievina talantu, par daudz iekāro stāvokli. Ir pārāk daudzi, kas negrib nekā darīt, ja tos neatzīst par vadītājiem. Pārāk daudzi ir tie, kam jāsaņem slava, vai arī viņi zaudē interesi darbam. Kas mums jāmācās, ir būt uzticīgiem vislabāk izlietot tās iespējas un izdevības, kas mums ir, un apmierināties ar likteni, ko debesis mums nolēmušas.
__________
“Vaicā jel lopiem, tie tev to mācīs, un putniem, apakš debess, tie tev to stāstīs... un jūras zivis tev to izteiks.” “Ej pie skudras... skaties viņas ceļu.” “Skataties uz putniņiem.” “Ņemat vērā kraukļus!” (Ijāb. 12:7; Sal. pam. 6:6; Mat. 6:26; Lūk. 12:24)
Mums ne tikai bērnam jāstāsta par šiem Dieva radījumiem; dzīvniekiem pašiem jābūt viņa skolotājiem. Skudras māca pacietīgu čaklumu, izturību šķēršļu pārvarēšanā, rūpes par nākotni. Un putni, māca jauko paļaušanās mācību. Mūsu debesu Tēvs gādā par tiem, bet viņiem ir jāmeklē barība, jāceļ ligzdas un jāaudzē savi mazuļi. Katru mirkli tie ir padoti ienaidniekiem, kas meklē tos iznīcināt. Tomēr, cik priecīgi viņi iet pie sava darba! Cik līksmas ir viņu mazās dziesmas!
Cik skaisti dziesminieks apraksta Dieva rūpes par meža radījumiem: “Augstie kalni ir priekš meža kazām, Klintis kalnā āpšiem par patvērumu.”
Viņš liek avotiem tecēt starp pakalniem, kur “mīt debess putni, zaros tie dzied.” Visi mežu un pakalnu iemītnieki pieder pie Viņa lielās saimes. Viņš “atver savu roku un paēdina visus, kas dzīvo ar labu prātu.” (Ps. 104:18,12; 145:16)
__________
Alpu ērgli vētra dažreiz notriec zemē kalnu šaurajās aizās. Negaisa mākoņi apņem šo vareno meža putnu, padebeša tumšās malas šķir to no saulainajiem augstumiem, kur tas ir taisījis savu ligzdu. Viņa pūles izbēgt liekas bez panākumiem. Viņš šaudās šurp un turp, sizdams gaisu ar saviem stiprajiem spārniem, un izsaukdams kalnu atbalsis saviem kliedzieniem. Beidzot ar uzvaras skaņu viņš šaujas uz augšu, pāršķeldams mākoņus, atkal spožajā saules gaismā, un tumsa un vētra ir atkal tālu. zem viņa. Tā ari mēs varam būt apstāti no grūtībām, mazdūšības un tumsas. Mūs apņem viltība, nelaime, netaisnība. Tur ir mākoņi, kurus mēs nevaram izkliedēt. Veltīgi mēs cīnāmies ar apstākļiem. Ir viens un tikai viens ceļš kā izbēgt. Migla un tvaiki gulstas pār zemi; aiz mākoņiem spīd Dieva gaisma. Uz ticības spārniem mēs varam pacelties Viņa klātbūtnes saules gaismā.
__________
Ir daudz mācību, ko tāda kārtā var mācīties. Patstāvību no koka, kas augdams viens klajumā vai kalna nogāzē, laiž savas saknes dziļi zemē un savā zarotā stiprumā spītē vētrām. Agro iespaidu spēku var redzēt pie zarainā, bezveidīgā stumbra, kas kā jauns kociņš ir saliekts un kuru nekāda zemes vara nevar vairs padarīt taisnu. Svētas dzīves noslēpumu var mācīties no ūdens lilijas, kas kāda dūņainā dīķa dibenā starp ūdens zālēm un netīrumiem stiepj lejup savu kātu līdz tīrajām smiltīm apakšā, un, no turienes uzsūkdama dzīvību, paceļ gaismā savus smaržīgos ziedus nevainojamā baltumā.
Tai pašā laikā, kad bērns un jaunatne iegūst no skolotājiem un mācību grāmatām atziņas par faktiem, ļaujiet tiem patstāvīgi rast mācības un izšķirt patiesības.