“Runā ar zemi, tā tevi mācīs.”
Lielais Mācītājs tuvināja savus klausītājus dabai, lai viņi varētu sadzirdēt balsi, kas runā visās radītās lietās; un kad viņu sirdis kļuva maigas un prāti uzņēmīgi, Viņš palīdzēja tiem iztulkot garīgās mācības, ko sniedza ainas, pie kurām kavējās viņu skati. Līdzības, ar kuru palīdzību Viņš mēdza mācīt patiesības mācības, rāda, cik Viņa gars bija uzņēmīgs pret dabas iespaidiem, un ar kādu prieku Viņš savāca garīgās mācības no savas apkārtnes ikdienišķās dzīves.
Putni gaisā, lilijas laukā, sējējs un sēkla, gans un avis — ar tiem Kristus paskaidroja mūžīgās patiesības. Viņš ņēma piemērus arī no dzīves notikumiem, no piedzīvojumiem, kas labi pazīstami Viņa klausītājiem — raugs, apslēpta manta, pērle, zvejnieka tīkls, pazudušais grasis, pazudušai dēls, nami uz klints un uz smiltīm. Viņa mācībās bija kaut kas, kas spēja ieinteresēt katra prātu, pamudināt katru sirdi. Tā dienas uzdevums nebija tikai pūļu pilna gaita bez cēlākām domām, bet apgaismots un pacelts garīgo un neredzamo lietu atgādinājums. Tā jāmāca ari mums. Mācat bērnus saskatīt dabā Dieva mīlestības un gudrības izpausmi. Saistiet domas par Viņu ar putnu, puķi un koku, lai visas redzamās lietas kļūst tiem par neredzamo lietu tulkiem, un visi dzīves notikumi lai top par dievišķīgas pamācības līdzekļiem.
Kad viņi tādā veidā mācās no visām radītajām lietām un visiem dzīves piedzīvojumiem pētīt pamācības, tad rādiet tiem, ka tiem pašiem likumiem, kas pārvalda dabu un dzīves notikumus, jāpārvalda arī mūs, ka tie doti mums par labu, ka tikai paklausot tiem, mēs varam gūt īstu laimi un panākumus.
__________
Visas lietas debesīs un zemes virsū sludina, ka lielais dzīvības likums ir kalpošanas likums. Mūžīgais Tēvs kalpo katras dzīvas būtnes dzīvībai. Kristus nāca šai pasaulē “kā tāds, kas kalpo”. (Lūk. 22:27) “Eņģeļi ir kalpotāji gari, izsūtami kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana.” (Ebr. 1:14) Tas pats kalpošanas likums ir rakstīts uz visām lietām dabā. Putniem gaisā, zvēriem laukā, kokiem mežā, lapām, zālei ir savs uzdevums. Ezers, okeāns, upe un ūdens avots — katrs ņem, lai dotu.
Tā kalpodama pasaules dzīvībai, katra lieta dabā nodrošina arī savu. “Dodiet, tad jums taps dots” (Lūk. 6:38), ir mācība, kas tikpat noteikti rakstīta dabā, kā Svēto Rakstu lapas pusēs.
Kad kalnu nogāzes un ielejas veido gultni kalnu straumei, lai tā varētu sasniegt jūru, tad tas, ko viņas atdod, ir simtkārtīgi atmaksāts. Straume, kas burbuļodama iet savu ceļu, atstāj aiz sevis skaistuma un. auglības dāvanas. Cauri laukiem, kas kaili un brūni vasaras tveicē, zaļa svītra iezīmē upes virzienu. Katrs krāšņs koks, katrs pumpurs, katrs zieds ir liecinieks par to atalgojumu, ko Dieva žēlastība piešķīrusi visiem ar likumu, kas kļūst par viņas novadītājiem pasaulei.
No gandrīz neskaitāmam mācībām, ko māca dažādi augšanas procesi, daži no visvērtīgākajiem ir sniegti Pestītāja līdzībā par augošo sēklu. Tā satur mācības veciem un jauniem.
“Tāpat ir ar Dieva valstību, kā kad kāds cilvēks sēklu iemet zemē, un guļ un ceļas nakti un dienu; un sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana. Zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad pilnus kviešus vārpā.” (Mk. 4:26-28)
Sēklā pašā ir dīgšanas spējas likums, ko Dievs pats viņā ielicis; tomēr, ja sēklu neliek vajadzīgos apstākļos, viņa nav spējīga uzdīgt. Cilvēkam ir jādara sava daļa, lai veicinātu graudu augšanu; bet ir kāda robeža, aiz kuras viņš nekā nespēj. Viņam jāpaļaujas uz to, kas ir saistījis sēšanu un pļaušanu ar sava paša visspēcīgās varas brīnišķīgo ķēdi.
Sēklā ir dzīvība, zemē ir spēks, bet ja bezgalīgais spēks nedarbosies dienu un nakti, sēkla neuzdīgs. Lietus straumēm jāatsvaidzina izslāpušos laukus, saulei jādod siltums, iesētajam graudam jāpievada elektrība. To dzīvību, ko Radītājs tanī ielicis, vienīgi Viņš var ari izsaukt. Katra sēkla aug, katrs stāds attīstās Dieva spēkā.
“Sēkla ir Dieva vārds.” “Jo kā zeme izdod savus augļus, un kā dārzs liek uzdīgt savam sējumam, tā Kungs liks izplaukt savai taisnībai un slavai priekš visām tautām.” (Jes. 61:11) Kā ir ar dabīgo, tā ir ari ar garīgo sēšanu. Spēks, kas vienīgi var radīt dzīvību, nāk no Dieva.
Sējēja darbs ir ticības darbs. Sēklas dīgšanas un augšanas noslēpumu viņš nevar saprast, bet viņš uzticas tiem dabīgiem spēkiem, caur kuriem Dievs liek augu valstij attīstīties, augt un ziedēt. Viņš izsēj sēklu un sagaida to daudzkārtīgi ievākt bagātīgajā ražā. Tā jādarbojas arī vecākiem un skolotājiem gaidot ražu no sēklas, ko viņi sēj.
Kādu laiku labā sēkla var neievērota gulēt sirdī, ne ar ko neliecinādama, ka tā laidusi saknes; bet vēlāk, kad Dieva gars skar dvēseli apslēptā sēkla uzdīgst un beidzot nes augļus. Mūsu dzīves darbā mēs nezinām, kas izdosies, vai šis vai tas. Šis jautājums nav mums atrisināms. “No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā.” (Sal.māc. 11:6) Dievs savā lielajā derībā pasludina, ka, “kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana.” (1. Moz. 8:22) Paļaudamies apsolījumiem, zemkopis ar un sēj. Tikpat paļāvīgi mums jādarbojas garīgajā sējas laukā, uzticoties Viņa apsolījumiem: “Tāpat būs Mans vārds, kas iziet no Manas mutes, tas neatgriezīsies pie Manis tukšs, bet darīs, kas Man patīk, un izdosies labi, par ko Es to sūtu.” (Jes. 55:11) “Tie aiziet un raud, dārgu sēklu nesdami, bet tiešām ar prieku tie atkal nāks un nesīs savus kūlīšus.” (Ps. 126:6)
Sēklas dīgšana attēlo garīgās dzīves iesākšanos un stāda augšana ir simbols rakstura attīstībai. Dzīvība nevar būt bez augšanas. Stādam vai nu jāaug vai jāmirst. Kā augšana ir klusa un neuztverama, bet nepārtraukta, tā tas ir arī ar rakstura pieaugšanu. Katra attīstības pakāpe mūsu dzīvē var būt pilnīga, tomēr, ja Dieva nodoms ar mums piepildās, tad būs pastāvīga uz priekšu iešana.
Stāds aug uzņemdams to, ko Dievs paredzējis viņa attīstības uzturēšanai. Tā garīgā augšana ir panākama, sadarbojoties ar dievišķīgajiem spēkiem, Kā augs iesakņojas zemē, tā mums ir jāiesakņojas Kristū. Kā stāds uzņem saules starus, rasu un lietu, tā mums jāuzņem Svētais Gars. Ja mūsu sirdis ir nopamatojušās Kristū, tad Viņš nāks pār mums “kā stiprs lietus, kā vēlais lietus, kas slacina zemi.” Kā, taisnības saule, Viņš uzlēks pār mums, un “dziedināšana būs zem Viņa spārniem”. Mēs augsim “kā līlija”. (Hoz. 6:3; Mal. 4:2; Hoz. 4:28) Mēs augsim kā labība un zaļosim kā vīna koks.
Kviesis attīsta “papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus vārpā.” (Marka 4:28) Zemkopja mērķis sējot sēklu un kopjot tīrumu ir ražot graudus — maizi izsalkušajam un sēklu nākošajām ražām. Tā arī dievišķīgais Saimnieks lūkojas uz pļauju. Viņš grib atveidot Sevi savu sekotāju sirdīs un dzīvē, lai caur, tiem Viņš varētu tikt atdarināts citu sirdīs un dzīvēs.
__________
Pakāpeniska auga attīstība no sēklas ir līdzība bērna audzināšanai. Tur ir papriekš stiebrs, tad vārpa, tad pilni kvieši vārpā. Tas, kas sacīja šo līdzību, radīja sīko graudu, deva tam viņa dzīvības spējas un noteica likumus, kas kārto viņa augšanu. Un patiesības, ko māca šī līdzība, kļuva par īstenību Viņa paša dzīvē. Viņš, debesu Majestāte, godības ķēniņš, tapa par bērnu Bētlemē un bija savu laiku nevarīgs bērns savas mātes gādībā. Bērnībā Viņš runāja un rīkojās kā bērns, godāja savus vecākus un izpalīdzīgi pildīja viņu vēlēšanos. Bet no pirmā saprāta ausmas Viņš pastāvīgi pieauga žēlastībā un patiesības atziņā.
Vecākiem un audzinātājiem vajadzētu censties izkopt jaunatnes tieksmes tā, ka katra dzīves pakāpē viņi varētu attēlot savam laikmetam piemērotu skaistumu dabīgi uzplaukstot, kā tas ir ar augiem dārzā.
Mazos vajadzētu audzināt bērnišķīgā vienkāršībā. Viņus vajadzētu mācīt apmierināties ar mazajiem pakalpojumiem un pienākumiem, priekiem un piedzīvojumiem, kas dabīgi viņu gadiem. Bērnība atbilst stiebram līdzībā un stiebram ir savs īpatnējais skaistums. Bērnus nevajag spiest, lai viņi attīstās ātrāk par saviem gadiem, bet cik ilgi vien iespējams jāpasarga viņu bērnības svaigums un jaukums. Jo mierīgāka un vienkāršāka bērna dzīve, jo brīvāks viņš ir no mākslīgiem satraukumiem, un jo vairāk viņš būs saskaņā ar dabu, jo labāk tas ir priekš miesas un gara stipruma un garīgā spēka.
__________
Pestītāja piecu tūkstošu paēdināšanas brīnums aino Dieva spēka darbību ražas došanā. Jēzus atvilka dabas plīvuri un atklāja Radītāja spēku, kas pastāvīgi darbojas mūsu labā. Tas, kas pavairoja maizes, dara brīnumus katru dienu, pavairodams zemē iesēto sēklu. Caur brīnumiem Viņš pastāvīgi paēdina miljonus no zemes ražas laukiem. Cilvēki ir pieaicināti darboties līdz ar Viņu labības sagādāšanā un maizes sagatavošanā, un tāpēc tie vairs nesaredz dievišķīgo darbību. Viņa spēka izpausme tiek pierakstīta dabīgajiem iemesliem vai cilvēka darbam, un pārāk, bieži Viņa dāvanas izlieto nelietīgi un patmīlīgi un svētību vietā tās padara par lāstu. Dievs gribētu visu to pārvērst. Viņš gribētu mūsu trulos prātus dzīvināt, lai mēs izšķirtu Viņa žēlsirdīgo laipnību un lai Viņa dāvanas kļūtu mums par svētību, ko Viņš gribējis piešķirt.
Tas ir Dieva Vārds, Viņa dzīvības sadalījums, kas dod dzīvību sēklai, un ēzdami graudus, mēs kļūstam šīs dzīvības līdzdalībnieki. Dievs grib, lai mēs to saprastu. Viņš grib lai pat saņemot savu dienišķo maizi mēs atzītu Viņa spēku, un nāktu ciešākā satiksmē ar Viņu.
__________
Pateicoties Dieva likumam dabā iznākums seko iemeslam ar neatvairāmu noteiktību. Pļaušana liecina par sēšanu. Šeit necieš nekādu neīstu iemeslu. Cilvēki var pievilt citus cilvēkus un var saņemt slavinājumu un. atlīdzību par darbu, ko viņi nav snieguši. Bet dabā nevar notikt pievilšana. Kūtram saimniekam. pļauja nes (nosodītāju spriedumu. Un augstākā nozīmē tas ir patiess arī gara valstī. Tas tik ir ārēji, ne īstenībā, ka ļaunums gūst panākumus. Bērns, kas aizbēg no skolas, jauneklis, kas nolaidīgs savās mācībās, rakstvedis vai māceklis, kas nekalpo sava darba devēja interesēm, cilvēks kurā katrā veikalā vai profesijā, kas ir neuzticīgs savām augstākajām atbildībām, var glaimot sev, ka viņš kaut ko iegūst, tik ilgi, kamēr ļaunums ir apslēpts. Bet tā nav. Viņš pats sevi pieviļ. Dzīves pļauja ir raksturs un tas noteic likteni šai un nākamajai dzīvei.