Lielo, viņam uzdoto darbu Mozus gribēja padarīt tik labi, cik vien iespējams, bet viņš visu savu drosmi lika dievišķā spēkā. Viņš izjuta palīdzības nepieciešamību, lūdza to, ticībā satvēra to, un saņēmis palīdzības apsolījumu viņš devās uz priekšu.
Tādi bija piedzīvojumi, ko Mozus ieguva savos četrdesmit gados tuksnesī. Lai sniegtu šādus piedzīvojumus, bezgalīgā Gudrība neuzskatīja laiku par garu un maksu par lielu.
Šīs audzināšanas iznākums no tur sniegtām mācībām ir savijies ne vien ar Izraēla vēsturi, bet ar visu, kas kopš tās dienas līdz mūsu laikam ir liecinājis par pasaules progresu. Visaugstākā liecība par Mozus lielumu, spriedums, kuru inspirācija izsaka par viņa dzīvi, skan: “Un tāds pravietis Izraēlā vairs necēlās, ko Kungs bija atzinis vaigu vaigā.” (5. Moz. 34:10)
__________
Jeruzalemes rakstu mācītāja ugunīgā dedzība un gara spēks pievienojas Jēzum sekotāju Galilejas mācekļu ticībai un piedzīvojumiem evaņģēlija pasludināšanas darbā. Romas pilsonis, dzimis kādā pagānu pilsētā, jūds, ne vien pēc izcelšanās, bet pēc visas dzīves audzināšanas, nacionālās nodarbošanās un reliģiskās pārliecības, audzināts no visslavenākā rakstu mācītāja, pamācīts visos sentēvu likumos un ierašās — Sauls no Tarsas vislielākā mērā turējās pie savas nācijas lepnuma un aizspriedumiem. Būdams vēl jauneklis, viņš kļuva par godājamu augstās tiesas locekli. (65) Uz viņu skatījās kā uz daudz apsološu vīru, kā uz dedzīgu vecās ticības aizstāvi.
Jūdejas teoloģijas skolās Dieva Vārds bija nobīdīts cilvēku spekulāciju dēļ pie malas; rakstu mācītāju izskaidrojumi un tradīcijas atņēma tam viņa spēku. Šo skolotāju vadošie principi un dzinuļi bija pašpaaugstināšanās, varas kāre, šaursirdīga noslēgšanās, svētulība un citu nicinātājs lepnums.
Rakstu mācītāji lepojās savā pārākumā ne vien citu, bet arī savas tautas priekšā. Neganti nīzdami savus romiešu apspiedējus, viņi klusībā loloja nodomu atgūt savu nacionālo virskundzību ar ieroču varu. Jēzus sekotājus, kuru miera vēsts bija tik pilnīgi pretēja viņu godkārīgajiem nodomiem, viņi ienīda un nogalināja. Šinīs vajāšanās Sauls bija viens no visniknākajiem un nežēlīgākajiem.
Ēģiptes militārās skolās Mozum iemācīja varas likumu un tik stipri šī mācība bija iespiedusies viņa raksturā, ka vajadzēja četrdesmit gadus klusuma un satiksmes ar Dievu un dabu, lai sagatavotu viņu vadīt Izraēli ar mīlestības likumu. Šī pati mācība bija jāmācās Pāvilam.
Krustā sistā parādīšanās pie Damaskas vārtiem pārmainīja visu viņa dzīves gaitu. Vajātājs kļuva par mācekli, skolotājs par skolnieku. Vientulībā pavadītās tumšās dienas Damaskā viņa piedzīvojumos atsvēra gadus. Viņa atmiņā uzkrātās Vecās Derības rakstu vietas sastādīja viņa mācību vielu, un Kristus bija viņa skolotājs. Arī dabas vientulība kļuva viņa skola. Viņš aizgāja uz Arābijas tuksnesi, lai tur pētītu Rakstus un mācītos no Dieva. Viņš iztukšoja savu dvēseli no tiem aizspriedumiem un ierašām, kas bija veidojuši viņa dzīvi un saņēma pamācību no Patiesības avota. (66)
Viņa vēlākā dzīve bija apgarota no vienīgā pašuzupurēšanās principa — mīlestības kalpošanas. “Es esmu parādnieks,” viņš sacīja, “grieķiem un barbariem, gudriem un negudriem.” (Rom. 1:14) “Jo Kristus mīlestība mūs spiež.” (2. Kor. 5:14)
Pāvils, vislielākais no cilvēcīgiem mācītājiem, uzņēmās kā zemākos tā arī augstākos pienākumus. Viņš atzina, ka darbs ir tikpat nepieciešams kā rokai, tā arī prātam. Viņš strādāja amatu, lai uzturētu pats sevi. Viņš strādāja savā telšu taisītāja arodā, ikdienas sludinādams evaņģēliju lielajos civilizācijas centros. Šķirdamies no Efezas vecajiem, viņš sacīja: “Jūs paši zināt, ka šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām un tiem, kas pie manis bija.” (Ap.d. 20:34)
Pāvils bija apbalvots izcilām gara dāvanām, un viņa dzīvē atklājās retas gudrības spēks. Visplašāk tvērēji principi, principi, par kuriem nezināja viņa laika vislielākie gari, ir atklāti viņa mācībā un parādīti viņa dzīvē. Viņam bija vislielākā gudrība, kas palīdz ātri cilvēku saprast un iejusties viņa stāvoklī, palīdz saprast to, kas vieno cilvēkus ar cilvēkiem, dara tos spējīgus pamodināt viņā labāko dabu un iedvesmot tos augstākai dzīvei.
Paklausāties vārdus, ko viņš sacīja pagāniskajiem listriešiem, kad viņš tiem norāda uz Dievu — visa laba avotu, kas atklājas dabā, “sevi nav pametis neapliecinātu... no debesīm jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar barību un prieku.” (Ap.d. 14:17)
Uzlūkojiet viņu Filipu pilsētas cietumā, kad, neskatoties uz savām fiziskajām sāpēm, viņa slavas dziesma pārtrauc pusnakts klusumu, (67) kad pēc zemes trīces atvērās cietuma durvis, viņa balss ir atkal dzirdama, vārdos, kas mierina pagānu cietuma uzraugu: “Nedari sev ļauna, jo mēs esam visi šeit.” (Ap.d. 16:28) — Katrs vīrs bija savā vietā; tos bija aizturējusi viena cietumnieka — Pāvila klātbūtne. Un cietuma uzraugs, pārliecināts par tās ticības īstenību, kas palīdzēja Pāvilam, jautāja pēc pestīšanas ceļa un ar visu savu namu pievienojās vajātajam Kristus mācekļu pulciņam.
Vēro Pāvilu Atēnās, Areopagā, kad viņš atspēko zinātni ar zinātni, loģiku ar loģiku un filozofiju ar filozofiju! Ievēro, kā viņš ar smalkjūtību, kas dzimusi no dievišķīgās mīlestības, norāda uz Jehovu, kā “Nepazīstamo Dievu”, ko viņa klausītāji nezinādami pagodinājuši, un kā viņš kāda viņu pašu dzejnieka vārdiem tēlo to kā Tēvu, kā bērni viņi esot. Klausies viņu, kā viņš šai šķiru laikmetā, kad pilnīgi neatzina cilvēku cilvēcīgās tiesības, izceļ lielo cilvēku brālības patiesību paskaidrodams, ka Dievs “licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu.” (Ap.d. 17:26) Tad viņš rāda, ka visā Dieva radībā kā zelta pavediens stiepjas Viņa labvēlības un žēlastības nodoms ar cilvēku. “Viņš nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.” (Ap.d. 17:23,26,27)
Klausies viņu Fēsta galmā, kad ķēniņš Agripa, pārliecināts par evaņģēlija patiesību, izsaucas: “Tu gandrīz mani pārliecini kļūt par kristieti.” Ar kādu cēlu smalkjūtību Pāvils, norādīdams uz savām ķēdēm, atbild: (68) “Lai Dievs dod, ka agri vai vēlu ne vien tu, bet arī visi, kas mani šodien dzird, kļūtu tādi, kāds es esmu, tikai bez šīm važām.” (Ap.d. 26:28,29)
Tā pagāja viņa dzīve, kā viņš pats attēlo savos vārdos; “Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu laužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā, darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā.” (2. Kor. 11:26, 27)
“Mūs lamā un mēs svētījam; mūs vajā un mēs paciešam,” saka Pāvils.
“Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi, kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus, kā tādi, kam nav nenieka, un kam tomēr ir visas lietas.” (1. Kor. 4:12; 2. Kor. 6:10)
Kalpošanā viņš atrada sev prieku, un savas darbīgās, pūļu pilnās dzīves beigās, skatīdamies uz tās cīņām un uzvarām, viņš varēja sacīt: “Labo cīnīšanos esmu cīnījies.” (2. Tim. 4:7)
__________
Šie stāsti nekad nenoveco. Nevienam viņi nav tik svarīgi kā jaunatnei. Mozus atteicās no izredzēm uz ķēniņvalsti, Pāvils no priekšrocībām dzīvot bagātībā un godā starp saviem ļaudīm, lai visu dzīvi nestu nastas, kalpojot Dievam. Daudziem šo vīru dzīve izliekas viena vienīga atsacīšanās un upuris. Vai tas patiešām bija tā? Mozus vērtēja Kristus negodu augstāk par Ēģiptes mantām. Viņš to darīja tāpēc, ka tas tiešām arī tā bija, Pāvils sacīja: “Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu, (70) jo patiesi es arī visu uzskatu par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu.” (Fil. 3:7,8) Viņš bija apmierināts ar savu izvēli.
Mozum piedāvāja faraona pili un valdnieka troni, bet šajos greznajos pagalmos bija grēcīga laime, kas liek cilvēkam aizmirst Dievu un tā vietā viņš izvēlējās “paliekamu mantu un taisnību.” (Sak.v. 8:18) Negribēdams saistīties ar Ēģiptes lielumu, viņš izvēlējās vienot savu dzīvi ar Dieva nodomu. Viņš deva likumus nevis Ēģiptei, bet, Dieva vadīts, pasludināja likumus visai pasaulei. Viņš kļuva Dieva darba rīks to pamatlikumu došanā cilvēkiem, kas noderēja par aizsargu, kā ģimenei tā sabiedrībai un kas bija pamatakmens nāciju labklājībai — pamatlikums, kurus mūsu laikos pasaules lielākie vīri atzīst par pamatu visam tam, kas ir labākais laicīgajās valdībās.
Ēģiptes varenība guļ pīšļos. Viņas vara un civilizācija ir pagājusi, bet Mozus darbs nevar iznīkt nekad. Tie lielie taisnības pamatlikumi, kuru nodibināšanai viņš dzīvoja, ir mūžīgi.
Mozus darba un sirdi nospiedēja rūpju dzīve ir Tā klātbūtnes caurstrāvota, kas ir “pārāks par tūkstošiem” un kura “būtība ir mīlestība.” (Augstā dz. 5:10,16) Ar Kristu ceļojot pa tuksnesi, ar Kristu uz apskaidrošanas kalna, ar Kristu debesu pagalmos — viņa dzīve zemes virsū bija par svētību un svētīta un debesīs godāta.
Pāvilu, viņa daudzajos darbos, cēla uz augšu Dieva klātbūtne kā uzturētājs spēks. (71) Viņš sacīja: “Es spēju visas lietas iekš tā, kas mani dara spēcīgu, proti, Kristus.” (Fil. 4:13) “Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens?... Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārēm paliekam uzvarētāji tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīve, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Rom. 8:35-39)
Bet tomēr bija kāda līksmība, uz kuru Pāvils raudzījās nākotnē kā algu par savām pūlēm — tas pats prieks, kā dēļ panesa krustu un nebēdāja par kaunu, — prieks redzot sava darba augļus. “Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vaiņags?” viņš rakstīja Tesalonikas ticīgajiem. “Vai arī ne jūs mūsu Kunga Jēzus Kristus priekšā Viņa atnākšanas dienā? Tiešām, jūs esat mūsu gods un prieks! (1. Tes. 2:19,20)
Kas var izmērīt Pāvila dzīves darba iznākumu pasaulei? No visām tām labajām ietekmēm, kas mazina ciešanas, kas iepriecina bēdās, kas aiztur ļaunumu, kas paceļ dzīvi no patmīlības un juteklības, kas pagodina to ar nemirstības cerību, cik daudz no tā jāpateicas Pāvila un viņa līdzstrādnieku darbam, kad tie ar evaņģēliju no Dieva Dēla neievēroti ceļoja no Āzijas līdz Eiropas piekrastei?
Kāda vērtība būs katrai dzīvei, ja tā būs bijusi par Dieva ieroci ierosināt šādus svētīgus iespaidus? Cik vērtīgi būs mūžībā skatīt šādas dzīves darba iznākumu?