Bet šāds raksturs nav nejaušība; par to nav jāpateicas Aizgādības sevišķai labvēlībai vai apdāvinātībai. Cēls raksturs ir pašdisciplīnas rezultāts, sekas no zemākās dabas pakļaušanas augstākajai — sevis nodošana mīlestības kalpošanai Dievam un cilvēkiem.
Jaunatnei vajadzētu ieaudzināt patiesību, ka viņas dāvanas nepieder viņai pašai. Spēks, laiks un prāts ir tikai aizdotas mantas. (58) Tas pieder Dievam, un lai katra jaunieša apņemšanās būtu tās vislabāk likt lietā. Tas zars, no kā Dievs sagaida augļus, nama turētājs, kā mantai jāpavairojas, gaisma apgaismot pasauli.
Katram jaunietim, katram bērnam ir kāds darbs, ko darīt Dievam par godu un cilvēcei par svētību. __________
Pravieša Elīsa pirmie gadi pagāja lauku dzīves klusumā, mācoties no Dieva un dabas, un strādājot derīgu darbu. Gandrīz vispārējas atkāpšanās laikā viņa tēva nams bija viens no tiem, kas nebija, locījuši savus ceļus Baāla priekšā. Viņa mājā godāja Dievu un uzticību pienākumam uzskatīja par ikdienišķās dzīves likumu.
Kā bagāta zemkopja dēls Elīsa bija uzņēmies nodarbošanos, kas viņam bija vistuvākā. Lai gan viņam bija vadoņa spējas, viņš tika apmācīts dzīves parastajos pienākumos. Lai varētu gudrāk vadīt, viņam bija jāmācās paklausīt. Uzticībā mazajās lietās, viņš tika sagatavots svarīgākiem pienākumiem.
Lai gan lēnas un maigas dabas, tomēr Elīsa bija arī enerģisks un izturīgs. Kā svētumu viņš sargāja mīlestību un bijību uz Dievu un ikdienas neievērojamās gaitās viņš iemācījās neatkāpties no mērķa un rakstura cēluma, pieaugdams dievišķīgā žēlastībā un atzīšanā. Darbodamies kopā ar savu tēvu mājas pienākumos, viņš mācījās sadarboties ar Dievu.
Aicinājums par pravieti Elīsam nāca tad, kad viņš kopā ar sava tēva kalpiem ara laukā. Kad Elija Dieva vadīts meklēja sev pēcnācēju un uzmeta savu mēteli jaunekļa pleciem, Elīsa saprata aicinājumu un tam paklausīja. Viņš “cēlās un gāja Elijam pakaļ un tam kalpoja.” (1. Ķēn. 19:21) (59) Tie nebija lieli darbi, kurus sākumā prasīja no Elīsas; visparastākie pienākumi vēl arvien sastādīja viņa audzināšanu. Par viņu sacīts, ka viņš lējis ūdeni uz Elijas, sava mācītāja, rokām. Kā pravieša personīgs pavadonis viņš turpināja pierādīt savu uzticību mazajās lietās, bet tai pašā laikā viņš ar ikdienas pieaugošiem pienākumiem svētojās tam uzdevumam, kuram Dievs viņu bija nozīmējis.
Kad viņu aicināja pirmo reizi, tad pārbaudīja viņa apņemšanos. Kad viņš griezās, lai sekotu Elijam, pravietis viņam pavēlēja atgriezties mājās. Viņam tas bija jāpārdomā — jāizlemj pašam aicinājumu pieņemt vai atraidīt. Bet Elīsa saprata savas izdevības vērtīgumu. Ne par kādām laicīgām priekšrocībām viņš nepalaistu garām iespēju kļūt par Dieva vēstnesi, vai arī upurētu priekštiesību būt satiksmē ar Dieva kalpu.
Pagāja laiks un Elija bija sagatavots pārvēršanai; un arī Elīsa bija sagatavots kļūt par Elijas pēcnācēju. Atkal pārbaudīja viņa ticību un apņemšanos. Kad viņš pavadīja Eliju viņa kalpošanas gaitās un kad viņš zināja, ka drīz jānāk pārmaiņai, pravietis katrā vietā uzaicināja viņu griezties atpakaļ. “Paliec jel šeitan,” Elija sacīja, “jo Kungs mani sūtījis uz Bēteli.” Bet no savas agrākās nodarbošanās, kad viņš soļoja aiz arkla, Elīsa bija mācījies neatkāpties un nezaudēt drosmi; un tagad, pieliekot roku arklam citā darba nozarē, viņš neļāvās novirzīties no mērķa. Tikpat bieži, cik viņu uzaicināja griezties atpakaļ, viņa atbilde skanēja: “Tik tiešām kā Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, es tevi neatstāšu.” (2. Ķēn. 2:2) (60)
“Tā tie gāja abi divi... un tie abi stāvēja pie Jordānas. Tad Elija ņēma savu mēteli un satina un sita ūdenī un tas dalījās uz abējām pusēm, ka tie abi gāja cauri sausām kājām. Kad tie nu bija cauri izgājuši, tad Elija sacīja uz Elīsu: lūdz, ko man tev būs darīt, pirms es topu atņemts no tevis. Un Elīsa sacīja: lai jel tavs gars divkārtīgā mērā ir uz manis. Un viņš sacīja: grūtu lietu tu esi lūdzis; ja tu mani redzēsi, kad es no tevis tapšu atņemts, tad tas tev” tā notiks, bet ja nē, tad tas nenotiks, Un šiem tā ejot un runājot, redzi, ugunīgi rati un ugunīgi zirgi nāca, kas tos abus šķīra. Tā Elija aizbrauca vētrā uz debesīm.
Un Elīsa to redzēja un brēca: mans tēvs, mans tēvs! Izraēla rati un viņa jātnieki!
Un viņš to vairs neredzēja. Un viņš sagrāba savas drēbes un tās saplēsa divos gabalos; un viņš pacēla Elijas mēteli, kas tam bija nokritis un griezās atpakaļ un stāvēja Jordanas malā; un viņš ņēma Elijas mēteli, kas tam bija nokritis un sita to ūdenī un sacīja: kur nu viņš, tas Kungs, Elijas Dievs? Un viņš sita ūdenī un tas dalījās uz abējām pusēm un Elīsa gāja cauri. Kad nu praviešu bērni iepretim Jērikai viņu redzēja, tad tie sacīja: Elijas gars dus uz Elīsas, un tie viņam gāja pretī un metās pie zemes viņa priekšā.” (2. Ķēn. 2:6-15)
No šī brīža Elīsa stāvēja. Elijas vietā. Un tas, kās bija bijis uzticīgs mazumā, izrādījās uzticīgs arī lielās lietās.
Elija; spēka vīrs, bija Dieva ierocis milzīgu ļaunumu pārvārēšanai. Elku kalpība, ko atbalstīja Āhabs un pagāniete Izebele, kas bija pavedusi tautu, tika vājināta, (61) Baāla pravieši bija nokauti, Visa Izraēla tauta bija dziļi aizkustināta, un daudzi atgriezās pie Dieva pagodināšanas. Par Elijas pēcnācēju tagad vajadzēja tādu vīru, kas ar rūpīgu, pacietīgu pamācību vadītu Izraēli uz drošām takām. Šim darbam Elīsa savos agrākajos mācību gados bija sagatavots Dieva vadībā.
Šī mācība ir domāta visiem. Neviens nevar zināt, kāds nolūks Dieva audzināšanai; bet visi var būt pārliecināti, ka uzticība mazās lietās ir pierādījums par gatavību lielākām atbildībām. Katra cilvēka dzīves rīcība ir viņa rakstura atklāsme; un tikai to, kas mazos pienākumos izrādās par “darbinieku, kam nav jākaunas”, (2. Tim. 2:15) Dievs pagodinās ar lielāku uzticību.
__________
Jaunāks par Jāzepu vai Dāniēlu bija Mozus, kad viņam atņēma vecāku gādību un aizsardzību; bet gandrīz tie paši spēki, kas bija veidojuši Jāzepa un Dāniēla dzīvi, veidoja arī viņu. Tikai divpadsmit gadus viņš pavadīja pie saviem ebreju piederīgiem, bet šajos gados bija likts pamats viņa lielumam; to lika kāda roka, kas maz pazīst pasaules slavu.
Jochebeda bija sieviete un verdzene. Viņas liktenis dzīvē bija grūts, viņas nasta smaga. Bet caur nevienu citu sievieti, izņemot Mariju no Nācaretes, pasaule nav saņēmusi lielākas svētības. Zinādama, ka bērnu drīz atņems viņas aizgādībai un viņš drīz nonāks to aizbildniecībā, kas nepazīst Dievu, viņa jo nopietnāki centās saistīt viņa dvēseli ar debesīm. Viņa centās iedēstīt bērna sirdī mīlestību un uzticību Dievam, un darbs tika uzticīgi pabeigts. (62)
Nekāds vēlākais iespaids nevarēja Mozu ierosināt atsaukt tos patiesības pamatlikumus, kas bija viņa mātes pamācību un visas viņas dzīves mācības smaguma punkts.
No vienkāršās būdiņas Gozenē Jochebedas dēls pārgāja faraona pilī, kur to Ēģiptes princese apsveica kā mīļotu un lutinātu dēlu.
Ēģiptes skolās Mozus saņēma augstāko pilsonisko un militāro audzināšanu. Personīgi ļoti pievilcīgs, daiļu seju un staltu augumu, apgaismotu prātu, ķēnišķīgu izturēšanos un kā slavens karavadonis viņš kļuva par nācijas lepnumu.
Ēģiptes ķēniņš bija arī priesteru šķiras loceklis; un Mozu, lai gan viņš atteicās piedalīties pagāniskos dievkalpojumos, tomēr ievadīja visos Ēģiptes reliģijas noslēpumos. Tā kā Ēģipte tai laikā vēl arvien bija visvarenākā un viscivilizētākā tauta, tad Mozum, kā tās nākošajam valdniekam, bija arī izredzes uz visaugstāko godu, kādu šī pasaule var sniegt. Bet viņa izvēle bija vēl augstāka. Dieva goda un Viņa samītās tautas atsvabināšanas dēļ Mozus upurēja Ēģiptes godu. Tad, sevišķā nozīmē, viņa audzināšanu pārņēma Dievs.
Vēl Mozus nebija sagatavots savam dzīves darbam. Viņam vēl bija jāmācās mācība par atkarību no dievišķīgā spēka. Viņš bija pārpratis Dieva nodomu. Viņš cerēja atsvabināt Izraēli ar ieročiem. Šī iemesla dēļ viņš riskēja visu un cieta neveiksmi. Pazaudējis un vīlies viņš kļuva par bēgli un trimdinieku svešumā.
Midiānas tuksnesī Mozus pavadīja četrdesmit gadus ganot avis. Šķietami uz visiem laikiem šķirts no sava dzīves uzdevuma, viņš saņēma audzināšanu, kas bija nepieciešama tā piepildīšanai. Gudrību valdīt neapzinīgu un stūrgalvīgu pulku, vajadzēja iegūt caur pašdisciplīnu. (63) Rūpējoties par avīm un nevarīgiem jēriem, viņam vajadzēja iegūt piedzīvojumus, kas viņu padarīja par Izraēla uzticīgo un lēnprātīgo ganu. Lai varētu kļūt par Dieva pārstāvi, Mozum bija jāmācās no Viņa.
Iespaidi, kas viņam bija visapkārt Ēģiptē, viņa audžu mātes mīlestība, viņa ķēniņa mazdēla stāvoklis, greznība un netikums, kas viņu vilināja tūkstoš veidos, neīstās reliģijas izsmalcinātība, viltība un misticisms bija ietekmējuši viņa prātu un raksturu. Tuksneša skarbā vienkāršībā viss tas izzuda.
Kalnu vientulības svinīgajā varenumā Mozus bija viens ar Dievu. Uz visa bija rakstīts Radītāja vārds. Mozum likās, ka viņš stāv Dieva priekšā un ka viņu apēno Dieva spēks. Šeit izgaisa viņa pašapziņa. Mūžīgā priekšā viņš aptvēra, cik vājš, cik nespēcīgs, cik īsredzīgs ir cilvēks.
Šeit Mozus ieguva to, kas pavadīja viņu visos pūļu un rūpju dzīves gados — izjūtu par Dievišķīgā tiešo klātesamību. Viņš ne tikai skatījās cauri laikmetiem uz Kristu, kur tas parādīsies miesā; viņš redzēja Kristu pavadām Izraēla pulkus visos ceļojumos. Nesaprasts un nepatiesi apvainots, kad Viņam bija jāpanes pārmetumi un apvainojumi, kad bija jāraugās briesmām un nāvei acīs, viņš izturēja “it kā neredzamo redzēdams”. (Ebr. 11:27)
Mozus ne tikai domāja par Dievu, viņš To skatīja. Dievs kā pastāvīga vīzija bija viņa acu priekšā. Nekad viņš To neizlaida no savām acīm.
Mozum ticība nebija minējums, viņam tā bija reālitāte. Viņš ticēja, ka Dievs sevišķi vada viņa dzīvi un atzina Dievu visos dzīves sīkumos. (64) Viņš uzticējās Dievam, ka Tas dos spēku pretoties katrai kārdināšanai.