lēnprātībā ietu pa to, saucot uz Viņu pēc spēka. Zināmu mācību vajadzētu smelt no dažu mūsu sludinātāju piedzīvojumiem, kas salīdzinoši neko nav jutuši no grūtībām un bēdām, tomēr vienmēr sevi uzskatījusi par mocekļiem. Viņiem vēl jāmācās ar pateicību pieņemt Dieva izraudzīto ceļu, atceroties mūsu pestīšanas Autoru. Sludinātāja darbu vajadzētu darīt tik daudz nopietnāk, enerģiskāk un čaklāk nekā parastos laicīgos darbus, par cik šis darbs ir svētāks un tā rezultāti svarīgāki. Katras dienas darbam mūžības grāmatās vajadzētu sekot atzīmei: "Labi." Jāstrādā tā, lai darbs būtu pilnīgi pabeigts, ja arī otra diena strādāšanai vairs netiktu dota. Mūsu slu-dinātajiem, sevišķi jaunajiem, vajadzētu izprast sagatavošanās nepieciešamību, lai būtu derīgi savam svinīgajam darbam un sagatavotos skaidro eņģeļu sabiedrībai. Lai mēs Debesīs justos kā mājās, tad Debesis jau šeit jāieslēdz sirdī. Ja ar mums tas tā nav, tad būtu labāk, ja mums ar Dieva darbu nebūtu nekādas daļas, Nesvētījušies sludinātāji ir sabojājuši sludināšanas darbu. Ja visā visumā nepacelsies augstākas un garīgākas prasības sludināšanas darbam, tad evaņģēliskā patiesība kļūs arvien bezspēcīgāka. Cilvēka /443/ dvēsele ir attēlojama ar treknu dārza zemi. Ja tā nesaņem pareizu kopšanu, tad tur saaugs nezāles un nezināšanas ērkšķi. Sirdi un prātu vajag kopt un attīstīt katru dienu; nolaidība šai ziņā nesīs ļaunumu. Jo lielākas dabīgās spējas, ar kurām Dievs cilvēku apdāvinājis, jo vairāk no viņa tiek prasīta šo spēļu attīstīšana un lielāka viņa atbildība laiku un spējas izlietot Dievam par godu. Prāts nedrīkst palikt snaudošā stāvoklī. Ja to nevingrinās, iegūstot zināšanas, tad tas iegrims neziņā, māņticībā un fantāzijā. Ja intelektuālās spējas pietiekoši neattīstīs, lai varētu pagodināt Dievu, tad tās kļūs par stipriem un vareniem balstiem ceļā uz pazušanu.
Ja jaunie cilvēki sargātos no augstprātības un neatkarības gara, tad viņi attīstībā ietu nepārtraukti redzami uz priekšu. Vajadzētu izmantot katru izdevību cēlāku un augstsirdīgāku rakstura īpašību izkopšanai. Ja jaunekļi katru brīdi izjustu atkarību no Dieva un koptu lūgšanas garu, vienmēr un visās lietās dvēseles dziļumos ilgojoties pēc Dieva, tad viņi arī varētu labāk izprast Dieva prātu. Bet es redzēju, ka brāļi F un G gandrīz nemaz nepazīst Dieva Gara darbību. Viņi ir strādājuši paši savā spēkā un ir bijuši tik ļoti aizņemti ar sevi, ka nav varējuši saskatīt un izprast savu lielo nabadzību. Viņi nenopietni runā par Liecībām, kuras Dievs devis par labu Saviem ļaudīm. Viņi tiesā tās, izsakot savas domas un kritiku par vienu otru lietu. Bet labāk būtu, ja viņi savas rokas liktu uz savām lūpām un ar vaigu gulētu pīšļos, jo viņiem par Liecību Garu tāpat nav zināms nekas vairāk kā par Dieva Garu.
Viņi ir iesācēji patiesībā un pundurīši reliģiskajos piedzīvojumos. Vislielākās uzvaras, kas gūtas Dieva darbā, nav panāktas ar rūpīgi izstrādātiem pierādījumiem, lielām spējam, varenu iespaidu un bagātīgiem līdzekļiem; šīs uzvaras gūtas Dieva pieņemamajā istabā, kad nopietna izmisīgai cīņa nodevusies ticība satvērusi Varenā Spēka roku. Kad Jēkabs jutās pilnīgi bezspēcīgs un bezpalīdzīgs, tad /444/ viņš nopietnā, dedzīgā cīņā atvēra dvēseli Dievam. Dieva eņģelis lūdzās, lai Viņu atlaiž, tomēr Jēkabs neļāva savam Palīgam aiziet. Sasists, ciešot fiziskas sāpes, viņš spiedoši un nepiekāpīgi izteica savu lūgumu un ar tādu drosmi, ko dod tikai dzīva ticība. Viņš sacīja: "Es Tevi neatlaidīšu, ja Tu mani nesvētī.”
Dieva Vārdā atrodas dziļi noslēpumi, kurus nekad neatklās cilvēcīgais prāts, ja Dieva Gars tam nepalīdzēs. Pestīšanas plānā atrodas arī neizpētāmi noslēpumi, kurus ierobežotais prāts nespēs nekad saprast. Nepiedzīvojušiem jauniešiem vēlamāk būtu noslogot prātu un vingrināt spējas, cenšoties izprast jau atklāto (izpētīto); jo, ja viņi garīgā ziņā nekļūs lielāki kā tagad, tad viņiem būs vajadzīgs viss dzīves laiks, lai iemācītos izprast jau atklāto Dieva gribu. Ja viņi izkoptu
to gaismu, kas viņiem jau ir, un praktiski to izlietotu, tad viņi spētu spert soli uz priekšu. Dieva aizgādība ir nepārtraukta skola, kurā Viņš vienmēr liek cilvēkiem ieraudzīt jaunus dzīves mērķus. Neviens nav par jaunu un neviens nav par vecu, lai mācītos šinī skolā. Uzmanīgi un čakli piesavinoties mācības, kuras pasniedz Dievišķais Skolotājs. Viņš ir īstais avju Gans, un Savas avis Viņš sauc pie vārda. Ceļinieks dzird Viņa balsi sakām: "Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to.”
Jaunieši, kas nekad nav guvuši panākumus laicīgajos dzīves pienākumos, būs arī nesagatavoti augstāku pienākumu pildīšanai. Reliģiskie piedzīvojumi iegūstami vienīgi cīņas, vilšanās un stingras pašdisciplīnas ceļā un nopietnās lūgšanās. Dzīvai ticībai nešaubīgi, nepiekāpīgi jāsatver apsolījumi, un tad daudzi varēs nākt no tuvas saskares ar Dievu ar starojošu vaigu, sakot līdz ar Jēkabu: "Es esmu Dievu redzējis vaigu Vaigā, un mana dvēsele ir izglābta.”
Soļi uz augšu, uz Debesīm jāsper pa vienam; katrs iepriekšējais stiprina nākošo. Dieva žēlastības cilvēka sirdi pārveidojošo spēku tikai nedaudzi izprot, jo cilvēki ir par kūtriem, lai piespiestos. Mācības, kuras mācās jaunie /445/ sludinātāji, staigādami apkārt un pieņemdami apkalpošanu, paši nebūdami derīgi darbam, atstāj uz viņiem demoralizējošu iespaidu. Viņi nezina savu vietu un nestāv tajā. Viņi nav nopamatojušies uz stingriem pamatlikumiem. Viņi veikli runā par lietām, no kurām neko nesaprot, un maldina tos, kas viņus pieņem par skolotājiem. Viens tāds cilvēks var iedvest cilvēku prātā vairāk skepticisma, nekā daudzi, darot labāko, ko viņi spēj, varēs izdzēst. Cilvēki ar šauru prātu atrod prieku vārdu cīņās, kritikā un cenšoties kaut ko apšaubīt, domādami, ka tāda rīcība norāda uz asu prātu; tomēr īstenībā tas viss norāda uz izglītības un smalkjūtības trūkumu. Cik daudz labāk būtu censties attīstīt pašam sevi, izdaiļot un cēlināt savu prātu. Kā zieds vēršas pret sauli, lai tās spožie stari palīdzētu pilnveidot daiļumu un simetriju, tā jauniešiem vajadzētu griezties pretī Taisnības Saulei, lai viņus apspīdētu Debesu gaisma, darot pilnīgus raksturā un dodot dziļu un paliekošu pieredzi Dieva lietās. Tad viņi dievišķās gaismas starus varēs atstarot arī uz citiem. Kas izvēlas šaubu un neticības, un skepticisma piekopšanu, tie nepiedzīvos nekādu pieaugšanu žēlastībā un garīgumā un ir nederīgi svinīgi nopietnajai atbildībai nest patiesību citiem.
Pasaule jābrīdina par tuvojošos bojā eju. Grēkos un maldos gulošo cilvēku miegs ir tik dziļš, tik līdzīgs nāvei, ka viņu atmodināšanai vajadzīga Dieva balss, kas atskanētu caur pilnībā svētījušos sludinātāju. Ja sludinātāji nav atgriezušies, tad arī ļaudis neatgriezīsies. Aukstajam formālismam, kas valda mūsu vidū, ir jāatkāpjas un jādod vieta dzīvē īstenotas dievbijības darbīgajam spēkam. Patiesības teorijā nav kļūdu; tā ir pilnīgi skaidra un harmoniska. Bet jaunie sludinātāji var tekoši runāt par patiesību, tomēr viņiem var nebūt nekādas patiesas izpratnes par izteiktajiem vārdiem. Viņi neaptver pašu pasludinātās patiesības vērtību un maz izprot, ko tā maksājusi tiem, kas ar lūgšanām un asarām, cīnoties ar grūtībām un pretestībām, meklējuši to kā apslēptu mantu. Katrs jauns loceklis patiesības ķēdē viņiem bija tikpat dārgs kā pārbaudīts zelts. /446/ Šie locekļi tagad ir savienoti vienā veselā ķēdē. Ar nopietnām lūgšanām pēc gaismas un saprašanas šīs patiesības ir izraktas no māņticības un maldu gružiem un pasniegtas ļaudīm kā nenovērtējami dārgas pērles.
Evaņģēlijs ir mūžīgās pasaules cerības un gaismas staru atklāsme cilvēkam. Visa gaisma neplūst pār mums uzreiz, bet tā nāk, kā mēs varam panest. Meklējošie prāti, kas salkst pēc Dieva gribas atzīšanas, nekad nejutīsies apmierināti; jo dziļāk tie meklēs, jo vairāk tie atzīs savu nezināšanu un apraudās savu aklumu. Cilvēkam nav iespējams aptvert augstās un cēlās atziņas, kas atrodas viņa sniedzamības robežās, ja viņš cilvēcīgās pūles neapvienos ar Dieva žēlastību, kas ir visas gudrības un visa spēka avots. Un aiz visa tā vēl ir bezgalīgs godības plašums. "Ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka prātā nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.”
Mums ir vissvinīgākā patiesības vēsts, kāda jebkad nesta pasaulei. Šī patiesība arvien vairāk tiek cienīta no neticīgiem, jo tā nav apstrīdama. Ņemot to vērā, mūsu jaunie ļaudis kļūst pašpaļāvīgi un uzpūsti. Viņi ņem patiesību, ko atraduši citi, un bez pētīšanas, kā arī bez nopietnām lūgšanām stājas pretiniekam pretī, ielaižas vārdu karā, atļaujas asu valodu un asprātības, glaimodami sev, ka viņi dara evaņģēlija kalpa darbu. Lai kļūtu derīgi Dieva darbam, tad šiem vīriem nepieciešama tikpat pilnīga atgriešanās, kādu piedzīvoja Pāvils. Sludinātājiem jābūt viņu mācītās patiesības dzīviem pārstāvjiem. Viņu garīgajai dzīvei jābūt dziļākai, ko raksturotu lielāka vienkāršība. Vārdi jāsaņem no Dieva un jāsniedz ļaudīm. Vajag saistīt ļaužu uzmanību. Mūsu vēsts ir dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi. Dvēseļu liktenis likts svaru kausos. Ļaužu pūlis atrodas izšķiršanās ielejā. Vajadzētu atskanēt saucēja balsij: "Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam, bet ja Baals tas ir, tad sekojiet tam.”
Ātra, enerģiska un nopietna rīcība var izglābt nenosvērtu /447/ dvēseli. Neviens nevar pateikt, cik daudz ir zaudēts, mēģinot sludināt bez Svētā Gara svaidījuma. Visās reliģiskās apvienībās atrodas dvēseles, kas vēl vilcinās, atrazdamās gandrīz pilnīgi Dieva pusē. Ir jāizšķiras šim laikam un mūžībai, tomēr pārāk biezi gadās, ka sludinātāja paša sirdī nav patiesības vēsts gara un spēka, tāpēc arī neatskan noteikts aicinājums un lūgums dvēselēm, kas dreb, stāvot uz izšķiršanās sliekšņa. Rezultātā pārliecināto cilvēku sirdīs radītais iespaids nepadziļinās, un viņi atstāj sapulci, izjūtot mazāku vēlēšanos pēc Kristus kalpošanas darba, nekā nākot uz to. Viņi apņemas gaidīt labāku izdevību; tomēr tā nekad vairs nenāk. Šim bezdievīgajam priekšnesumam, līdzīgi Kaina upurim, trūka Pestītāja. Zelta izdevība ir pazaudēta, un šo dvēseļu liktenis izšķīries. Vai pārāk daudz netiek riskēts, ja sludina vienaldzīgi, neizjūtot nastu par dvēselēm?