Ja sludinātājs grib mantot sava Kunga atzinību, tad viņam uzticīgi jāstrādā, lai katru cilvēku nostādītu pilnīgu Kristu. Viņa darbības veidam nevajadzētu atstāt iespaidu, ka viņu maz interesē, vai cilvēki pieņem patiesību un vai viņu dzīve ir patiesi dievbijīga vai nē. Sludinātāja dzīvē atklātajai uzticībai un sevis uzupurēšanai vajadzētu būt tādai, kas pārliecinātu grēcinieku, ka svaru kausos atrodas mūžības intereses un ka viņa dvēselei draud briesmas, ja viņš neatsauksies uz nopietno darbu, ko dara viņa labā. Pie tiem, kas izvesti no maldiem un tumsas pie patiesības un gaismas, ir jānotiek lielai pārvērtībai; un ja pilnīgas pārvēršanās vajadzība tiem nekļūst par sirds lietu, tad viņi līdzināsies vīram, kas, sevi aplūkojis spoguli, Dieva bauslībā, un ieraudzījis sava rakstura morālos trūkumus, tomēr aizgāja prom un aizmirsa savu stāvokli. Prātā pastāvīgi dzīva jātur atbildības sajūta, vai arī viņi nonāks vēl ļaunākā bezrūpības un vienaldzības stāvoklī kā pirms pamošanās.
Kristus sūtņa darbs ir daudz lielāks un daudz atbildīgāks, nekā daudzi to spēj iedomāties. Viņi nepavisam nedrīkst būt apmierināti ar saviem panākumiem, līdz viņi ar savu nopietno darbu un Dieva svētību Viņam var nodot /399/ kalpot spējīgus kristiešus, kas patiesi izprot savus atbildīgos pienākumus un grib darīt viņiem nozīmēto darbu. Pareizs darbs un pareizas mācības noslēgsies ar tādu vīru un sievu sagatavošanu darbam, kuriem ir stiprs raksturs un ku-ru pārliecība ir tik stingra, ka nekam savtīgam viņi neatļaus kavēt savu darbu un mazināt ticību vai atturēt viņus no pienākuma. Ja sludinātājs pareizi apmācījis viņa gādībai uzticētos ļaudis, tad, aizejot uz citu darba lauku, atstātais darbs neizirs, jo tas būs pietiekoši stingri nopamatots, lai būtu drošs. Bet, ja tie, kas pieņem patiesību, nav pilnīgi atgriezušies un viņu dzīvē un raksturā nav notikusi izšķiroša pārmaiņa, tad dvēsele nav nostiprināta uz Mūžīgās Klints. Un ja tad sludinātājs savu darbu pārtrauc un viss kļūst aprasts, tad iespaidi izbāl, patiesība zaudē pievilkšanas spēku, un viņi ap sevi vairs neizplata nekādu svētu iespaidu, jo patiesības apliecināšana vien viņus nepadara labākus.
Man jābrīnās, ka mūsu priekšā esošie piemēri par to, kas cilvēks var būt un ko viņš var padarīt, neierosina mūs ar lielāku piepūli dzīties pēc taisnības labajiem darbiem. Ne visi var ieņemt ievērojamas vietas, tomēr visi var būt derīgi un uzticīgi un, nemitīgi pūloties, padarīt daudz vairāk laba, nekā viņi domājuši. Kas pieņem patiesību, tiem vajadzētu censties pēc skaidras Rakstu izpratnes un pēc piedzīvojumos iegūtām zināšanām par Dzīvā Pestītāja esamību. Prāts jāattīsta un atmiņa jānodarbina. Katrs garīgs kūtrums ir grēks, un garīga miegainība ir nāve.
Ak, kaut es varētu izteikties pietiekoši spēcīgi, lai iespaidotu savus līdzstrādniekus evaņģēlija darbā, kā es to gribētu. Mani brāļi, jūsu rokās ir dzīvības vārdi; jūs strādājat pie cilvēkiem, kas, pareizi vadīti, spējīgi aizsniegt visaugstāko garīgo attīstību. Bet jūsu uzrunās par daudz tiek izcelts paša es. Krustā sistajam Kristum, Kristum, Kas uzkāpis Debesīs, Kristum, Kas
atkal nāks, tā vajadzētu aizkustināt, iepriecināt un piepildīt evaņģēlija /400/ kalpa prātu, ka viņš mīlestībā un dziļā nopietnībā pasludinātu ļaudīm šīs patiesības. Tad neredzēs sludinātāju, bet paaugstināts būs Jēzus. Ļaudis tā iespaidos šīs visu citu uzsūcošās patiesības, ka viņi runās par tām un slavēs tās, bet ne sludinātāju, kas ir tikai vienkāršs darba rīks. Bet, ja ļaudis, slavējot sludinātāju, maz interesējas par sludināto Vārdu, tad viņam jāatzīst, ka patiesība vēl nav svētojusi viņa paša dvēseli. Viņš nerunā uz saviem klausītājiem tādā veidā, lai pagodināts būtu Jēzus un izcelta Viņa mīlestība.
Kristus sacīja: "Lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka viņi ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, Kas ir Debesis." Ļaujiet savai gaismai spīdēt tā, lai pagodinātu Dievu, bet ne jūs pašus. Ja jūs slavē, tad jums ir iemesls drebēt un kaunēties, jo augstais mērķis tad nav sasniegts; tad paaugstināts nav Dievs, bet gan kalps. Lai jūsu gaisma spīd. Tomēr, Kristus kalpi, uzmanieties, kādā veidā spīd jūsu gaisma. Ja tā savus starus met uz augšu, norādot uz Kristus godību, tad tā spīd pareizi. Bet ja tā apstaro jūs pašus, ja jūs rādāt paši uz sevi un liekat ļaudīm paši sevi apbrīnot, tad būtu bijis labāk, ja jūs pavisam ciestu klusu, jo jūsu gaisma tad spīd nepareizi.
Kristus kalpi, jūs varat būt vienoti ar Dievu, ja būsiet modri un lūgsiet. Lai jūsu vārdi ir ar sāli sālīti, un lai jūsu izturēšanās veidā ir redzama kristīgā laipnība un patiess cēlums. Ja Dieva miers valdīs jūsu sirdī, tad tā spēks ne tikai stiprinās jūs, bet darīs arī jūsu sirdi iejūtīgu, un jūs būsiet dzīvi Kristus pārstāvji. Ļaudis, kas apliecina patiesību, atkrīt no Dieva. Jēzus nāks drīz, bet tie nav sagatavoti. Sludinātājam pašam jāaizsniedz augstāks stāvoklis, jāaizsniedz ticība, ko raksturotu lielāka izturība. Viņam vajadzīgi dzīvi un spilgti piedzīvojumi, kas nebūtu garlaicīgi un parasti, kā to redzam pie vārda
kristīgajiem. Dieva Vārds jums rāda augstu mērķi. Vai jūs gribat ar lūgšanu un gavēšanu cīnīties, lai sasniegtu /401/ kristīga rakstura pilnību? Jums ar savām kājām jāstaigā taisni ceļi, lai tizlais nenomaldās no ceļa. Cieša savienība ar Dievu sniegs jums darbā tādu dzīvības spēku, kas atmodinās sirdsapziņu un pārliecinās grēcinieku par grēku, liekot viņam izsaukties: "Ko lai es daru, lai tiktu glābts?”
Uzdevums, kuru Kristus deva mācekļiem tieši pirms pacelšanās Debesīs, skan sekojoši: "Tāpēc ejiet un dariet par mācekļiem visas ļaudis, tos kristīdami Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā; tos mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis; un, redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." "Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz Mani ticēs." Šis uzdevums aizsniedz tos, kas ticēs Jēzus vārdam caur Viņa mācekļiem. Un visiem, kurus Dievs aicinājis par Saviem sūtņiem, vajadzētu mācīties praktiskās dievbijības mācības, kuras Kristus viņiem devis Savā Vārdā, un mācīt tās tālāk ļaudīm.
Kristus atvēra Saviem mācekļiem Rakstus, iesākot no Mozus un praviešiem. Viņa viņus pamācīja visā, kas zīmējas uz Viņu, un arī izskaidroja viņiem pravietojumus. Apustuļi sludinot atgriezās līdz Ādama dienām un tālāk savus klausītājus iepazīstināja ar visu pravietojumu vēsturi. Viņi nobeidza ar Kristu un Viņa krusta nāvi, uzaicinādami grēciniekus nožēlot savus grēkus un atgriezties no tiem pie Dieva. Kristus pārstāvjiem mūsu dienās vajadzētu sekot viņu priekšzīmei un katrā priekšnesumā izcelt Kristu kā paaugstināto Pestītāju, kā visu visā.
Formālisms pārņēmis ne tikai vārda kristīgo draudzes, bet tas biedinošos apmēros pieaug arī starp tiem, kas teicas turam Dieva baušļus un gaidām uz Kristus drīzo atnākšanu debess padebešos. Mūsu redzeslokam nevajadzētu būt šauram un mums nevajadzētu ierobežot savas iespējas darīt labu. Tomēr, izplatot savu iespaidu un paplašinot savus plānus, cik Dievišķā Aizgādība atver ceļu, mums vēl neatlaidīgāk vajadzētu izvairīties no pasaules elkudievības. Arvien vairāk pūloties palielināt savu derīgumu, mums arī attiecīgi jācenšas saņemt gudrību no Dieva, lai tālāk, attīstot /402/ visus mūsu darba nozarojumus, vadītos no Viņa norādījumiem, bet ne no pasaulīgā redzes viedokļa. Lai cilvēkiem atklātu patiesību, mums nevajadzētu atdarināt pasaules ieradumus, bet vispilnīgākajā mērā izmantot spējas un iespējas, kuras Dievs nolicis mūsu sniedzamības robežās.
Ja kā tautai mūsu darbi saskanētu ar mūsu ticības apliecību, tad mēs padarītu daudz vairāk, nekā veicam tagad. Ja mums būtu cilvēki, kas nododas Dievam kā Elija, un ja viņiem būtu Elijam līdzīga ticība, tad mēs redzētu, ka arī mums Dievs atklātos kā svētajiem vīriem senatnē. Ja mums būtu cilvēki, kas, atzīstot savus trūkumus, tāpat kā Jēkabs lūgtu Dievu un cīnītos ar Viņu, tad mēs redzētu tādus pat rezultātus. Kā atbilde uz ticībā pienestu lūgšanu pār cilvēku nāks spēks no Dieva. Pasaulē ir pavisam maz ticības. Pavisam maz ir to, kas dzīvo Dieva tuvumā. Un kā mēs drīkstam gaidīt uz lielāku spēku un Dieva atklāšanos cilvēkiem, ja pret Viņa Vārdu izturas nevērīgi un ja patiesība nav svētojusi sirdis? Cilvēki, kas vēl ne pa pusei nav atgriezušies, kas ir pašpaļāvīgi un apmierināti ar savu raksturu, sludina patiesību citiem. Bet Dievs nesadarbojas ar viņiem, jo viņi nav svēti sirdī un dzīvē. Viņi nestaigā pazemīgi ar Dievu.
Mums vajadzīgi patiesi atgriezušies sludinātāji, un tad mēs ieraudzīsim no Dieva nākošo gaismu, un Viņa spēks atbalstīs visus mūsu pūliņus.
Senatnē uz Jeruzalemes un citu pilsētu mūriem nostādītie sargi ieņēma visatbildīgāko vietu. No viņu uzticības atkarājās visu šo pilsētu iedzīvotāju drošība. Kad draudēja briesmas, tad viņi nedrīkstēja klusēt ne dienu, ne nakti. Pa neilgiem starplaikiem viņiem vajadzēja sasaukties, lai redzētu, vai visi ir modri un vai kādam nav noticis kaut kas ļauns. Uz dažiem paaugstinājumiem, no kuriem bija redzamas svarīgākās apsargājamās vietas, nostādīja sargus, lai viņi brīdinātu vai arī iedrošinātu. Atkārtojot vārdus, vēsts pārgāja no viena uz otru, līdz tā apriņķoja visu pilsētu.
Šie sargi attēlo sludinātājus, no kuru uzticības /403/ atkarīga dvēseļu izglābšanās. Dieva noslēpumu namturiem vajadzētu stāvēt kā sargiem uz Ciānas mūriem, un, redzot nākam zobenu, viņiem vajadzētu dot brīdinājuma signālu. Bet ja viņi ir miegaini sargkareivji un viņu garīgā izpratne tā notrulinājusies, ka viņi ne redz, ne izprot draudošās briesmas un ļaudis iet bojā, tad Dievs šo cilvēku asinis atprasīs no sargu rokām. "Tu tad, cilvēka bērns, Es tevi esmu licis par sargu Izraēla namam, ka
tev no Manas mutes vārdi jāklausās un tie jāpamāca no Manas puses." Sargiem nepieciešami dzīvot ļoti tuvu Dievam, lai dzirdētu Viņa Vārdu un lai tos piepildītu Viņa Gars, ka ļaudis neskatītos uz tiem veltīgi. "Kad Es uz bezdievīgo saku: bezdievīgais, tu mirdams mirsi, un tu nemāci bezdievīgo, lai atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis Es prasīšu no tavas rokas. Bet ja tu bez-dievīgo pamāci, lai atgriežas no sava ceļa, tad viņš mirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis." Kristus sūtņiem vajadzētu uzmanīties, lai ar savu neuzticību viņi nepazaudē paši savas dvēseles un savu klausītāju dvēseles.
Man rādīja dažādos štatos esošās draudzes, kas apgalvo, ka tur Dieva baušļus un gaida uz Kristus otro nākšanu. Starp tām valda satraucoša vienaldzība, lepnums, mīlestība uz pasauli un auksta formalitāte. Dievbijības trūkumā šie ļaudis kļūst arvien līdzīgāki senajam Izraēlam. Daudzi lielās ar savu dievbijību, tomēr viņiem trūkst pašsavaldīšanās. Virsroku ņem ēstkāre, tieksmes un kaislības. Es ir izvirzījies priekšplānā. Daudzi ir ietiepīgi, valdīt kāri, uzpūsti, lielīgi, lepni un nesvēti. Tomēr daži no viņiem ir sludinātāji, kas savās rokās tur svētas patiesības. Ja viņi nenožēlos savus grēkus, tad viņu lukturi nostums no tā vietas. Pestītāja izsacītais lāsts par neauglīgo vīģes koku ir svinīga mācība visiem formālistiem un lielīgajiem svētuļiem, kas pasaules priekšā greznojas ar savām lapām, bet kuriem tomēr nav neviena augļa. Kāds pārmetums tiem, kas izliekas cienām dievbijību un kas tomēr savā nekristīgajā /404/ dzīvē aizliedz tās spēku! Viņš, Kurš izturējās maigi pret vislielāko grēcinieku, Kas nekad neatraidīja patiesu pazemību un grēku nožēlu, lai arī cik liela būtu bijusi grēcinieka vaina, tomēr atļāvās visgriezīgākajā veidā atmaskot tos, kas augstu izcēla savu dievbijības apliecību, bet ar darbiem savu ticībai aizliedza.