Kristus sūtņiem ir svinīgs un svarīgs darbs, bet ko daži izjūt kā kaut ko pavisam mazsvarīgu. Kristus, būdams priesteris svētnīcā augšā, caur Saviem pārstāvjiem kalpo arī Savai draudzei virs zemes. Viņš runā uz ļaudīm caur izredzētiem vīriem un caur viņiem virza uz priekšu Savu darbu virs zemes, tāpat kā Savas pazemošanās dienās, kad Viņš redzamā veidā šeit staigāja. Lai gan ir aizgājuši gadu simti, tomēr laika gaita nav izmainījusi Viņa atvadu apsolījumu: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Kopš Kristus pacelšanās Debesīs līdz pat mūsu dienām Dieva iecelti vīri, saņemdami savu autoritāti no Viņa, ir darbojušies kā ticības mācības pasniedzēji. Kristus, īstais Gans, vada Savu darbu, izlietodams par darba rīkiem šos Savus apakšganus. Tādā veidā to cilvēku amats, kas strādā ar Vārdu un mācību, kļūst ļoti svarīgs. Kristus vietā viņi lūdz un aicina ļaudis salīdzināties ar Dievu.
Ļaudīm nevajadzētu skatīties uz sludinātājiem kā uz vienkāršiem sabiedriskiem runātājiem un oratoriem, bet gan kā uz Kristus sūtņiem, kas saņem savu gudrību un spēku no draudzes Lielā Vadoņa. Kristus pārstāvja runāto vārdu pavirša uzklausīšana un neievērošana nozīmē ne tikai necieņas parādīšanu cilvēkam, bet arī Kungam, Kas viņu ir sūtījis. Viņš stāv Kristus vietā; un Kristus pārstāvī vajadzētu sadzirdēt Pestītāja balsi.
Daudzi mūsu sludinātāji ir pielaiduši lielu kļūdu, svētrunās pasniegdami vienīgi pierādījumus. Ir tādi klausītāji, /394/ kas, dzirdot patiesības teoriju, ļaujas pievesto pie-rādījumu pārliecinošajam spēkam, bet, ja daļa no svētrunas norādītu uz Kristu kā uz pasaules Pestītāju, tad sētā sēkla varētu uzdīgt un nest augļus Dievam par godu. Tomēr daudzās svētrunas ļaudīm nenorāda uz Kristus krustu. Daži varbūt klausās pēdējo svētrunu savā mūžā, un dažiem varbūt vairs nekad nebūs iespējams norādīt uz patiesības ķēdi, lai viņu sirdis to varētu praktiski pieņemt un izlietot. Pazaudētā zelta izdevība ir pazaudēta uz visiem laikiem. Ja līdz ar patiesības teoriju būtu izcelts Kristus un Viņa glābjošā mīlestība, tad viņi varbūt būtu nosvērušies Kristus pusē.
Ir vairāk dvēseļu, nekā mēs domājam, kas ilgojas saprast, kā var nākt pie Kristus. Daudzi klausās uz populārajām svētrunām, kas atskan no paaugstinājuma, un par to, kā atrast Jēzu un mieru, un dusu, pēc kā ilgojas viņu dvēseles, neko vairāk neuzzina. Sludinātājiem, kas pasniedz pēdējo žēlastības vēsti pasaulei, vienmēr vajadzētu atcerēties, ka viņu uzdevums ir paaugstināt Kristu kā grēcinieku patvērumu. Daudzi sludinātāji domā, ka nemaz nav nepieciešams ar Dieva mīlestības skārtu sirdi pasludināt grēku nožēlu un ticību; viņi uzskata it kā pašu par sevi saprotamu, ka viņu klausītāji pilnībā pazīst evaņģēliju un ka, lai saistītu viņu uzmanību, ir jārunā par citāda rakstura tematiem. Ja klausītāji parāda interesi, tad viņi to uzskata par pierādījumu panākumiem. Tomēr cilvēki nepazīst pestīšanas plānu, un par šo vissvarīgāko jautājumu viņiem vajadzīgs vairāk pamācību.
Ja sapulcējas, lai klausītos patiesību, tiem tāpat kā Kornēlijam un viņa draugiem vajadzētu no tā sagaidīt kādu labumu: "Tad nu tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā visu to dzirdēt, kas tev no Dieva pavēlēts.”
Teorētiski priekšnesumi ir svarīgi, lai visi varētu iepazīties ar mācības uzbūvi un ieraudzītu patiesības ķēdi, locekli savienojamies ar locekli pilnīgā veselā. Tomēr nekad nevajadzētu
noturēt nevienu uzrunu, nesludinot Kristu un Viņa krusta nāvi kā evaņģēlija pamatu, nenorādot uz pasniegtās patiesības praktisko pielietošanu un nepārliecinot ļaudis, ka Kristus mācība nav jā un nē, bet gan jā un āmen Kristū Jēzū.
Patiesības teorijas mācīšanai seko /395/darba grūtākā daļa. Ļaudis nevajadzētu atstāt, nepamācot viņus praktiskajās patiesībās, kas attiecas uz viņu ikdienas dzīvi. Viņiem jāredz un jājūt, ka viņi ir grēcinieki un ka viņiem jāatgriežas pie Dieva. Visiespaidīgākajā veidā viņiem vajadzētu norādīt uz to, ko Kristus ir sacījis, ko Viņš darījis un ko Viņš mācījis.
Kad patiesība ir izskaidrota ļaužu prātiem, tad sludinātāja darbs ir tikai iesācies. Kristus ir mūsu Starpnieks un kalpojošais Augstais Priesteris Tēva tuvumā. Jānim Viņš ir rādīts kā Jērs, Kas ticis nokauts, Kas Savas asinis izlējis tieši grēcinieku labā. Kad grēciniekam ir atklāts Dieva likums, norādot uz viņa grēku dziļumu, tad vajadzētu rādīt Dieva Jēru, Kas atņem pasaules grēku (Kas nes pasaules grēkus). Vajadzētu mācīt grēku nožēlu un atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. Tad Kristus pārstāvja darbs harmonēs ar Kristus darbu Debesu svētnīcā.
Sludinātāji aizsniegtu daudz vairāk siržu, ja viņi vairāk runātu par praktisko dievbijību. Bieži pūloties patiesību ienest jaunos laukos, strādā gandrīz tikai pilnīgi teorētiski. Ļaudis kļūst satraukti. Viņi redz patiesības spēku, un viņos mostas vēlēšanās atrast drošu pamatu. Kad viņu sirds ir aizkustināta, tad ir īstais laiks, lai pāri visam citam viņu apziņā nostiprinātu Kristus reliģiju. Tomēr pārāk bieži priekšnesumu ciklu noslēdz, nepadarot pie cilvēkiem viņiem tik vajadzīgo darbu. Tādas pūles pārāk līdzinās Kaina upurim. Tām trūkst upura asiņu, lai tās būtu Dievam pieņemamas. Kains rīkojās pareizi, pienesdams upuri, bet viņa upurī nebija nekā tāda, kas upurim piešķirtu vērtību, - tur nebija klāt salīdzinošo asiņu.
Tā ir bēdīga patiesība, ka daudzi tik bagātīgi kavējas pie teorijas un tik maz runā par praktisku
dievbijību, tāpēc ka Kristus nemājo viņu sirdī. Viņiem nav dzīvas savienības ar Dievu. Daudzas dvēseles izšķiras par patiesību, /396/ pierādījumu ietekmētas, bez atgriešanās piedzīvojuma. Teorētiskās pamācības nav savienotas ar praktiskajām, lai klausītāji, ieraugot jauko patiesības ķēdi, iemīlētu tās Autoru un tiktu svētīti caur patiesību. Sludinātāja darbs nav padarīts, kamēr viņš savus klausītājus nav pārliecinājis, ka viņiem nepieciešama rakstura pārmaiņa, saskaņā ar šķīstajiem pamatlikumiem, kurus viņi ir saņēmuši.
Ir ļoti jābaidās no ārīgas reliģijas; jo tajā nav Pestītāja. Kristus uzrunas bija skaidras, sirdi skarošas, pārbaudošas un praktiskas. Katrā priekšnesuma Viņa sūtņiem vajadzētu sekot Viņa priekšzīmei. Kristus un Viņa Tēvs bija viens. Viņš priecīgi pakļāvās visām Tēva prasībām. Viņam bija Dieva prāts. Pestītājs bija pilnīgs paraugs. Viņā bija parādīts Jehova. Debesis bija ietvertas cilvēcībā, un cilvēcība ieslēgta Bezgalīgās Mīlestības klēpī. Ja sludinātāji pazemīgi sēdēs pie Jēzus kājām, tad viņi drīz iegūs pareizus uzskatus par Dieva raksturu un būs spējīgi mācīt arī citus. Daži stājas kalpošanas darbā, neizjūtot dziļu mīlestību uz Dievu un līdzcilvēkiem. Tādu cilvēku dzīve atklās savtīgumu un sevis lutināšanu. Un kamēr šādi nesvētījušies un neuzticīgi sargi kalpos paši sev, neganot Dieva ganāmpulku un nepildot savus dvēseļu gana pienākumus, tikmēr ļaudis, trūkstot īstām pamācībām, ies bojā.
Katrā uzrunā vajadzētu ļaudis sirsnīgi aicināt atteikties no grēkiem un pievērsties Kristum. Vajadzētu nosodīt mūsu dienu vispār izplatītos grēkus un padošanos savām tieksmēm un sevišķi uzsvērt praktisko dievbijību. Sludinātājam pašam vajadzētu būt dziļi nopietnam vīram, kas no sirds jūt līdzi saviem izsacītajiem vārdiem un nav spējīgs apspiest savu uztraukumu par vīru un sievu dvēselēm, kuru dēļ mira Kristus. Par Kungu ir sacīts: "Karstums Tava nama labad Mani ir aprijis." Tādu pat dedzību vajadzētu redzēt pie Viņa pārstāvjiem.
Cilvēka dēļ ir pienests bezgalīgs upuris, bet tas ir veltīgs tai dvēselei, kas negrib pieņemt pestīšanu. /397/ Cik svarīgi tad, lai tas, kas pasludina patiesību, pilnīgi apzinātos uz viņa gulstošos atbildību. Cik maigai, līdzcietīgai un laipnai vajadzētu būt visai viņa rīcībai ar cilvēku dvēselēm, jo pasaules Glābējs ir parādījis, cik augstu Viņš tās vērtē. Kristus jautāja: "Kurš nu ir uzticīgais un gudrais kalps, kuru Kungs iecēlis pār Savu namu?" Jēzus jautā: "Kurš?" Un katram evaņģēlija kalpam vajadzētu šo jautājumu atkārtot savā sirdī. Svinīgo patiesību aplūkošanai un uzticīgā un gudrā nama turētāja ainojumam vajadzētu saviļņot viņa dvēseli līdz dziļumiem.
Katram cilvēkam ir dots savs darbs; neviens nav atbrīvots. Katram ir darāma sava daļa saskaņā ar viņa dotībām. Kas pasniedz patiesību, tā pienākums ir rūpīgi un ar lūgšanām iepazīties ar visu to cilvēku spējām, kas pieņem patiesību, un tad pamācīt tos un soli pa solim
vadīt uz priekšu, liekot izprast uz viņiem gulstošās atbildības nastas darīt Dieva nozīmēto darbu. Atkal un atkal viņiem vajadzētu atgādināt un uzsvērt, ka neviens nebūs spējīgs pretoties kārdināšanām, atbilst Dieva nodomam un dzīvot kristīgu dzīvi, ja viņš neuzņemsies savu darbu, lai tas būtu liels vai mazs, un nepildīs to apzinīgi un uzticīgi. Bez iešanas uz dievnamu un Dieva Vārdu klausīšanās visiem ir darāms vēl arī kaut kas cits. Viņiem praktiski jāīsteno dzirdētā patiesība, jāievieš tā savā ikdienas dzīvē. Viņiem pastāvīgi jāstrādā Kristum, ne savtīgu nolūku dēļ, bet gan vadoties tikai no vienas vienīgas domas pagodināt Viņu, Kas upurēja visu, glābjot tos no bojā ejas.
Cilvēkus, kas pieņēmuši patiesību, sludinātājiem jāpārliecina, ka viņu mājas dzīvē nepieciešama Kristus klātbūtne, ka viņiem vajadzīga Kristus žēlastība un gudrība viņu bērnu vadīšanai un uzraudzīšanai. Daļa no darba, kuru Dievs viņiem atstājis, ir bērnu audzināšana un disciplinēšana, izveidojot padevīgus raksturus. Lai sludinātājs pret bērniem ir laipns un uzmanīgs. Viņam vienmēr vajadzētu /398/ atcerēties, ka bērni ir miniatūrā vīri un sievas, jaunākie Kunga ģimenes locekļi. Viņi var būt ļoti tuvi un mīļi Kungam, un, pareizi pamācīti un disciplinēti, viņi var Viņam kalpot jau pat savā jaunībā. Kristu apbēdina katrs skarbs, bargs un nepārdomāts vārds, ko izsaka bērniem. Viņu tiesības ne vienmēr ievēro un bieži pret viņiem izturas tā, it kā viņiem nebūtu individuāla rakstura, kuru vajag pareizi veidot, lai tas nesakropļotos un Dieva nodoms viņu dzīvē netiktu izpostīts.
Timotejs Rakstus pazina jau no bērnības, un šīs zināšanas viņam bija drošs aizsargs pret apkārtējiem ļauniem iespaidiem un kārdinājumu labāk izvēlēties izpriecas un savtīgas baudas nekā pienākumu. Tāds drošības sargs vajadzīgs visiem mūsu bērniem; un daļai no vecāku un Kristus sūtņu darba vajadzētu būt rūpēm par pareizu Dieva Vārda mācīšanu bērniem.