[518] Lielā cīņa starp Kristu un sātanu, kas turpinājusies gandrīz sešus gadu tūkstošus, drīz beigsies. Tādēļ ļaunais divkāršo savas pūles, lai izpostītu Kristus darbu cilvēka labā. Viņš cenšas dvēseles saistīt savos valgos. Šo mērķi viņš tiecas sasniegt – mēģinot paturēt ļaudis tumsā un pārkāpumos, līdz Pestītāja starpniecības darbs būs pabeigts un nebūs vairs upura par grēkiem.
Ja nekas īpašs netiek darīts, lai pretotos viņa varai, ja baznīcā un pasaulē valda vienaldzība, tad sātans var būt mierīgs, jo tad viņam nedraud briesmas pazaudēt tos, kurus viņš kā gūstekņus vada pēc sava prāta. Bet, kad uzmanība tiek pievērsta mūžīgām lietām un dvēseles jautā: "Kas man jādara, lai tiktu glābts?", tad ļaunais tūlīt ir klāt un ar savu spēku cenšas stāties pretī Kristus varai, lai mazinātu Svētā Gara iespaidu.
Raksti ziņo par kādu notikumu, kad eņģeļi stājās Kunga priekšā, kur arī sātans ieradās viņu vidū (Īj.1:6), ne lai zemotos Mūžīgā Ķēniņa pielūgšanā, bet gan lai vēl plašāk izvērstu savus ļaunprātīgos plānus pret taisnajiem. Ar tādiem pašiem nolūkiem viņš ir klāt arī tad, kad cilvēki sapulcējas pielūgt Dievu. Kaut arī skatam apslēpts, tas čakli cenšas pārvaldīt lūdzēju prātus. Līdzīgi tālredzīgam karavadonim viņš savus plānus izstrādā jau iepriekš. Redzot Dieva vēstnesi pētām Rakstus, viņš ievēro tematu, ko tas sniegs ļaudīm. (519) Pēc tam viņš sāk pielietot visu savu viltību un atjautību, iekārtodams apstākļus tā, lai vēsts nevarētu aizsniegt tos, kurus viņš nomaldinājis tieši šajā punktā. To, kam brīdinājums visvairāk vajadzīgs, tas cenšas saistīt ar kādu veikala lietu, kas prasa šī cilvēka klātbūtni, vai arī izmanto citus līdzekļus, lai neļautu viņam dzirdēt vārdus, kas šai personai varētu izrādīties dzīvības smarža uz dzīvību.
Sātans ievēro arī to, kad Kunga kalpi jūtas nomākti, jo Dieva ļaudis apņem garīga tumsa. Viņš dzird dedzīgās lūgšanas pēc dievišķās žēlastības un spēka salauzt šo vienaldzības, bezrūpības un kūtruma burvestību. Tad viņš ar atjaunotu dedzību ķeras pie savām viltībām. Viņš kārdina cilvēkus izdabāt savai ēstkārei vai apmierināt kādu citu iegribu, lai tādā veidā notrulinātu viņu uztveres spējas, lai tie nedzird tieši to, ko tiem visvairāk vajadzēja uzzināt.
Sātans labi zina, ka gūs sekmes pie visiem, kurus tam izdosies pamudināt pamest novārtā lūgšanas un Rakstu pētīšanu. Tāpēc viņš izdomā visdažādākās viltības cilvēka prāta savaldzināšanai. Vienmēr ir bijuši ļaudis, kas izliekas dievbijīgi, tomēr neiet uz priekšu patiesības atzīšanā, bet par savu reliģiju padara rakstura kļūdu vai ticības apliecības nepilnību meklēšanu cilvēkos, ar kuriem viņi nevar saprasties. Tādi vīri un sievas ir sātana vislabākie palīgi. Brāļu apsūdzētāju skaits nav mazs, un tie ir sevišķi rosīgi, kad darbojas Dievs un Viņa kalpi Tam parāda pienācīgo godu. Viņi nepareizi attēlo to cilvēku vārdus un darbus, kas mīl patiesību un tai paklausa. Vissirsnīgākos, dedzīgākos un pašaizliedzīgākos Kristus kalpus tie parāda kā piekrāptus vai kā krāpniekus. Viņi cenšas aptumšot ikkatra godīga un cēla darba motīvus, izplatot aplinkus norādījumus un nepieredzējušos prātos pamodinot ļaunas aizdomas. Katrā iespējamā veidā viņi mēģina panākt, lai visu skaidro un patieso uzskatītu par netīru un maldinošu.
(520) Bet neviens nav spiests padoties krāpjošajam darbam. Pavisam viegli var redzēt, kā bērni tie ir, kā piemēram seko un kā darbu dara. "No viņu augļiem jums tos būs pazīt." (Mat. 7:16) Viņu izturēšanās ir līdzīga sātana, ļaunā apmelotāja, rīcībai, kas ir "mūsu brāļu apsūdzētājs". (Atkl. 12:10)
Lielajam krāpniekam ir daudz aģentu, kas dvēseļu savaldzināšanai gatavi piedāvāt visdažādākos maldus, vispusīgas atkrišanas mācības, kas piemērotas to cilvēku īpatnējai gaumei un uztveres spējām, kurus tas vēlas pazudināt. Viņa plāns paredz draudzē ievest nepatiesus, neatdzimušus ļaudis, kas veicinātu šaubu un neticības izplatīšanos un kavētu visus, kuri vēlas redzēt un personīgi sekmēt Dieva darba attīstību. Daudzi, kam nav īstas ticības Dievam vai Viņa Vārdam, piekrīt dažām patiesības pamatmācībām un izliekas par kristiešiem, tādā veidā gūstot iespēju ieviest savus maldus ar Bībeles mācību nosaukumu.
Apgalvojums, ka nav svarīgi, kam cilvēks tic, ir viens no sātana vissekmīgākajiem krāpšanas paņēmieniem. Viņš zina, ka mīlestībā pieņemta patiesība svētos saņēmēja sirdi, tāpēc pastāvīgi to cenšas aizstāt ar viltus teorijām, pasakām un citu evaņģēliju. Jau no paša sākuma Dieva kalpi ir cīnījušies pret viltus mācībām; ne tikai pret grēkos pagrimušiem cilvēkiem, bet arī pret tādu maldu izplatītājiem, kas daudzām dvēselēm var kļūt liktenīgi. Elija, Jeremija un Pāvils stingri un bezbailīgi stājās pretī tiem, kas ļaudis vadīja prom no Dieva Vārda. Liberālisms, kas pareizu reliģisku ticību uzskata par mazsvarīgu, šajos svētajos patiesības aizstāvjos neatrada nekādu atbalstu.
Rakstu nenoteiktie un dīvainie izskaidrojumi un daudzās pretrunīgās teorijas par reliģijas būtību, kas atrodamas kristīgajā pasaulē, ir mūsu lielā pretinieka darbs, kurš vēlas prātu tā sajaukt, lai cilvēki vairs nevarētu saskatīt patiesību. Nesaskaņas un šķelšanās, kas pastāv kristīgās pasaules baznīcās, lielā mērā izskaidrojamas ar visur valdošo ieradumu sagrozīt Rakstus tā, lai tie atbalstītu kādu iemīļotu teoriju. Kad rūpīgi un ar pazemīgām sirdīm vajadzētu pētīt Dieva Vārdu, lai iepazītos ar Viņa prātu, daudzi tikai meklē kaut ko neparastu vai dīvainu.
(521) Lai uzsvērtu maldīgas doktrīnas un atbalstītu nekristīgus ieradumus, daži izmanto no konteksta izrautus Rakstu izvilkumus, kādreiz citējot tikai pusi no panta, lai labāk pierādītu savu viedokli. Vai gan atlikusī panta daļa varētu norādīt uz kaut ko pilnīgi citu? Ar čūskas viltību viņi slēpjas aiz atsevišķiem nesaistītiem izteicieniem, kurus sakopo atbilstoši savām miesīgajām tieksmēm. Tādā veidā daudzi tīši sagroza Dieva Vārdu. Citi ar spēcīgu iztēli pieķeras Svēto Rakstu ilustrācijām un simboliem, un, nemaz nedomājot, kā tos apstiprina pašu Rakstu liecības, visu izskaidro atbilstoši savai fantāzijai, lai pēc tam šos subjektīvās iztēles augļus pasniegtu kā Bībeles mācības.
Kad vien Rakstu studijas iesāk bez lūgšanas un pazemīga pamācību pieņemoša gara, tad parasti tiek sagrozītas kā visskaidrākās un vienkāršākās, tā arī grūtāk izprotamās vietas. Pāvestības vadoņi izmeklē tādas Rakstu daļas, kuras vislabāk var piemērot saviem mērķiem, un tad, izskaidrojot tās atbilstoši personīgām domām, sludina šīs mācības ļaudīm, tajā pašā laikā liedzot cilvēkiem tiesības pašiem pētīt Bībeli un pašiem izprast tās svētās patiesības. Ļaudīm vajadzētu dot visu Bībeli tieši tādu, kāda tā ir. Būtu labāk, ja tie par Svētajiem Rakstiem vispār nebūtu dzirdējuši nekādus norādījumus, nekā saņemtu to mācību tik ļoti sagrozītā veidā.
Bībele paredzēta kā vadonis visiem, kas vēlas iepazīties ar Radītāja prātu. Dievs cilvēkiem deva drošus pravietojumus, tiem kalpoja eņģeļi, un nāca pats Kristus, lai Daniēlam un Jānim atklātu lietas, kam drīz jānotiek. Svarīgie jautājumi, kas attiecas uz mūsu pestīšanu, nav atstāti noslēpumainības tumsā. Tie nav tā uzrakstīti, lai godīgs patiesības meklētājs apjuktu un nomaldītos. Ar pravieša Habakuka starpniecību Kungs sacīja: "Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to (..) skaidri, lai to ikviens viegli lasa." (Habak. 2:2) (522) Dieva Vārds būs skaidrs visiem, kas to pētīs ar lūdzošu sirdi. Ikviena sirdsskaidra dvēsele nonāks pie patiesības atzīšanas. "Gaisma atspīd taisnajam." Bet neviena draudze nepieaugs svētumā, ja tās locekļi nopietni nemeklēs patiesību kā apslēptu mantu.
Ar saucienu: "Brīvību domai!" cilvēki ir padarīti akli pret pretinieka plāniem, kamēr viņš pats visu laiku nepārtraukti strādā savu nodomu īstenošanai. Kad viņam izdodas Bībeli aizvietot ar cilvēcīgiem prātojumiem, tad Dieva bauslība tiek nobīdīta malā un baznīcas, sevi uzskatot par brīvām, nonāk grēka verdzībā.
Daudziem par lāstu kļuvuši zinātniskie pētījumi. Ar zinātnes un mākslas atklājumiem Dievs atļāva virs zemes izlieties gaismas plūdiem, bet pat visaugstāk attīstītie prāti, ja tie savos meklējumos nevadās no Dieva Vārda, var nonākt apmulsumā, mēģinot izprast zinātnes un atklāsmes savstarpējās attiecības.
Cilvēcīgās zināšanas gan par materiālajām, gan garīgajām lietām ir daļējas un nepilnīgas; tāpēc daudzi savus zinātniskos uzskatus nespēj saskaņot ar Rakstu liecībām. Daudzi par zinātniskiem faktiem pieņem teorijas un minējumus un domā, ka Dieva Vārds būtu jāpārbauda ar "gudrību, ko nepatiesi tā sauc". (1. Tim. 6:20, Glika tulk.) Radītājs un Viņa darbi atrodas aiz cilvēku saprāta robežām, un, nespējot to visu izskaidrot ar dabīgiem līdzekļiem, tie Bībeles vēsturi uzskata par neuzticamu. Tie, kas sāk šaubīties par Vecās un Jaunās Derības uzticamību, pārāk bieži iet vēl soli tālāk un apšauba arī Dieva esamību, piedēvējot bezgalīgu spēku dabai. Atstājuši savu enkuru, tie spiesti dauzīties pret neticības klintīm.
Tādā veidā daudzi nomaldās no ticības, jo velns viņus pieviļ. Cilvēki ir centušies būt gudrāki par savu Radītāju; cilvēciskā filozofija mēģinājusi izpētīt un izskaidrot noslēpumus, kas nemūžam netiks atklāti. Ja tikai ļaudis meklētu un atzītu, ko Dievs ir darījis zināmu par sevi un saviem mērķiem, tad viņi iegūtu tādu priekšstatu par Jehovas godību, majestātiskumu un spēku, ka varētu aptvert savu nevarību un justos apmierināti ar to, kas atklāts viņiem un viņu bērniem.(523)
Tieši tas jau ir sātana krāpšanas meistardarbs – likt cilvēku prātiem kavēties pie lietām un domāt par to, ko Dievs nav darījis zināmu un kas atbilstoši Viņa plānam mums nav jāsaprot. Tieši tā Lucifers pazaudēja savu vietu Debesīs. Fakts, ka viņam netika uzticēti visi Dieva nodomi, šinī būtnē izraisīja neapmierinātību, līdz tas ignorēja pilnīgi visu, kas bija atklāts par viņa paša darbu tam piešķirtajā augstajā vietā. Pamodinot tādu pašu neapmierinātību sev padotajos eņģeļos, viņš panāca to krišanu. Tagad viņš ar to pašu garu cenšas piepildīt cilvēku prātus, lai zemes iedzīvotājus novestu pie Dieva tiešo pavēļu neievērošanas.
Tie, kas nevēlas pieņemt Bībeles skaidrās, noteiktās patiesības, pastāvīgi tiecas pēc patīkamām pasakām, kas nomierinātu sirdsapziņu. Jo mazāk garīguma un aicinājuma uz pašaizliedzību un pazemošanos satur atklātās mācības, jo labvēlīgāk tās tiek pieņemtas. Šīs personas pazemo savus prāta spēkus, lai tie kalpotu miesīgajām tieksmēm. Savā iedomībā, juzdamies par gudriem, lai pētītu Rakstus un ar sagrauztu sirdi un dedzīgām lūgšanām meklētu dievišķo vadību, viņi paliek bez jebkādas aizsardzības pret maldīgajiem priekšrakstiem. Sātans ir gatavs apmierināt dabīgās sirds tieksmes, tāpēc patiesības vietā noliek izdomājumus. Tieši tādā veidā pāvestība ieguva varu pār cilvēku prātiem, un, noraidot patiesību, tāpēc ka tā saistīta ar krusta nešanu, protestanti tagad iet to pašu ceļu. Visi, kas pamet novārtā Dieva Vārdu, tiecoties pēc ērtībām un tādas politikas, kas viņus neatšķirtu no pasaules, tiks atstāti apkaunojošu atkrišanas mācību pieņemšanai reliģiskās patiesības vietā. Kas apzināti noraidīs Bībeles pamatu, tie pieņems jebkurus maldus. Ja viņi arī ar šausmām raudzīsies uz kādu atsevišķu krāpšanas veidu, tad tomēr labprāt pieņems citu. Apustulis Pāvils, runājot par ļaužu šķiru, kas "nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi", saka: "Tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem. Un tādā kārtā krīt sodā visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību." (2. Tes. 2:10-12) (524) Ņemot vērā šos brīdinājumus, mums pienākas būt ļoti nopietniem attiecībā uz jebkuru atziņu, ar ko mēs iepazīstamies.