[451] Par pēdējās dienās veicamo Sabata reformas darbu jau iepriekš paziņots Jesajas pravietojumā: "Tā saka tas Kungs: Sargiet tiesu un uzturiet taisnību! Jo tuvu pienākusi ir Mana pestīšana, lai īstenotos, un Mana taisnība, lai kļūtu skaidri redzama. Svētīgs tas cilvēks, kas to veic, un tas cilvēka bērns, kas pie tā turas, kas ietur Sabatu un to nepārkāpj un kas savu roku pasargā no ikviena ļauna darba! (..) Bet svešiniekus, kas turas pie tā Kunga, kalpo Viņam un mīl Viņa vārdu, lai būtu Viņa kalpi, kas stingri ievēro Sabatu un tur Manu derību, tos Es vadīšu savā svētajā kalnā un iepriecināšu savā lūgšanas namā; viņu dedzināmie upuri un kaujamie upuri uz Mana altāra būs Man patīkami, jo Mans nams būs lūgšanas nams visām tautām." (Jes. 56:1,2,6,7)
Kā rāda konteksts, šie vārdi attiecas uz kristīgo laikmetu: "Tā saka Dievs Kungs, kas pulcina Izraēla izklīdinātos: "Es pievienošu vēl vairāk tiem, kas jau ir sapulcināti."" (Jes. 56:8) Tā ainota pagānu sapulcināšana, sludinot Evaņģēliju, un pār tiem, kas godā Sabatu, tiek izteikta svētība. Tādā kārtā ceturtā baušļa prasības sniedzas aiz krustā sišanas notikuma, aiz augšāmcelšanās un Kristus pacelšanās Debesīs līdz laikam, kad Viņa kalpiem prieka vēsts būs jāsludina visām tautām.
(452) Ar tā paša pravieša vārdiem Kungs pavēl: "Sasien liecību, aizzīmogo mācību Manos mācekļos." (Jes. 8:16, Glika tulk.) Dieva likuma zīmogs atrodas ceturtajā bauslī. Tas ir vienīgais starp visiem desmit baušļiem, kas atklāj Likumdevēja vārdu un titulu. Tas paziņo, ka Viņš ir Debesu un Zemes Radītājs, ar to uzrādot Viņa tiesības vairāk par visiem citiem saņemt godu un pielūgšanu. Izņemot šo priekšrakstu, dekalogā nav nekā, kas parādītu, kāda autoritāte devusi šos likumus. Ar Sabata sagrozīšanu pāvesta vara bauslībai nolaupīja zīmogu. Jēzus mācekļi ir aicināti to atjaunot, paaugstināt ceturtā baušļa Sabatu tā īstajā vietā kā Radītāja pieminekli un Viņa autoritātes zīmi.
"Pie bauslības un liecības." Neskaitāmo pretrunīgo mācību un teoriju vidū Dieva likums ir vienīgā nemaldīgā mēraukla visu uzskatu, mācību un pieņēmumu pārbaudīšanai. Pravietis saka: "Ja tie tā nerunās, tad auseklis tiem neausīs."(Jes. 8:20, Glika tulk.)
Tālāk tiek dota pavēle: "Sauc pilnā balsī, neviena nesaudzēdams! Lai tava balss skan kā bazūne, un liec pie sirds Manai tautai tās pārkāpumus un Jēkaba namam tā grēkus!" Ne ļaunā pasaule, bet tie, kurus Kungs uzrunā "Mana tauta", ir jānorāj par pārkāpumiem. Pēc tam vēl seko paskaidrojums: "Jo tie Mani meklē ik dienas, it kā tiem būtu labs prāts pie Manu ceļu atzīšanas, kā ļaudis, kas darījuši taisnību un nebūtu atstājuši sava Dieva tiesu." (Jes. 58:1,2) Tā ir parādīta šķira, kas sevi uzskata par taisniem un izliekas ļoti ieinteresēti kalpošanā Dievam, bet siržu Pārbaudītāja stingrais un svinīgais rājiens atklāj, ka viņi min kājām dievišķos priekšrakstus.
Pravietis norāda arī uz to, kāds iestādījums ir aizmirsts: "Tu atjaunosi pagājušu cilšu pamatus; (453) un tevi sauks plaisu aizmūrētāju un ceļu atjaunotāju, kur var dzīvot. Ja tu savu kāju savaldi svētdienā (Sabatā) un nedari, kas tev patīk Manā svētā dienā, un ja tu dusas dienu nosauc par līksmību, par Kunga svēto (dienu), kas cienījama, un tu tā viņu godā turi, ka nestaigā savus ceļus, nedz ej pēc savas peļņas, nedz runā liekus vārdus, tad tu priecāsies iekš Kunga." (Jes. 58:12,13 ) Arī šis pravietojums attiecas uz mūsu laiku. Sagrozot Sabatu, Romas vara radīja plaisu Dieva bauslībā. Ir pienācis laiks dievišķā iestādījuma atjaunošanai. Plaisa ir jāaizmūrē un jāatjauno daudzu cilšu pamats.
Ar Radītāja dusu un svētībām iesvētīto Sabatu Ādams savā nevainībā ievēroja svētajā Ēdenē; un arī tad, kad bija kritis un izraidīts no jaukā mantojuma, viņš, grēkus nožēlojot, to saglabāja svētu. To ievēroja visi sentēvi, sākot no Ābela līdz taisnajam Noam, Ābrahāmam un Jēkabam. Kad izredzētā tauta atradās verdzībā Ēģiptē, valdošās elku pielūgšanas iespaidā daudzi pazaudēja atziņu par Dieva likumiem, bet, kad Kungs Izraēlu atbrīvoja, tad Viņš sapulcētajām ļaužu masām savu bauslību pasludināja bijību iedvesošā varenībā, lai tie zinātu Viņa prātu, bītos Kungu un Viņam paklausītu mūžīgi.
No tā laika līdz šai dienai virs zemes ir saglabāta Dieva likumu atziņa un ir ievērots arī ceturtā baušļa Sabats. Kaut arī "grēka cilvēkam" izdevās samīt kājām Dieva svēto dienu, tomēr pat viņa visbargākās virskundzības laikā slēptās vietās atradās uzticīgas dvēseles, kas godāja patieso Sabatu. Kopš reformācijas katrā paaudzē ir bijuši cilvēki, kas turpināja ievērot Sabatu. Nemitīgi ir nodota liecība par Dieva bauslības mūžīgumu un radīšanas Sabata svētajām prasībām, lai gan bieži par to nācās dzirdēt pārmetumus vai pakļauties vajāšanām.
Šīs patiesības, ko atklāj Atklāsmes grāmatas 14. nodaļa, kopā ar "mūžīgo Evaņģēliju" iezīmēs Kristus draudzi Viņa atnākšanas laikā, jo triju eņģeļu vēsts rezultātā kļūs redzami ļaudis, (454) par kuriem varēs teikt: "Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību." Un tā ir pēdējā vēsts, kas tiek sniegta pirms Kunga nākšanas. Tūlīt pēc tās pasludināšanas pravietis redzēja Cilvēka Dēlu nākam godībā, lai ievāktu zemes pļauju.
Kad uzticīgie pieņēma gaismu par svētnīcu un Dieva bauslības nemainīgumu, tie pilni prieka un pārsteiguma ieraudzīja, cik skaista un harmoniska ir patiesība, kas tagad bija atvērusies viņu izpratnei. Tie vēlējās, lai viņiem tik dārgā gaisma tiktu sniegta visiem kristiešiem, jo viņi paļāvīgi ticēja, ka tie to uzņems ar prieku. Tomēr patiesības, kas liek nostāties pret pasauli, daudziem, tā saucamajiem kristiešiem, nebija patīkamas. Paklausība ceturtajam bauslim prasīja upuri, no kura vairākums atteicās.
Dzirdot par Sabata patiesības prasībām, daudzi sprieda, vadoties no pasaules cilvēku redzes viedokļa. Viņi sacīja: "Mēs vienmēr esam ievērojuši svētdienu, to svētījuši arī mūsu tēvi, un daudzi labi un dievbijīgi cilvēki aizgājuši dusēt, būdami laimīgi, to ievērojot. Ja viņi rīkojās pareizi, tad arī mēs tā varam darīt. Šī jaunā Sabata svētīšana mūs novestu nesaskaņā ar pasauli, un mums uz to vairs nebūtu nekāda iespaida. Ko gan mazais septīto dienu ievērojošais pulciņš cer panākt pret visu pasauli, kas svin svētdienu?" Arī jūdi ar līdzīgiem argumentiem centās attaisnot Kristus atmešanu. Dievs bija pieņēmis viņu tēvus, pienesot savus upurus, tad kāpēc gan bērni nevarētu atrast glābšanu, ejot pa to pašu ceļu? Lutera laikā līdzīgi sprieda katoļu piekritēji, ka, ja viņu ticībā miruši patiesi kristieši, tad šī reliģija ir pietiekoši laba, lai izglābtu arī citus. Šādi apgalvojumi kā izdevīgs līdzeklis tiek izlietoti pret katru uz priekšu iešanu ticībā vai tās praktiskā lietošanā.
Daudzi iebilda, ka svētdienas svētīšanas doktrīna jau kopš gadsimtiem ir bijusi baznīcas vispāratzīta mācība un plaši izplatīts paradums. (455) Šim argumentam gan stājās pretī ar pierādījumu, ka Sabats un tā ievērošana ir vēl senāks un plašāk izplatīts ieradums, tikpat vecs kā pati pasaule, un tā svētumu ir apstiprinājuši eņģeļi un pats Dievs. Kad Zemei lika pamatus, kad rīta zvaigznes kopā dziedāja un visi Dieva dēli priecīgi gavilēja, jau tad bija zināms arī par Sabatu. (Īj. 38:6,7; 2. Moz. 2:1-3) Tiešām, šim iestādījumam ir tiesības prasīt mūsu godbijību: to nav iecēlusi cilvēku autoritāte un tas nebalstās uz cilvēciskām tradīcijām; to ir dibinājis Dievs, un turēt svētu pavēlējis Viņa mūžīgais Vārds.
Kad ļaužu uzmanība tika pievērsta Sabata reformas jautājumam, cilvēku iemīļotie sludinātāji sagrozīja Dieva Vārdu, izskaidrojot tā liecību tādā veidā, kas vislabāk nomierināja meklējošo ļaužu prātus. Un tie, kas paši nepētīja Rakstus, apmierinājās ar tādu uzskatu pieņemšanu, kas saskanēja ar viņu tieksmēm. Balstoties uz dažādiem apgalvojumiem, viltīgām teorijām, tēvu tēvu tradīcijām un baznīcas autoritāti, daudzi centās apgāzt patiesību. Tas savukārt paskubināja tās piekritējus vēl dedzīgāk iedziļināties Bībelē, lai pārliecinošāk varētu aizstāvēt ceturtā baušļa būtību. Parasti pazemīgi cilvēki, kuru vienīgais apbruņojums bija patiesības Vārds, izturēja mācīto vīru uzbrukumus, kas pārsteigti un sadusmoti atzina, ka viņu daiļrunīgā sofistika ir bezspēcīga pret to cilvēku vienkāršajiem un godīgajiem spriedumiem, kuri Rakstos bija daudz zinošāki nekā skolu izsmalcinātajās gudrībās.
Neatrazdami sev par labu nekādus pamatojumus Bībelē, daudzi neatslābstošā neatlaidībā centās izteikt savus uzskatus, aizmirsdami, ka ar tādu pašu spriedelēšanu ļaudis kādreiz vērsās pret Kristu un Viņa apustuļiem: "Kāpēc mūsu vadošie vīri nesaprot Sabata jautājumu? Tikai nedaudzi domā līdzīgi jums. Nevarētu būt, ka jums ir taisnība, bet visi pārējie izglītotie ļaudis pasaulē maldās."
Tādu argumentu atspēkošanai varēja citēt vienīgi Rakstu mācības un atgādināt Kunga rīcību ar savu tautu visos pagājušajos laikmetos. (456) Dievs strādā ar tiem, kas dzird Viņa balsi un tai paklausa, kas vajadzības gadījumā atklāj arī nepatīkamas patiesības un nebaidās norāt plaši piekoptus grēkus. Reformas kustību vadīšanai Dievs reti izvēlas izglītotus un augsti stāvošus vīrus tikai tāpēc, ka viņi par daudz paļaujas uz savu ticības apliecību, uz teorijām un teoloģiskajām sistēmām, nemaz nevēloties mācīties no Dieva. Vienīgi tie, kam ir personīga savienība ar visas gudrības Avotu, spēj saprast un pareizi izskaidrot Rakstus. Reizēm patiesību pasludināt tiek aicināti maz izglītoti cilvēki, ne tāpēc, ka viņiem nav skolas zināšanu, bet tādēļ, ka tie nav tik pašpārliecināti, lai atteiktos pieņemt pamācību no Dieva. Viņi izglītojas Kristus skolā, un pazemība un paklausība dara tos patiesi lielus. Uzticot tiem svētākās atziņas, Dievs viņiem piešķir tādu godu, kura priekšā viss laicīgais gods un cilvēciskais lielums kļūst pilnīgi nenozīmīgs.
Adventistu vairākums atmeta patiesības par svētnīcu un Dieva bauslību, un daudzi vispār atteicās no ticības adventes kustībai, pieņemot nepamatotus un pretrunīgus uzskatus par pravietojumiem, kas norādīja uz šo darbu. Daudzi padevās maldiem, atkārtoti nosakot laiku Kristus atnākšanai. Gaisma, kas tagad apspīdēja svētnīcas jautājumu, tiem būtu atklājusi, ka neviens pravietiskais laika posms nesniedzas līdz otrajai atnākšanai, ka šo notikumu precīzs laiks nekad iepriekš nav pateikts. Bet, novēršoties no gaismas, tie Kunga nākšanai turpināja nolikt arvien jaunus laikus un tikpat bieži arī pievīlās.