Zemes svētnīcā, kur, kā mēs redzējām, kalpošana norisinājās pēc Debesu svētnīcas parauga, līdz ar augstā priestera ieiešanu vissvētākajā vietā Salīdzināšanas dienā pārtrauca kalpošanu pirmajā nodalījumā. Dievs pavēlēja: "(..) neviens cilvēks lai neatrodas saiešanas teltī, kad viņš ieiet svētnīcā, lai salīdzinātos, kamēr viņš no tās iznāk ārā." (3. Moz. 16:17) Tā Kristus līdz ar ieiešanu vissvētākajā vietā, lai izpildītu salīdzināšanas noslēdzošo darbu, pārtrauca savu kalpošanu pirmajā nodalījumā. Bet, beidzoties kalpošanai pirmajā nodalījumā, iesākās kalpošana otrajā nodalījumā. (429) Augstais priesteris ēnas kalpošanas Salīdzināšanas dienā, atstājot svēto vietu, gāja Dieva priekšā, lai par visu Izraēlu, kas patiesi nožēloja savus grēkus, nestu grēka upura asinis. Tā arī Kristus kā mūsu Vidutājs bija pabeidzis tikai vienu sava darba daļu, lai uzsāktu otru, kurā Viņš vēl arvien ar savām asinīm Tēva priekšā aizlūdz grēcinieku labā.
1844. gadā adventisti šo jautājumu vēl nesaprata. Pēc tam, kad bija pagājis laiks, kurā gaidīja Pestītāju, viņi joprojām domāja, ka Kunga nākšana ir tuvu, viņi uzskatīja, ka ir sasnieguši svarīgu krīzes punktu, kad Kristus starpnieka darbs Dieva priekšā cilvēku labā jau pabeigts. Tiem šķita, ka Bībele norāda uz cilvēces pārbaudes laika beigām īsi pirms Kunga patiesās nākšanas debesu padebešos. Likās, ka par to runā teksti, kas stāsta par laiku, kad daudzi meklēs, klaudzinās un sauks pie žēlastības durvīm, bet tās netiks atvērtas. Tādēļ viņiem radās jautājums, vai datums, kurā tie gaidīja Kristus nākšanu, drīzāk neiezīmē tieši pirms Viņa atnākšanas esošā laika posma iesākumu. Pasludinājuši brīdinājumu par tiesas tuvumu, viņi pieņēma, ka pasaules labā veicamais darbs ir padarīts, un tādēļ tos vairs neinteresēja grēcinieku glābšana. Turklāt neticīgo bezkaunīgā un zaimojošā smiešanās viņiem šķita vēl viens pierādījums, ka Dieva Gars ir atrauts no Viņa žēlastības atmetējiem. Tas viss nostiprināja pārliecību, ka pārbaudes laiks ir beidzies vai, kā toreiz mēdza teikt, "žēlastības durvis aizslēgtas".
Bet līdz ar svētnīcas jautājuma izpētīšanu nāca skaidrāka gaisma. Tagad viņi saprata, ka doma par 2300 dienu noslēgumu 1844. gadā un līdz ar to pastāvošo krīzi ir pareiza. Bet, kaut arī tā bija patiesība, ka cerību un žēlastības durvis, pa kurām astoņpadsmit gadsimtus cilvēki bija atraduši pieeju Dievam, tagad tika aizdarītas, tomēr atvērās citas durvis, un grēku piedošana cilvēkiem vēl tika piedāvāta, (430) Kristum aizlūdzot vissvētākajā vietā, viena Viņa kalpošanas daļa bija noslēgusies, bet tikai tāpēc, lai dotu vietu otrai. Vēl joprojām bija "atvērtas durvis" uz Debesu svētnīcu, kur grēcinieku labā kalpoja pats Kristus.
Tagad kļuva skaidrs, ko nozīmē Kristus vārdi Atklāsmes grāmatā, kas adresēti draudzei tieši šajā laikā: "Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt." (Atkl. 3:7,8)
Kas ticībā sekos Jēzum lielajā salīdzināšanas darbā, tie saņems Viņa Vidutāja svētības, kamēr tie, kas gaismu par šo kalpošanas darbu atraida, negūs no tā nekādu labumu. Jūdi, kas noraidīja Kristus pirmās adventes laikā doto gaismu un atteicās ticēt Viņam kā pasaules Pestītājam, nevarēja saņemt piedošanu. Kad Jēzus, atgriezies Debesīs, ar savām asinīm iegāja Debesu svētnīcā, lai pār mācekļiem izlietu Vidutāja svētības, jūdi tika atstāti pilnīgā tumsā, turpinot pienest nekam nederīgus upurus un dāvanas. Simbolu un ēnas kalpošana bija izbeigusies. Tās durvis, pa kurām cilvēki agrāk bija atraduši pieeju Dievam, vairs nebija atvērtas. Jūdi bija atteikušies meklēt Viņu pa vienīgo ceļu, kurā Jēzu toreiz varēja atrast, domājot par kalpošanu Debesu svētnīcā. Tāpēc arī tie neatrada savienību ar Dievu. Viņiem durvis bija aizslēgtas. Tie Kristu nebija atzinuši kā patieso upuri un Vidutāju Dieva priekšā, tāpēc arī nevarēja saņemt svētības, ko sniedza šis starpniecības darbs.
Atkritušo jūdu stāvoklis ilustrē bezrūpīgo un neticīgo vārda kristiešu stāvokli, kuri apzināti paliek nezināšanā par mūsu žēlsirdīgā Augstā Priestera darbu. (431) Kad simboliskajā kalpošanā augstais priesteris iegāja vissvētākajā vietā, visam Izraēlam vajadzēja sapulcēties ap svētnīcu un vissvinīgākā veidā pazemot savas dvēseles Dieva priekšā, lai katrs varētu saņemt savu grēku piedošanu un netiktu izdeldēts no draudzes vidus. Cik daudz svarīgāk šajā patiesajā salīdzināšanas dienā saprast mūsu Augstā Priestera darbu, lai zinātu, kādu pienākumu pildīšana tiek prasīta no mums!
Cilvēki nevar nesodīti atraidīt brīdinājumus, kurus Dievs savā žēlastībā viņiem sūta. Noas dienās pasaulei sūtīja vēsti no Debesīm, un tā laika cilvēku izglābšanu izšķīra viņu nostāja pret šo vēsti. Un tikai tāpēc, ka tie brīdinājumu noraidīja, grēcīgajai cilvēcei atņēma Dieva Garu un tā gāja bojā plūdu ūdeņos. Ābrahāma laikā žēlastība mitējās aizlūgt par Sodomas noziedzīgajiem iedzīvotājiem, un no Debesīm sūtītā uguns aprija visus, izņemot Latu, viņa sievu un divas meitas. Tāpat notika Kristus dienās. Dieva Dēls brīdināja tās paaudzes neticīgos jūdus: "Jūsu nams tiks jums atstāts postā." (Mat. 23:38) Un, skatoties uz pēdējām dienām, tā pati bezgalīgā gudrība runā par tiem, kas "nav pieņēmuši patieso mīlestību, kas tos būtu izglābusi, tāpēc Dievs tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, un tādā kārtā krīt sodā visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību". (2. Tes. 2:10-12) Kad viņi atmet Dieva Vārda mācības, tad Dievs tiem atņem savu Garu un atstāj tos viņu iemīļotajiem maldiem.
Bet Kristus vēl arvien aizlūdz cilvēku labā, un gaisma tiks dota tiem, kas to meklēs. Lai gan sākumā adventisti to nesaprata, vēlāk, kad sāka atvērties Raksti, kas atklāja lietu patieso stāvokli, viss kļuva skaidrs.
Pēc 1844. gada sekoja lielu pārbaudījumu periods visiem, kas vēl turējās pie adventes ticības. Patiesā stāvokļa noskaidrošanai tiem palīdzēja tikai tā gaisma, kas viņu domas vadīja uz svētnīcu augšā. (432) Daži atteicās no agrākās ticības pravietisko periodu aprēķiniem un adventes kustību pavadošo Svētā Gara vareno iespaidu piedēvēja cilvēcīgiem vai sātaniskiem spēkiem. Tomēr citi stingri turējās pie pārliecības, ka pagātnes piedzīvojumos viņus vadījis Kungs, un, turpinot gaidīt, paliekot nomodā un lūdzot Dievu, lai uzzinātu Viņa prātu, tie ieraudzīja, ka viņu lielais Augstais Priesteris ir stājies citā savas kalpošanas darbā, un, ticībā Tam sekojot, tie tika vadīti tā, ka varēja izprast arī draudzes pēdējo darbu. Viņi ieguva skaidrāku skatu uz pirmā un otrā eņģeļa vēsti un tika sagatavoti saņemt un pasludināt pasaulei Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā izteikto trešā eņģeļa svinīgo brīdinājumu.