Vēsts: "Redzi, līgavainis nāk!" nebija domāta apspriešanai, jo par to skaidri un pārliecinoši liecināja Rakstos esošie pierādījumi. To pavadīja neparasts cilvēku sirdis saviļņojošs spēks. Nebija šaubu, neradās nekādi jautājumi. Kristum uzvaroši iejājot Jeruzālemē, ļaudis, kas no visām zemes malām bija sapulcējušies uz svētkiem, steidzās uz Eļļas kalnu un pievienojās Jēzu pavadošajam pūlim, uztverot tās stundas aizraujošo iedvesmu un iekļaujot savas balsis kopējā izsaucienā: "Slavēts, kas nāk Kunga vārdā!" (Mat. 21:9) Līdzīgā veidā arī neticīgie, kas piedalījās adventistu sanāksmēs, – vai nu ziņkārības dzīti, vai vēlēdamies pazoboties – izjuta šo pārliecinošo spēku, kas pavadīja vēsti: "Redzi, Līgavainis nāk!"
Tad valdīja ticība, kas saņēma atbildi uz lūgšanām, – ticība, kas bija cienīga, lai tiktu atalgota. Kā lietusgāze uz izkaltušas zemes, tā žēlastības Gars nāca pār šiem nopietnajiem meklētājiem. (403) Visi, kas cerēja jau drīz vaigu vaigā skatīt savu Glābēju, izjuta neizsakāmi svinīgu prieku. Svētā Gara nomierinošais un pārliecinošais spēks lika atkust cilvēku sirdīm, kad Viņa svētības bagātīgā mērā tika dāvātas uzticīgajiem un ticībā nešaubīgajiem ļaudīm.
Tie, kas vēsti bija pieņēmuši, mierīgi un svinīgi tuvojās laikam, kad viņi cerēja sastapt savu Kungu. Par katras dienas pirmo pienākumu tie uzskatīja pārliecināšanos, ka Dievs viņus ir atzinis par saviem bērniem. Viņu sirdis bija cieši vienotas, un tie daudz lūdza kopīgi un arī atsevišķi viens par otru. Bieži tie sapulcējās nomaļās vietās, lai sarunātos ar Dievu, un no laukiem un birzīm uz Debesīm pacēlās aizlūgšanas balsis. Liecība par Pestītāja labvēlību tiem bija nepieciešamāka kā dienišķā maize, un, ja kāds mākonis aptumšoja viņu domas, tad tie negāja ātrāk gulēt, līdz bija izklīdinātas visas šaubas. Izjuzdami piedodošās žēlastības darbu, viņi ilgojās skatīt To, kuru tik ļoti mīlēja viņu dvēseles.
Bet atkal tiem bija lemts pievilties. Noteiktais laiks pagāja, un Pestītājs neatnāca. Nešaubīgā paļāvībā viņi bija gaidījuši Kunga parādīšanos un tagad jutās tāpat kā Marija, kas, atnākusi pie Kristus kapa un atradusi to tukšu, raudot izsaucās: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." (Jāņa 20:13)
Zināma godbijība un bailes, ka šī vēsts varētu būt patiesa, neticīgo pasauli uz laiku bija savaldījusi. Arī pēc noteiktā termiņa paiešanas ne jau uzreiz izpaudās viņu jūtas; sākumā tie vēl neuzdrīkstējās triumfēt pār cerībās pieviltajiem ļaudīm; bet, neredzot nekādas Dieva dusmu pazīmes, viņi atbrīvojās no savām bailēm, un no jauna atskanēja apkaunojoši un izsmejoši vārdi. Liels skaits no tiem, kas bija apliecinājuši ticību Kunga drīzai atnākšanai, tagad no savas pārliecības atteicās. Daži, būdami ļoti pašpaļāvīgi, savā lepnumā jutās tik dziļi aizskarti, ka labprāt būtu no pasaules aizbēguši. (404) Līdzīgi Jonam viņi apsūdzēja Dievu un labāk vēlējās mirt nekā dzīvot! Tie, kas savu ticību bija pamatojuši uz citu domām, bet ne uz Dieva Vārdu, tagad bija gatavi atkal mainīt savus uzskatus. Vājos un gļēvos smējēji ieguva savās rindās, un tie visi vienoti paziņoja, ka nu gan vairs ne no kā nav jābaidās un nekas arī nav jāgaida. Laiks ir pagājis, Kungs nav atnācis, un pasaule varot palikt tādā stāvoklī vēl tūkstošiem gadu.
Dedzīgie un nopietnie ticīgie Kristus dēļ bija atteikušies no visa un kā nekad iepriekš izjutuši Viņa klātbūtni. Tie domāja, ka ir snieguši pasaulei pēdējo brīdinājumu; un sagaidot, ka drīz tiks uzņemti sava dievišķā Meistara un Debesu eņģeļu sabiedrībā, viņi jau lielā mērā bija šķīrušies no to sabiedrības, kas vēsti nepieņēma. Ar karstām ilgām viņi bija lūguši: "Nāc, Kungs Jēzu, un nāc drīz!" Tomēr Viņš neatnāca. Un tagad tiem no jauna vajadzēja uzņemties dzīves rūpju un grūtību smago nastu un izturēt izsmejošās pasaules dzēlīgās piezīmes un zobgalības, kas tiešām bija smags ticības un pacietības pārbaudījums.
Tomēr šī vilšanās nebija tik liela kā tā, ko pārdzīvoja mācekļi Kristus pirmās adventes laikā. Kad Jēzus uzvaroši iejāja Jeruzālemē, Viņa sekotāji ticēja, ka Kristus uzkāps Dāvida tronī un atbrīvos Izraēlu no apspiedējiem. Lielu cerību un priecīgu izredžu satraukti, tie sacentās sava Ķēniņa pagodināšanā. Daudzi kā paklāju Viņa ceļā nolika savu apģērbu vai arī kaisīja Kunga priekšā palmu lapotos zarus. Sajūsmināti un līksmi tie vienojās priecīgos izsaucienos: "Ozianna Dāvida Dēlam!" Kad farizeji, šī prieka izpausmes satraukti un sadusmoti, vēlējās, lai Jēzus savus mācekļus norāj, Viņš atbildēja: "Ja šie klusēs, tad akmeņi brēks." (Lūk.19:40) Pravietojumam vajadzēja piepildīties. Mācekļi izpildīja Dieva nodomu, tomēr viņiem bija lemts piedzīvot rūgtu vilšanos. Pagāja tikai dažas dienas, un tie kļuva par lieciniekiem Pestītāja mokpilnajai nāvei un pēc tam Viņu guldīja kapā. Tas, ko viņi sagaidīja, nepiepildījās nevienā vienīgā punktā, tādēļ viņu cerības nomira līdz ar Jēzu. (405) Kamēr Kungs ar uzvaru neiznāca no kapa, tie nespēja aptvert, ka pravietojumos jau iepriekš viss bija pateikts un "ka Kristum vajadzēja ciest un augšāmcelties no mirušajiem". (Ap.d. 17:3)
Jau piecsimt gadus iepriekš Kungs, izlietojot pravieti Cakariju, bija teicis: "Priecājies ļoti, Ciānas meita, un gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis; taisns un Pestītājs Viņš ir, pazemīgs un jādams uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa." (Cak.9:9, Glika tulk.) Ja mācekļi būtu sapratuši, ka Kristus ceļš ved pretī nopratināšanai un nāvei, tad tie nespētu piepildīt šo pravietojumu.
Līdzīgā kārtā arī Millers un viņa darba biedri piepildīja pravietojumu un sniedza vēsti, ko Inspirācija jau iepriekš bija paredzējusi, ka tā tiks sludināta pasaulei, bet ko tie nebūtu varējuši nest, ja pilnīgi saprastu pravietojumus, kas norādīja uz viņu vilšanos un deva vēl citu vēsti, kas pirms Kunga atnākšanas jāsludina visām tautām. Pirmā un otrā eņģeļa vēsts tika dota īstajā laikā un paveica Dieva plānā paredzēto darbu.
Pasaule vēroja notikumus un cerēja, ka, laikam paejot un Kristum neatnākot, visa adventistu mācība tiks pilnīgi atmesta. Bet, lai gan daudzi spēcīgo nosodījumu iespaidā atteicās no savas ticības, daži tomēr arī tālāk palika nelokāmi. Adventes kustības augļi, pazemības un sirds pārbaudīšanas gars, atteikšanās no pasaules un dzīves reformācija, kas pavadīja šo darbu, liecināja, ka tos vadīja Dievs. Uzticīgie neuzdrošinājās noliegt, ka Svētais Gars ir apstiprinājis Kristus otrās atnākšanas sludināšanu, un tie arī nevarēja atklāt nekādu kļūdu pravietisko laika periodu aprēķinos. Visspējīgākajiem pretiniekiem nebija izdevies sagraut viņu pravietojumu izskaidrojumu sistēmu. Bez Bībeles pierādījumiem viņi nespēja atteikties no viedokļa, kas tika iegūts ar lūgšanām, nopietni pētot Rakstus, kad Dieva Gars apgaismoja prātus un ar savu dzīvo spēku iekvēlināja sirdis; (406) no viedokļa, kas bija izturējis plaši izplatīto reliģiju skolotāju un pasaules gudro vīru visizsmalcinātāko kritiku un negantāko pretestību, kas bija palicis neiedragāts, sastopoties ar zinātnes un daiļrunības apvienoto spēku uzbrukumiem un godājamu un nekrietnu cilvēku izteiktajām dzēlīgajām piezīmēm un zobgalībām.
Bez šaubām, gaidītais notikums nebija atnācis, bet pat tas nespēja satricināt viņu ticību Dieva Vārdam. Kad Jona Ninīves ielās sludināja, ka pēc četrdesmit dienām pilsēta tiks iznīcināta, Kungs pieņēma ninīviešu pazemošanos un pagarināja viņu žēlastības laiku. Tomēr Jonas vēsts bija Dieva sūtīta, un Ninīve tika pārbaudīta saskaņā ar Viņa gribu. Adventisti domāja, ka līdzīgā veidā Dievs tagad ir vadījis viņus, sniedzot brīdinājumu par tiesu. "Tas," viņi atzina, "pārbaudīja sirdis visiem, kas to dzirdēja, un pamodināja mīlestību uz Kunga atnākšanu, vai arī izraisīja vairāk vai mazāk samanāmu, tomēr Dievam zināmu naidu. Tas novilka robežlīniju, (..) tā ka tie, kas patiesi vēlējās savu sirdi pārbaudīt, varēja uzzināt, kurā pusē viņi atrastos, ja Kungs būtu atnācis – vai viņi būtu izsaukušies: "Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, ka Viņš mūs izpestī"; vai arī teikuši, "lai klintis un kalni krīt pār tiem un apslēpj no Tā vaiga, kas sēž uz goda krēsla, un no Jēra dusmām". Mēs ticam, ka Dievs šādā kārtā pārbaudīja savus ļaudis un viņu ticību, lai atklātu tiem, kā viņi izturēsies viskritiskākajā brīdī – vai viņi novērsīsies no savām ieņemtajām pozīcijām, kurās Dievs tos pēc sava prāta nolicis, vai arī atteiksies no šīs pasaules un nešaubīgi uzticēsies Dieva Vārdam." (6)
To jūtas, kas vēl arvien ticēja, ka pagājušajos piedzīvojumos viņus vadījis Dievs, ir izteiktas Millera vārdos: "Ja man vēlreiz būtu jāpārdzīvo šis laiks ar tādām zināšanām, kādas man toreiz bija, tad, lai varētu palikt godīgs Dieva un cilvēku priekšā, man vajadzētu rīkoties tieši tāpat, kā esmu rīkojies. (..) (407) Es ceru, ka manas drēbes ir tīras no dvēseļu asinīm. Domāju, ka, cik tālu tas ir bijis manos spēkos, tad esmu atbrīvojies no vainas apziņas citu bojāejā. (..) Lai gan esmu divas reizes vīlies," atzinās šis Dieva vīrs, "tomēr nejūtos satriekts vai zaudējis drosmi (..). Mana cerība uz Kristus nākšanu ir tikpat stipra kā arvien. Esmu darījis tikai to, ko pēc vairākiem svinīgu pārdomu gadiem atzinu par savu svētāko pienākumu. Ja esmu maldījies, tad tas ir noticis no kristīgas mīlestības, no mīlestības pret maniem līdzcilvēkiem un pārliecībā par pienākumu Dieva priekšā. (..) Apzinos vienu, ka esmu sludinājis tikai to, kam ticēju, un Dievs ir bijis ar mani; Viņa spēks ir atklājies darbā, tādēļ arī tika paveikts daudz laba. (..) Ar noteiktā laika sludināšanu, cilvēcīgi spriežot, daudzi tūkstoši ir pamudināti pētīt Rakstus, un tādā veidā, pateicoties ticībai un apslacīšanai ar Kristus asinīm, tika salīdzināti ar Dievu." (7) "Es nekad netiecos pēc lepno labvēlības un nedrebēju pasaules draudu priekšā. Arī tagad nevēlos pirkt tās piekrišanu vai izaicināt naidu, darot kaut ko vairāk par savu pienākumu. Es nekad nemeklēšu dzīvību no viņas rokām un ceru, ka nevairīšos arī to pazaudēt, ja Dievs savā laipnajā aizgādībā tā kārtotu manu likteni." (8)