Arī Fromāns šo darbu iesāka, strādājot par skolotāju. (233) Patiesības, kuras viņš bērniem mācīja skolā, tie atkārtoja savās mājās. Un tā, lai dzirdētu Bībeles izskaidrojumus, drīz vien uz skolu sāka nākt arī vecāki un klase pildījās ar uzmanīgiem klausītājiem. Jauno Derību un traktātus ļaudis saņēma par velti, un šī lasāmviela aizsniedza vēl daudzus citus, kas neuzdrošinājās atklāti nākt, lai klausītos jaunās mācības. Pēc kāda laika arī šis strādnieks bija spiests bēgt, bet viņa mācītās patiesības paspēja iesakņoties cilvēku sirdīs. Reformācija bija iedēstīta un turpināja izplatīties un nostiprināties. Vēlāk sludinātāji atkal atgriezās, un, pateicoties viņu pūlēm, beidzot Ženēvā uzvaru guva protestantiskais dievkalpošanas veids.
Pilsēta jau bija deklarējusi savu nostāšanos reformācijas pusē, kad pēc daudz un dažādiem ceļojumiem un likstām pa tās vārtiem ienāca Kalvins. Atgriežoties no pēdējā dzimtās vietas apmeklējuma, viņš atradās ceļā uz Bāzeli. Bet, tā kā taisno ceļu bija ieņēmušas Kārļa V armijas, viņš bija spiests iet apkārt caur Ženēvu.
Šajā apmeklējumā Fārels saskatīja Dieva vadību. Lai gan Ženēva bija pieņēmusi reformēto ticību, tomēr tur vēl daudz ko vajadzēja paveikt. Cilvēki tiek atgriezti pie Dieva ne kā draudzes, bet kā atsevišķas personas, tādēļ atdzimšanas darbam jānotiek sirdī un sirdsapziņā, Svētā Gara spēkā, bet ne ar koncilu lēmumiem. Lai gan Ženēvas iedzīvotāji bija nokratījuši Romas varu, tomēr viņi ne visai labprāt atteicās no netikumiem, kas zēla un plauka tās valdīšanas laikā. Ieviest Evaņģēlija skaidros pamatlikumus un pilnībā sagatavot ļaudis tās vietas ieņemšanai, kurā tos it kā aicināja Dieva aizgādība, tiešām nebija viegls darbs.
Fārels bija pārliecināts, ka viņš Kalvinā ir atradis cilvēku, kas tam pievienosies šajā darbā. Dieva Vārdā viņš svinīgi un nopietni lūdza jauno evaņģēlistu palikt tur un strādāt. Kalvins ļoti izbijās. Būdams bikls un miermīlīgs, viņš vairījās no saskares ar drosmīgo, neatkarīgo un pat varmācīgo ženēviešu garu. Vājā veselība līdz ar ieradumu nodoties studijām spieda viņu meklēt vientulību. Domādams, ka reformas lietai vislabāk var kalpot ar savu spalvu, viņš vēlējās atrast klusu, mierīgu vietu studijām, lai no turienes ar preses starpniecību pamācītu un celtu draudzes. (234) Bet Fārela svinīgais norādījums tomēr šķita kā aicinājums no Debesīm, un tas neuzdrošinājās pretoties. Kā pats vēlāk izteicās, viņam šķitis "it kā Dieva roka no Augšienes to būtu satvērusi un nenovēršami nolikusi šajā vietā, kuru viņš tik nepacietīgi vēlējās atstāt". (17)
Tajā laikā protestantu lietai draudēja lielas briesmas. Pār Ženēvu dārdēja pāvesta lāsti, un to iznīcināt kāroja spēcīgas tautas. Kā lai šī mazā pilsēta pretojas varenajai hierarhijai, kas tik bieži bija piespiedusi pakļauties gan karaļus, gan imperatorus? Kā lai tā pastāv pret pasaules lielo iekarotāju armijām?
Visā kristīgajā pasaulē protestantismu apdraudēja briesmīgi ienaidnieki. Pēc reformācijas pirmajām uzvarām Roma no jauna sakopoja spēkus, cerot tomēr kādreiz panākt tās iznīcināšanu. Šajā laikā nodibināja Jezuītu ordeni, visnežēlīgāko, nekaunīgāko un varenāko no visiem pāvestības aizstāvjiem. Šķirti no jebkādām pasaulīgām saistībām un cilvēcīgām interesēm, miruši dabīgajām labvēlības jūtām, pilnīgi apklusinājuši saprātu un sirdsapziņu, viņi neatzina nekādu valdību, nekādas saites, izņemot sava ordeņa likumus, nekādu pienākumu, izņemot pienākumu paplašināt savas biedrības varu. (Skat. Pielikumā.) Kristus Evaņģēlijs savus sekotājus bija darījis spējīgus pastāvēt briesmās un panest ciešanas, kā arī, nebaidoties no aukstuma, izsalkuma, smaga darba un trūkuma, turēt augsti paceltu patiesības karogu, ja arī par to viņus gaidītu moku rati, pazemes cietumi un sārti. Lai cīnītos pret šo spēku, jezuitisms savus sekotājus apgaroja ar tādu fanātismu, kas tos darīja spējīgus izturēt līdzīgos pārbaudījumos, liekot pretī patiesībai visus iespējamos viltus ieročus. Viņiem neviens noziegums nebija par lielu, neviena krāpšana par nekrietnu, neviena izlikšanās par grūtu, lai to visu neizmantotu cīņā pret ķeceriem. Svinīgi solījušies dzīvot nabadzībā un pazemībā, viņi pastāvīgi domāja tikai par bagātības un varas iegūšanu, lai tad tās izmantotu protestantisma sagraušanai un pāvestības virskundzības atjaunošanai.
Izejot ļaudīs kā sava ordeņa locekļi, viņi tērpās svētumā, apmeklēja cietumus un slimnīcas, kalpoja slimajiem un (235) trūcīgajiem, vārdos apliecināja atsacīšanos no pasaules un nesa Jēzus svēto vārdu, kas gāja apkārt labu darīdams. Bet zem šīs nevainojamās ārienes bieži slēpās visnoziedzīgākie un šausmīgākie nolūki. Ordenis darbojās pēc devīzes, ka mērķis attaisno līdzekļus. Saskaņā ar šo kodeksu, meli, zādzības, nepatiesi zvēresti un slepkavības bija ne tikai piedodamas, bet pat uzslavas vērtas, ja tikai tās nāca par labu baznīcas interesēm. Zem visdažādākajām maskām jezuīti lauza sev ceļu uz valsts amatiem, izvirzījās par karaļu padomdevējiem un veidoja tautu politiku. Viņi kļuva par kalpiem, lai izspiegotu savus kungus. Viņi dibināja koledžas firstu un augstmaņu dēliem un skolas vienkāršajiem ļaudīm, lai panāktu, ka protestantu bērni sāk ievērot pāvestības rituālus. Prāta samulsināšanai un iztēles apžilbināšanai un savaldzināšanai tika izmantots viss Romas ārējais krāšņums, un tā daudzu tautu dēli nodeva brīvību, kuras dēļ tēvi tik daudz bija pūlējušies un lējuši savas asinis. Jezuīti ātri izplatījās pa visu Eiropu, un, kur vien viņi gāja, tur sekoja pāvestības iekārtas atdzimšana.
Lai tiem piešķirtu vēl lielāku varu, tika izdota bulla par inkvizīcijas atjaunošanu. (Skat. Pielikumā.) Neskatoties uz vispārējo riebumu, ar kādu to uzņēma pat katoļu zemēs, pāvestības vadoņi atkal nodibināja šo briesmīgo tribunālu, un zvērības, kas būtu par šausmīgām dienas gaismai, tika praktizētas krēslainajos pazemes cietumos. Daudzās valstīs tūkstoši un atkal tūkstoši cilvēku, pats tautas zieds, skaidrākie un cēlākie, visgudrākie un augstāk izglītotākie, dievbijīgie un savam darbam nodevušies draudžu gani, čaklie un patriotiskie pilsoņi, izcilie zinātnieki, talantīgie mākslinieki un prasmīgie amatnieki tika nogalināti vai bija spiesti bēgt uz citām zemēm.
Tādi bija līdzekļi, ar kuriem Roma centās nodzēst reformācijas gaismu, atņemt cilvēkiem Bībeli un atjaunot tumsas laikmeta neziņu un māņticību. (236) Bet, pateicoties Dieva svētībai un to izcilo vīru pūlēm, kurus Viņš bija pamodinājis iet Lutera pēdās, protestantismu tomēr nesagrāva. Par savu spēku tam nebūt nav jāpateicas firstu labvēlībai vai viņu ieročiem. Par tā cietokšņiem kļuva vissīkākās valstis, visvienkāršākās un nespēcīgākās tautas. Viens no tādiem nocietinātiem punktiem bija mazā Ženēva, pastāvēdama varenu ienaidnieku vidū, kas kala visdažādākos plānus tās iznīcināšanai; tāda bija Holande Ziemeļu jūras sēkļos, kas cīnījās pret tajā laikā lielākās un bagātākās valsts Spānijas tirāniju; nemīlīgā un neauglīgā Zviedrija, kas reformācijai sagādāja daudz uzvaru.
Gandrīz trīsdesmit gadus Kalvins strādāja Ženēvā, vispirms lai tur nodibinātu draudzi, kas turētos pie Bībeles morāles mācībām, un tad lai reformācijas darbu izplatītu tālāk pa visu Eiropu. Viņa kā vadoņa rīcība nebija bez kļūdām, ne arī visas mācības brīvas no maldiem. Tomēr šis vīrs bija darbarīks to patiesību pasludināšanai, kurām viņa laikā bija sevišķi svarīga nozīme protestantisma pamatlikumu aizstāvēšanā pret spēcīgi atpakaļ plūstošo pāvestības straumi un dzīves vienkāršības un skaidrības atbalstīšanā reformētajās draudzēs, kam vajadzēja nomainīt Romas banālo lepnumu un samaitātību.
No Ženēvas tika izplatīti preses izdevumi, un izgāja skolotāji reformētās mācības tālākai izplatīšanai. Tur meklēja norādījumus, padomus un iedrošinājumu visu zemju vajātie ļaudis. Kalvina pilsēta kļuva par patvērumu visiem Rietumeiropas izmocītajiem reformatoriem. Glābjoties no šausmīgajām vētrām, kas plosījās gadsimtiem ilgi, bēgļi nonāca pie Ženēvas vārtiem. Izsalkušus, ievainotus, savas mājas un radus zaudējušus, viņus te silti uzņēma un gādīgi aprūpēja, un, atraduši šeit jaunas mājas, viņi viesmīlīgajai pilsētai kļuva par svētību ar savām zināšanām, meistarību un dievbijību. Vēlāk daudzi, kas tā bija meklējuši patvērumu, atgriezās atkal dzimtenē, lai turpinātu pretoties Romas tirānijai. Drosmīgais skotu reformators Džons Nokss, daudzie angļu puritāņi, Holandes un Spānijas protestanti un Francijas hugenoti savu dzimto zemju tumsas apgaismošanai patiesības lāpu aizdedzināja Ženēvā.