Francijai ar svinīgu un atklātu ceremoniju vajadzēja apņemties pilnīgi iznīcināt protestantismu. Priesteri pieprasīja, ka ar mises noniecināšanu augstajām Debesīm nodarīto publisko apvainojumu jāizpērk ar asinīm un ka karalim savas tautas labā šis briesmīgais darbs jāatzīst par labu un vēlamu.
Šausmīgās ceremonijas norisei izvēlējās 1535. gada 21. janvāri. (228) Tautas māņticīgās bailes un fanātiskais naids jau bija pamodināts. Parīzē drūzmējās ļaužu pulki no visiem apkārtējiem apvidiem, ielas bija pārpildītas. Dienu vajadzēja sākt ar plašu un iespaidīgu procesiju. "Nami, gar kuriem virzījās gājiens, bija rotāti sēru lentēm, un visā ceļa garumā vietvietām pacēlās altāri." Par godu "svētajam sakramentam" visu namu durvju priekšā dega lāpas. Jau pirms rītausmas pie karaļa pils sāka veidoties gājiens. "Vispirms nesa dažādu baznīcu karogus un krustus. Pēc tam pa pāriem nāca pilsoņi ar lāpām rokās." Sekoja četri mūku ordeņi, ikviens savā īpatnējā tērpā. Tad tika nests liels daudzums ievērojamāko relikviju. Tālāk uz zirgiem jāja augstākie garīdznieki savos spilgti sarkanajos purpura talāros, izrotājušies ar dažādiem krāšņiem, mirdzošiem dārgakmeņiem.
"Hostiju zem krāšņa baldahīna, kuru turēja augstdzimuši prinči, nesa pats Parīzes bīskaps.(..) Aiz hostijas gāja karalis. (..) Francis I tai dienā nenesa ne kroni, ne karalisko tērpu." Ar "atsegtu galvu, uz zemi vērstu skatienu, turēdams rokā degošu vaska sveci", Francijas karalis parādījās kā "grēku nožēlotājs". (14) Pie katra altāra viņš pazemībā locīja ceļus; ne netikumu dēļ, kas aptraipīja viņa dvēseli, ne arī nevainīgo asiņu dēļ, kas darīja netīras valdnieka rokas, bet to savu pavalstnieku nāves grēka dēļ, kas bija uzdrošinājušies noraidīt misi. Tam sekoja karaliene un valsts augstākie ierēdņi, tāpat iedami pa pāriem ar aizdedzinātām vaska svecēm rokās.
Daļu no tās dienas ceremonijas veidoja valdnieka uzruna augstākstāvošajām amatpersonām bīskapa pils lielajā zālē. Ar noskumušu seju viņš parādījās klausītāju priekšā un aizkustinoši daiļrunīgos vārdos apraudāja "šo noziegumu, zaimu, bēdu un negoda dienu", kas bija nākusi pār tautu. Viņš arī uzaicināja katru uzticīgo pavalstnieku palīdzēt iznīdēt samaitājošo ķecerību, kas it kā draud izpostīt Franciju. "Tik tiešām, kungi, kā es esmu jūsu karalis," viņš teica, "ja es apzinātos vienu no saviem locekļiem aptraipītu vai inficētu ar šo riebīgo puvi, es liktu jums to nocirst.(..) (229) Un vēl, ja es redzētu ar to apgānītu kādu no saviem bērniem, es viņu nesaudzētu.(..) Es pats viņu nodotu un upurētu Dievam." Asaras noslāpēja viņa balsi, un visa sapulce raudāja, vienprātīgi saukdama: "Mēs gribam dzīvot un mirt par katoļu reliģiju!" (15)
Pār tautu, kas bija noraidījusi patiesības gaismu, nāca šausmīga tumsa. "Žēlastība, kas nes pestīšanu," bija atspīdējusi, tomēr Francija, labi redzot tās spēku un svētumu, kad tās spožums jau bija apgaismojis daudzas pilsētas un ciemus, no tās novērsās, labāk izvēloties tumsu nekā gaismu. Viņi bija atstūmuši tiem piedāvāto Debesu dāvanu. Tie ļaunu bija nosaukuši par labu un labu par ļaunu, līdz krita par upuri paši savai stūrgalvībai un maldīgai iedomai. Un tagad, ja arī viņi varbūt tiešām ticēja, ka kalpo Dievam, vajājot Viņa ļaudis, tad šī neliekuļotā izturēšanās tomēr nemazināja viņu vainu. Tie stūrgalvīgi bija noraidījuši gaismu, kas tos būtu pasargājusi no piekrāpšanas, no savu dvēseļu aptraipīšanas un asinsizliešanas.
Svinīgais zvērests pilnīgi iznīcināt ķecerību, tika dots lielajā katedrālē, kurā gandrīz trīssimt gadus vēlāk tauta, kas būs aizmirsusi dzīvo Dievu, sēdinās tronī "prāta dievieti". No jauna veidojās procesija, un Francijas pārstāvji iesāka to darbu, kuru viņi bija zvērējuši izpildīt. "Nelielā attālumā viena no otras bija paredzētas sārtu vietas, kurās dzīvus sadedzināt zināmus kristiešus protestantus. Tika dots rīkojums uguni iekurt tikai tad, kad tuvosies karalis, lai procesija, tur apstājoties, varētu būt par aculiecinieci visiem šiem briesmu darbiem." (14) Kristus liecinieku izciestās mokas ir pārāk šausmīgas, lai tās sīkāk atstāstītu, bet no upuru puses nebija nekādas svārstīšanās. Skubināts atteikties no savas pārliecības, kāds atbildēja: "Es ticu tikai tam, ko pravieši un apustuļi jau agrāk sludinājuši un kam ticējuši visi svētie. (230) Es paļaujos uz Dievu, kurš reiz stāsies pretī visām elles varām." (15)
Atkal un atkal procesija apstājās šajās cilvēku mocīšanas vietās. Kad gājiens bija atgriezies izejas punktā pie karaļa pils, pūlis izklīda, un arī karalis un garīdznieki devās prom, ļoti apmierināti ar dienā paveikto darbu, apsveicot sevi, ka tikko iesāktā lieta turpināsies līdz pilnīgai ķecerības iznīcināšanai.
Francija centās pilnīgi iznīcināt miera Evaņģēliju, kuru bija noraidījusi, un drausmīgās sekas vairs nebija novēršamas. 1793. gada 21. janvārī, tieši divi simti piecdesmit astoņus gadus pēc tās dienas, kad Francija pilnīgi nodevās reformatoru vajāšanām, pa Parīzes ielām gāja cita procesija ar pavisam citiem nolūkiem. "Atkal galvenā persona bija karalis, atkal satraukums un klaigas, atkal skanēja saucieni pēc vairāk upuriem, atkal bija uzceltas iekārtas nāves soda izpildīšanai un atkal dienas notikumi beidzās ar briesmīgu šausmu darbu: Ludvigs XVI, kas pūlējās izrauties no cietuma uzraugiem un bendēm, tika vilkts uz priekšu līdz ešafotam un tur ar varu turēts, līdz krita cirvis un viņa galva noripoja no paaugstinājuma." (14) Karalis tomēr nebija vienīgais upuris, tās pašas vietas tuvumā šajās asiņainajās terora dienās giljotīna līdzīgā kārtā pazudināja divus tūkstošus astoņus simtus cilvēcīgu būtņu.
Reformācija pasaulei bija piedāvājusi atvērtu Bībeli, noņemot zīmogu Dieva bauslības priekšrakstiem un ar tās prasībām vēršoties pie ļaužu sirdsapziņas. Bezgalīgā Mīlestība cilvēkiem bija atklājusi Debesu statūtus un principus. Dievs bija teicis: "Turiet un pildiet tos, jo tā būs jūsu gudrība un lietu izpratne citu tautu acu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: "Tiešām, gudri un saprātīgi ļaudis ir šī lielā tauta!"" Atmetot Debesu dāvanu, Francija sēja anarhijas un sabrukuma sēklu, un cēloņu un seku nenovēršamā likumsakarība atklājās vēlākajā revolūcijā un briesmīgajā vardarbībā. (231)
Jau sen pirms tam, kad plakātu izlikšana pamodināja vajāšanas, drosmīgais un dedzīgais Fārels bija spiests bēgt no savas dzimtās zemes. Viņš devās uz Šveici, un tur, centīgi atbalstot Cvinglija darbu, palīdzēja svaru kausus nosvērt par labu reformācijai. Šeit viņam nācās pavadīt arī vēlākos savas dzīves gadus, tomēr tas turpināja būtiski iespaidot reformas darbu arī Francijā. Sevišķi trimdas pirmajos gados viņš centās sekmēt Evaņģēlija izplatīšanos dzimtajā zemē. Ievērojamu laiku tas pavadīja, sludinot savu tautiešu vidū robežas tuvumā, no kurienes ar nenogurdināmu modrību vēroja notiekošo cīņu un palīdzēja ar iedrošinājumu un padomu. Ar citu trimdinieku palīdzību franču valodā tika pārtulkoti vācu reformatoru raksti un lielā skaitā iespiesti līdz ar franču Bībeli. Kolportieri šos rakstus izplatīja tālu pa visu Franciju. Tā kā grāmatas viņi saņēma par zemu cenu, tad darbā gūtā peļņa tos darīja spējīgus šo pasākumu izvērst vēl plašāk.
Šveicē Fārels iesāka darbu, maskējies kā vienkāršs skolotājs. Izvēlējies nomaļu draudzi, viņš nodevās bērnu mācīšanai. Bez parastajām zināšanu nozarēm tas piesardzīgi norādīja arī uz Bībeles patiesībām, cerot ar bērnu starpniecību aizsniegt viņu vecākus. Bija daži, kas ticēja, bet tad iejaucās priesteri, lai šo pasākumu apturētu, pierunājot māņticīgos zemniekus viņam pretoties. "Tas nevar būt Kristus Evaņģēlijs," apgalvoja priesteri, "jo tā sludināšana nenes mieru, bet gan karu." (16) Līdzīgi pirmajiem mācekļiem Fārels, vajāts vienā pilsētā, bēga uz citu. Viņš gāja no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, ceļodams kājām, paciezdams izsalkumu, aukstumu un nogurumu, it visur atrazdamies dzīvības briesmās. Viņš sludināja tirgus laukumos, baznīcās un dažreiz pat no katedrāļu kancelēm. Reizēm viņš baznīcā neatrada nevienu klausītāju, bet bija arī gadījumi, kad sludināšanu pārtrauca kliedzieni un ņirdzīgas piezīmes vai arī viņu ar varu novilka no kanceles. Ne vienu vien reizi pūlis to satvēra un līdz nāvei piekāva. Tomēr viņš lauzās uz priekšu. (232) Lai gan bieži noraidīts, tomēr ar nenogurstošu izturību tas atkal no jauna pievērsās cīņai, un rezultātā kādreizējie pāvestības cietokšņi gan mazākās, gan lielākās pilsētās viens pēc otra atvēra vārtus Evaņģēlijam. Nelielā draudze, kurā tas bija iesācis strādāt, drīz vien pieņēma reformēto ticību. Arī Morata un Neušātele atteicās no Romas rituāliem un no baznīcām iznesa elkudievīgos attēlus.
Jau sen Fārels bija ilgojies pacelt protestantisma karogu Ženēvā. Ja izdotos iemantot šo pilsētu, tad tā varētu kļūt par Francijas, Šveices un Itālijas reformācijas centru. Neizlaižot no acīm šo mērķi, viņš turpināja darboties, līdz tika iegūtas daudzas apkārtējās pilsētas un ciemi. Tad ar vienu vienīgu pavadoni Fārels iegāja Ženēvā. Bet tur viņam atļāva sniegt tikai divas svētrunas. Priesteri, velti nopūlējušies, lai viņu tiesātu civilās varas orgāni, lika Fārelam stāties garīdznieku koncila priekšā, kurā viņi ieradās zem talāriem paslēptiem ieročiem, apņēmušies reformatoram atņemt dzīvību. Ēkas ārpusē tika sapulcēts saniknots pūlis ar rungām un zobeniem, lai par katru cenu nodrošinātu viņa nāvi, ja tam izdotos izbēgt no koncila. Tomēr reformatoru izglāba valsts augstāko ierēdņu un bruņoto spēku klātbūtne. Jau nākošajā dienā agri no rīta to kopā ar pavadoni pārcēla pāri ezeram uz kādu drošu vietu. Tā beidzās pirmais mēģinājums iepazīstināt Ženēvu ar Evaņģēliju.
Nākamajam mēģinājumam tika izraudzīts vienkāršāks sūtnis – jauneklis ar tik pazemīgu ārējo izskatu, ka pat tie, kas saucās reformas draugi, viņu uzņēma vēsi un vienaldzīgi. Ko gan tāds cilvēks varētu darīt tur, kur tika atmests pats Fārels? Kā gan jaunietis, kuram tik maz drosmes un pieredzes, spētu pretoties vētrai, kas piespieda bēgt visstiprāko un drosmīgāko? "Ne ar spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu," saka Kungs." (Cak. 4:6.) "Kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros. Jo Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki, un Dieva nespēcība ir spēcīgāka nekā cilvēki." (1. Kor.1:27,25)