Berkvīnu atkārtoti brīdināja par viņam draudošajām briesmām Francijā un pamudināja sekot to pēdās, kuri sev drošību bija atraduši labprātīgā trimdā. Biklais un nepastāvīgais Erasms, kuram, neskatoties uz viņa spīdošajām zināšanām, tomēr nebija tā morālā lieluma, kas patiesību vērtē augstāk par dzīvību un godu, Berkvīnam rakstīja: "Lūdz, lai tevi nosūta par vēstnesi uz kādu svešu zemi, vai arī dodies uz Vāciju un ceļo tur. Tu pazīsti Bīdu un viņam līdzīgos – tas ir tūkstošgalvains nezvērs, kas uz visām pusēm izspļauj indi. Tev ir leģions ienaidnieku. Pat ja tava lieta būtu labāka kā Jēzum Kristum, tad tomēr viņi tev neļaus dzīvot, līdz nožēlojamā kārtā nebūs iznīcinājuši. Nepaļaujies pārmērīgi uz karaļa aizsardzību. Nekādā gadījumā nekompromitē mani teoloģijas fakultātē." (5)
Bet, briesmām vairojoties, Berkvīna dedzība vienīgi pieauga spēkā. Būdams tālu no tā, lai pieņemtu Erasma pasaulīgi gudro un savtīgo padomu, viņš izšķīrās par vēl drosmīgākiem pasākumiem. (217) Viņš vēlējās patiesību ne tikai aizstāvēt, bet arī uzbrukt maldiem. Romas piekritēju uzturēto apsūdzību ķecerībā Berkvīns vērsa atpakaļ pret viņiem pašiem. Visaktīvākie un niknākie viņa pretinieki bija augsti mācīti doktori un mūki no Parīzes lielās universitātes teoloģijas nodaļas, kuru uzskatīja par vienu no ievērojamākajām garīdzniecības autoritātēm tautā. Minēto doktoru rakstos Berkvīns atrada divpadsmit punktus, kurus tas atklāti nosauca par "pretbībeliskiem un tāpēc ķecerīgiem", un ar lūgumu izšķirt strīdu griezās pie paša karaļa.
Monarhs, kurš labprāt vēlējās noskatīties uz šo pretējo spēku cīnītāju drosmi un atjautību, priecīgs par izdevību pazemot augstprātīgo mūku lepnumu, pavēlēja Romas piekritējiem savu lietu aizstāvēt ar Bībeli. Bet viņi labi zināja, ka šis ierocis tiem maz var palīdzēt; daudz labprātāk tie būtu lietojuši cietumu, spīdzināšanu un dedzināšanu uz sārta. Bet tagad lomas bija mainītas, un viņi juta, ka krīt bedrē, kur bija cerējuši iegrūst Berkvīnu. Apmulsuši tie steidzīgi meklēja kādu glābšanās iespēju.
Tieši tajā laikā uz ielas stūra tika sakropļota jaunavas Marijas statuja. Par to uztraucās visa pilsēta. Ļaudis bariem plūda uz notikuma vietu, izsakot savas sēras un sašutumu. Arī karalis jutās dziļi aizskarts. Šo gadījumu mūki varēja izmantot savā labā, un viņi arī nekavējās to darīt. "Tie ir Berkvīna mācību augļi," tie nikni kliedza. "Šī luterāņu sazvērestība gatava gāzt visu – reliģiju, likumus un pašu troni." (5)
Berkvīnu no jauna arestēja. Karalis atstāja Parīzi, un tā mūkiem radās iespēja netraucēti piepildīt savus nodomus. Reformatoru nopratināja un notiesāja uz nāvi, un, lai Francis nevarētu vēlreiz iejaukties un viņu izglābt, spriedumu izpildīja tajā pašā dienā, kad to pasludināja! (218) Ap pusdienas laiku Berkvīnu veda uz nāves soda vietu. Sapulcējās milzīgs ļaužu pūlis, kas vēlējās redzēt visu notiekošo, un te nu daudzi pārsteigti un izbijušies saprata, ka šoreiz par upuri izraudzīts vīrs no Francijas vislabākās un drosmīgākās dižciltīgo ģimenes. Viļņojošā pūļa sejas aptumšoja neziņa, sašutums, nicinājums un rūgts naids, bet uz vienas sejas nebija nekādu ēnu. Mocekļa domas kavējās tālu prom no šīs kņadas un trokšņa, viņš apzinājās vienīgi sava Kunga klātbūtni.
Nožēlojamie rati, kuros tas brauca, viņa vajātāju dusmīgās sejas, briesmīgā nāve, kas viņu sagaidīja, – visām šīm lietām reformators nepievērsa nekādu uzmanību, viņam blakus atradās Tas, kurš dzīvo, kaut gan bija miris, bet tagad ir mūžīgi dzīvs, un kuram ir nāves un elles atslēgas. Berkvīna seja staroja Debesu gaismā un mierā. Viņš bija tērpies labākajās drēbēs – "samta apmetnī, atlasa un damasta kamzolī un ar zelta pavedieniem izrakstītās zeķēs". (6) Viņš savu ticību ķēniņu Ķēniņam gatavojās apliecināt visu vērojošā Universa klātbūtnē, un nekādas skumju pazīmes nedrīkstēja apēnot tā prieku.
Gājienam lēni virzoties uz priekšu pa cilvēku pieblīvētajām ielām, ļaudis izbrīnījušies ievēroja, ka viņa skats un stāja pauda mieru un uzvaras prieku. "Viņš izskatās kā tāds, kas sēž templī un pārdomā svētas lietas," (5) ļaudis savā starpā runāja.
Uz sārta Berkvīns mēģināja ar dažiem vārdiem griezties pie pūļa, bet mūki, baidīdamies no sekām, sāka kliegt, un kareivji šķindināja savus ieročus, tā ka viņu klaigas apslāpēja mocekļa balsi. Tādā veidā 1529. gadā kulturālās Parīzes augstākās literāri izglītotās autoritātes un garīdzniecība "1793. gada vienkāršajiem ļaudīm atstāja zemisku priekšzīmi, noslāpējot mirstoša cilvēka svētos vārdus". (5)
Berkvīnu nožņaudza, un viņa miesas aprija liesmas. Ziņas par viņa nāvi atnesa bailes reformācijas draugiem visā Francijā. (219) Bet viņa piemērs nebija veltīgs. "Arī mēs esam gatavi," sacīja patiesības liecinieki, "priecīgi iet pretī nāvei, savu skatu vēršot uz nākamo dzīvi." (7)
Vajāšanu laikā Miauksas apgabalā reformētās ticības skolotājiem atņēma tiesības sludināt, un viņi aizceļoja uz citiem laukiem. Lefjērs pēc kāda laika devās uz Vāciju. Fārels atgriezās dzimtajā pilsētiņā Francijas austrumos, lai izplatītu gaismu savā bērnības zemē. Līdz turienei jau bija atnākušas ziņas par notikumiem Miauksā, un viņa bezbailīgā centībā mācītā patiesība atrada klausītājus. Tomēr drīz vien pamodās varas iestādes, lai viņu apklusinātu, kā rezultātā tas tika izraidīts no pilsētas. Ja arī tagad vairs nebija iespējams strādāt atklāti, viņš, pārstaigādams līdzenumus un ciemus, mācīja ļaudis viņu mājās un vientuļās kalnu pļavās, sev patvērumu atrodot mežos un klinšu alās, kur kādreiz bija mīlējis uzturēties zēna gados. Dievs viņu sagatavoja lielākiem pārbaudījumiem. "Neizpalika meklēšana, vajāšanas un sātana intrigas, par ko tiku brīdināts," viņš pats vēlāk sacīja, "tas viss bija daudz lielākā mērā, kā es to paša spēkiem būtu varējis panest, bet Dievs ir mans Tēvs, Viņš man vienmēr sniedza un arī turpmāk sniegs vajadzīgo palīdzību." (8)
Tāpat kā apustuļu dienās "vajāšanas vairāk gan bija kalpojušas Evaņģēlija tālākai izplatīšanai". Izdzīti no Parīzes un Miauksas apgabala, reformatori "staigāja apkārt, Vārdu pasludinādami". (Ap.d. 8:4.) Līdz ar to gaisma atrada ceļu uz daudzām tālām Francijas provincēm.
Dievs vēl vienmēr sagatavoja strādniekus savas lietas vajadzībām. Kādā no Parīzes skolām mācījās dziļi domājošs, kluss jauneklis, kas jau bija parādījis varenu un izprotošu prātu, ne mazāk izceldamies ar nevainojamu dzīvi, kā ar intelektuālu aizrautību un nodošanos reliģijai. Viņa ģenialitāte un uzcītība to drīz vien padarīja par koledžas lepnumu, un daudzi jau ar pārliecību runāja, ka Kalvins kļūs par vienu no visspējīgākajiem un godājamākiem baznīcas aizstāvjiem. Bet dievišķās gaismas stars iespiedās pat sholastikas un māņticības mūros, kas toreiz apņēma jaunekli. (220) Dzirdot vēstis par jaunajām mācībām, viņa sirds nodrebēja, un tas nemaz nešaubījās, ka ķeceri tiešām pelnījuši liesmas, kurām viņus nodeva. Tomēr pavisam nejauši Kalvins nonāca vaigu vaigā ar ķecerību, kur tika spiests pārbaudīt Romas teoloģijas spēku cīņā pret protestantu mācībām.
Parīzē dzīvoja Kalvina brālēns, kurš jau bija pievienojies reformatoriem. Abi radinieki bieži satikās un kopīgi pārrunāja jautājumus, kas satrauca kristīgo pasauli. "Virs zemes ir tikai divas reliģijas," sacīja protestants Olivetans. "Viena ir tā, ko radījuši cilvēki un kura māca, ka cilvēks pats sevi var izglābt ar ceremonijām un labiem darbiem; otra ir Bībelē atklātā reliģija, un tā māca meklēt pestīšanu vienīgi brīvi piedāvātajā Dieva žēlastībā."
"Es negribu nevienu no jūsu jaunajām mācībām," izsaucās Kalvins, "vai tu domā, ka es visu iepriekšējo dzīves laiku esmu atradies maldos?" (9)
Bet domas bija atmodinātas, un viņš tās vairs nevarēja aizdzīt, lai arī kā to būtu vēlējies. Viens pats, sēdot savā istabiņā, tas vēlreiz pārcilāja brālēna vārdus. Viņu savā varā pārņēma grēka apziņa, tas sevi ieraudzīja bez aizstāvja svētā un taisnā Soģa priekšā. Svēto starpniecība, labie darbi un baznīcas ceremonijas – tas viss nespēja izpirkt viņa grēkus. Sev priekšā viņš nespēja saskatīt neko citu kā tikai mūžīga izmisuma tumsu. Veltīgi mācītie vīri pūlējās atvieglot jaunekļa ciešanas. Neko nedeva arī grēksūdzes un grēku nožēlošana, šie rituāli nepalīdzēja dvēselei atrast mieru ar Dievu.
Turpinoties šīm neauglīgajām cīņām, Kalvinam kādā dienā gadījās nonākt vienā no pilsētas laukumiem, kur viņš kļuva par aculiecinieku ķecera sadedzināšanai. To ārkārtīgi pārsteidza mocekļa sejā redzamais miers. (221) Ciešot briesmīgās nāves mokas un dzirdot baznīcas pasludinātos vēl drausmīgākos lāstus, tas atklāja tādu ticību un drosmi, ko jaunajam studentam bija sāpīgi salīdzināt ar savu izmisumu un tumsu, lai gan viņš dzīvoja visstingrākajā paklausībā baznīcai. Kalvins zināja, ka ķeceri savu ticību pamatoja ar Bībeli. Tādēļ viņš nolēma to izpētīt, lai, ja iespējams, uzzinātu viņu prieka noslēpumu.
Bībelē viņš atrada Kristu. "Ak Tēvs," viņš izsaucās, "Jēzus upuris ir remdējis Tavas dusmas; Viņa asinis ir nomazgājušas manu netīrību, Viņa krusts ir nesis manu lāstu, Viņa nāve ir mani salīdzinājusi. Mēs esam izgudrojuši daudz nederīgu muļķību, bet Tu manā priekšā kā lāpu esi nolicis savu Vārdu un esi aizskāris manu sirdi, lai es riebumā novērstos no ikviena cita nopelna, izņemot Jēzus nopelnu." (10)
Kalvins tika audzināts priestera amatam. Jau divpadsmit gadu vecumā viņu kādā mazā draudzē iecēla kapelāna amatā, un bīskaps apcirpa jaunekļa galvu saskaņā ar baznīcas kanonu. Viņš nesaņēma nekādu iesvētīšanu un arī nepildīja priestera pienākumus, bet kļuva par garīdzniecības locekli, kam bija savs amata tituls un arī attiecīga alga.
Tagad, jūtot, ka viņš nekad nevarēs kļūt par priesteri, tas kādu laiku pievērsās tieslietu studijām, tomēr beidzot arī šo nodomu atmeta un nolēma savu dzīvi veltīt Evaņģēlijam. Kalvins tomēr vilcinājās kļūt par atklātu sludinātāju. No dabas viņš bija kautrīgs, un viņu nomāca tāda stāvokļa lielā atbildības izjūta. Tāpēc tas vēl kādu laiku centās turpināt studijas un tikai beidzot padevās savu draugu sirsnīgajiem lūgumiem. "Tas ir brīnišķīgi," viņš sacīja, "ka tik zemas izcelsmes cilvēks drīkst pacelties tādā augstā godā." (5)
Kalvins savu darbu uzsāka mierīgi, un viņa vārdi līdzinājās rasai, kas atspirdzina zemi. Viņš bija atstājis Parīzi un tagad uzturējās kādā provinces pilsētā princeses Margaritas aizsardzībā, kas, mīlot Evaņģēliju, aizstāvēja tā mācekļus. (222) Kalvins vēl bija jauneklis, laipns un vienkāršs savā izturēšanās veidā. Viņa darbs iesākās ar mājas ļaudīm. Saimes locekļu ieskauts, tas lasīja Evaņģēliju un izskaidroja pestīšanas patiesības. Tie, kas dzirdēja šo vēsti, Evaņģēlija labās ziņas aiznesa tālāk citiem, un drīz vien skolotājs jau ceļoja aiz šīs pilsētas robežām pa apkārt esošajiem mazajiem ciematiem. Viņš atrada atvērtas durvis pilīs un būdiņās un, tālāk ejot, lika pamatus draudzēm, kurām vēlāk vajadzēja drosmīgi liecināt par patiesību.