Kad pāvesta bulla sasniedza Luteru, viņš sacīja: "Es to nicinu un uzskatu par bezdievīgu un nepatiesu (..). Tur notiesāts pats Kristus (..). (142) Es priecājos, ka man patiesības dēļ jācieš tāds ļaunums. Savā sirdī es jau jūtu lielāku brīvību, jo beidzot es zinu, ka pāvests ir antikrists un viņa tronis ir paša sātana tronis." (30)
Tomēr Romas pavēle nepalika bez iespaida. Cietums, spīdzināšana un zobens bija ieroči, kas spēja panākt paklausību. Vājie un māņticīgie trīcēja pāvesta dekrēta priekšā, un, lai gan ļaužu vidū valdīja simpātijas pret Luteru, daudzi juta, ka dzīvība ir par dārgu, lai ar to riskētu reformas lietas dēļ. Viss likās norādām, ka reformatora darbs drīz beigsies.
Bet Luters vēl vienmēr bija bezbailīgs. Roma uz viņu meta savus lāstus, un pasaule, to vērojot, nemaz nešaubījās, ka viņš ies bojā vai arī būs spiests padoties. Tomēr ar milzīgu spēku viņš spriedumu svieda atpakaļ uz Romu, atklāti paziņojot savu lēmumu atstāt to uz visiem laikiem. Ļoti daudzu studentu, doktoru un dažādu šķiru pilsoņu klātbūtnē Luters sadedzināja pāvesta bullu līdz ar kanona likumiem, dekrētiem un citiem pāvesta varu atbalstošiem rakstiem. Viņš sacīja: "Sadedzinot manas grāmatas, ienaidnieki spēja kaitēt patiesības lietai vienkāršo ļaužu vidū, iznīcinot viņu dvēseles. Šī iemesla dēļ es savukārt nododu liesmām viņu grāmatas. Tagad ir iesākusies nopietna cīņa. Līdz šim es ar pāvestu tikai rotaļājos. Šo darbu iesāku Dieva vārdā, tas tiks pabeigts bez manis un Viņa spēkā." (31)
Uz ienaidnieka pārmetumiem, kas izteica dzēlīgas piezīmes par viņa lietas vājumu, Luters atbildēja: "Kurš var pateikt, ka Dievs mani nav izredzējis un aicinājis, un vai viņiem nevajadzētu baidīties, ka, nicinot mani, tie nicinoši izturas pret pašu Dievu? Mozus bija viens, izejot no Ēģiptes; Elija bija viens ķēniņa Ahaba valdīšanas laikā; Jesaja – viens Jeruzālemē; Ecēhiēls – viens Bābelē (..). (143) Vēl nekad Dievs par pravieti nav izraudzījis augsto priesteri vai kādu citu izcilu personu, bet parasti Viņš ir izvēlējies zemus un nicinātus vīrus, kādreiz pat ganu Amosu. Visos laikos svētajiem ir bijis jānorāj lielie vīri, ķēniņi, viņu vasaļi, priesteri un gudrie, tā pakļaujot briesmām savu dzīvību (..). Es nesaku, ka esmu pravietis, bet es saku, ka viņiem vajadzētu bīties tieši tāpēc, ka es esmu viens un viņu ir daudz. Esmu pārliecināts, ka ar mani ir Dieva Vārds un ar viņiem tas nav." (32)
Tomēr ne bez smagas cīņas pašam ar sevi Luters izlēma šķirties no baznīcas. Apmēram tajā laikā viņš rakstīja: "Ar katru dienu vairāk un vairāk sajūtu, cik grūti atstāt tās nevajadzīgās lietas, ko sevī esmu uzņēmis bērnībā. Ak, cik daudz sāpju tās man sagādājušas, lai gan Raksti stāvēja manā pusē, mani attaisnojot, ka es viens uzdrošinos nostāties pret pāvestu un uzskatīt viņu par antikristu! Kādus smagus pārbaudījumus ir izturējusi mana sirds! Cik daudz reizes es sev ar rūgtumu esmu uzdevis jautājumus, kas tik bieži bijuši uz pāvesta piekritēju lūpām: "Vai tu viens esi gudrs? Vai tas var būt, ka visi citi maldās? Kā būs, ja tu beidzot atklāsi, ka pats maldies un savos maldos būsi ierāvis tik daudz dvēseļu, kuras tad mūžīgi pazudīs?" "Tā es cīnījos ar sevi un sātanu, līdz Kristus ar savu nemaldīgo Vārdu stiprināja manu sirdi pret šaubām." (33)
Pāvests bija draudējis Luteru izslēgt no baznīcas, ja viņš neatsauks savas mācības, un tagad šie draudi tika izpildīti. Iznāca jauna bulla, paziņojot par reformatora pilnīgu atšķiršanu no Romas baznīcas, nosaucot viņu par Dieva nolādētu cilvēku, un šajos pazudinošajos lāstos ietverot visus, kas pieņems viņa mācības. Lielā cīņa bija sākusies.
Ikvienu, kuru Dievs izlieto savam laikam nepieciešamo patiesību pasludināšanai, noteikti sagaida pretestība. Lutera dienās bija sava tagadējā patiesība, – patiesība, kas bija sevišķi svarīga tieši tajās dienās. Arī šodien draudzei ir sava laika patiesība. Tas, kurš visas lietas kārto saskaņā ar savu prātu, ir atzinis par labu (144) nolikt cilvēkus dažādos apstākļos un dot viņiem sevišķus, viņu laikam un apstākļiem piemērotus pienākumus. Ja viņi vērtētu tiem sniegto gaismu, tad tiem atvērtos vēl plašāka izpratne par patiesību. Tomēr arī šodien cilvēku lielākā daļa neilgojas pēc patiesības vairāk, kā to darīja pāvesta piekritēji, kas pretojās Luteram. Valda tāda pati tumsa kā agrākajos laikos, un Dieva Vārda vietā tiek pieņemtas cilvēku teorijas un tradīcijas. Tiem, kas sludina patiesību šim laikam, nevajadzētu gaidīt, ka viņus uzņems ar lielāku labvēlību kā agrākos reformatorus. Lielā cīņa starp patiesību un maldiem, starp Kristu un sātanu, tuvojoties šīs pasaules vēstures noslēgumam, kļūs arvien spēcīgāka.
Jēzus saviem mācekļiem sacīja: "Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst. Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos." (Jāņa 15:19,20) Un, no otras puses, mūsu Kungs skaidri pateica: "Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem." (Lūk. 6:26) Šodien pasaules gars ar Kristus Garu nesaskan vairāk kā agrākos laikos, un tos, kas sludina Dieva Vārdu visā tā skaidrībā, cilvēki tagad nepieņems labvēlīgāk kā agrāk. Var mainīties pretestības formas, naids pret patiesību var kļūt slēptāks, būdams izsmalcinātāks, bet joprojām pastāv tā pati pretestība, un tā tas būs līdz laika galam.