"Tā rīkojoties," viņš sacīja, rakstot draugam, "apspiestais iegūs divkāršu labumu; vispirms – kas ir uzrakstīts, to iespējams iesniegt apspriešanai, un,otrkārt, vienatnē paveras daudz labākas iespējas strādāt, nedarot pāri savai sirdsapziņai un nebaidoties no augstprātīga un pļāpīga despota, kas citādi mani varētu pārspēt ar valdonīgo valodu." (20)
Nākamajā tikšanās reizē Luters iesniedza skaidru, koncentrētu un pārliecinošu savu uzskatu izskaidrojumu, pilnīgi pamatotu ar daudziem citātiem no Rakstiem. Pēc tam, kad to bija skaļi nolasījis visiem priekšā, viņš rakstu atdeva kardinālam, kurš to nicinoši pastūma pie malas, teikdams, ka tajā esot pārāk daudz lieku vārdu un vecu, nodrāztu citātu. Tad Luters saņēmās un stājās pretī augstprātīgajam prelātam uz viņa "paša zemes" – runājot par baznīcas mācībām un tradīcijām – un pilnīgi noraidīja viņa iebildumus.
Kad prelāts redzēja, ka Lutera domas nav atspēkojamas, viņš zaudēja katru pašsavaldīšanos un ārkārtīgās dusmās kliedza: "Atsauc vai es tevi sūtīšu uz Romu, kur tev būs jāstājas tiesnešu priekšā, kas pilnībā izpētīs tavu lietu! Es izslēgšu no baznīcas tevi un visus tavus piekritējus, ikvienu, kas tevi jebkad atbalstīs, es izmetīšu no draudzes." Un beidzot augstprātīgā (137) un dusmīgā tonī vēl paziņoja: "Atsauc - vai manās acīs vairs nerādies!" (21)
Reformators ar saviem draugiem nekavējoties aizgāja, tā skaidri apliecinot, ka nekāds atsaukums no viņa nav sagaidāms. To kardināls nebija vēlējies. Viņš bija mierinājis sevi ar domām, ka ar varmācīgu toni iedvesīs Luteram godbijību un piespiedīs viņu padoties. Bet tagad, palicis viens ar saviem piekritējiem, viņš tos uzlūkoja vienu pēc otra, būdams ļoti sašutis par savu plānu negaidīto neizdošanos.
Lutera pūles šajā gadījumā nepalika bez rezultātiem. Lielajai sapulcei bija izdevība abus vīrus salīdzināt un pašiem izšķirt, kādu garu viņi parādīja, kā arī to, kāds spēks un ticamība ir viņu viedokļiem. Kāds ārkārtīgs kontrasts! Reformators – vienkāršs, pazemīgs un noteikts – stāvēja Dieva spēkā, jo viņa pusē bija patiesība; pāvesta pārstāvis – iedomīgs, valdonīgs, augstprātīgs un nesaprātīgs, bez jebkādiem pierādījumiem no Rakstiem, tomēr kaislīgi kliedzošs: "Atsauc - vai tiksi sūtīts uz Romu saņemt pelnīto sodu!"
Kaut arī Luters bija saņēmis drošības garantiju, Romas piekritēji tomēr sazvērējušies kala plānus, lai viņu aizturētu un ievietotu cietumā. Draugi Luteru pārliecināja, ka ilgāka uzkavēšanās ir nelietderīga un nevilcinoties jāatgriežas Vitenbergā, ievērojot vislielāko piesardzību, lai viņa nodomi nekļūtu zināmi. Tādēļ viņš Augsburgu atstāja jāšus uz zirga vēl pirms rītausmas, ņemot līdzi tikai vienu pavadoni, kuru tam sagādāja miertiesnesis. Ar ļaunām priekšnojautām viņš slepeni devās ceļā pa pilsētas tumšajām un klusajām ielām. Modri un nežēlīgi ienaidnieki kala plānus viņa iznīcināšanai. Vai izdosies izbēgt no viņu sagatavotajiem slazdiem? Tie bija lielu rūpju un nopietnu lūgšanu brīži. Kad viņš nonāca pie maziem vārtiņiem pilsētas mūrī, tos atvēra, un viņš ar savu pavadoni netraucēti izgāja ārā. Juzdamies ārpusē drošāk, bēgļi paātrināja savu gaitu, un, pirms pāvesta sūtnis uzzināja par Lutera aizceļošanu, viņš saviem vajātājiem vairs nebija sasniedzams. (138) Sātans un viņa aģenti jutās apkaunoti. Vīrs, kuru tie jau tikpat kā turēja savās rokās, tagad bija prom, kā putns izbēdzis no ķērāju cilpas.
Ziņa par Lutera aizbēgšanu pāvesta sūtni pārsteidza un saniknoja. Viņš bija cerējis saņemt lielu godu par savu gudrību un stingrību pret šo baznīcas jaucēju, bet tagad jutās nepatīkami vīlies. Savas dusmas tas izteica vēstulē Saksijas kūrfirstam Fridriham, Luteru nikni apsūdzot un pieprasot, lai Fridrihs reformatoru sūta uz Romu vai izraida no Saksijas.
Aizstāvoties Luters prasīja, lai sūtnis vai pāvests ar Rakstiem pierādītu maldīšanos, soloties vissvinīgākā veidā atteikties no savām mācībām, ja tiktu atklāts, ka tās runā pretī Dieva Vārdam. Viņš pateicās Dievam, ka ir atzīts par cienīgu ciest tādā svētā lietā.
Fridrihs tad vēl maz pazina reformētās mācības, bet viņu dziļi ietekmēja Lutera vēsts atklātība, spēks un skaidrība, un kūrfirsts nolēma aizsargāt reformatoru, kamēr nebūs pierādīts, ka viņš ir maldījies. Atbildot uz pāvesta sūtņa prasību, viņš paskaidroja: "Jums vajadzētu būt apmierinātam, jo doktors Mārtiņš stājās jūsu priekšā Augsburgā. Mēs gan negaidījām, ka jūs centīsities piespiest viņu atsaukt savu viedokli, nepārliecinot, ka viņš maldījies. Neviens no izglītotajiem vīriem mūsu valstī man nav ziņojis, ka Mārtiņa mācība būtu bezdievīga, nekristīga vai ķecerīga." Turklāt firsts atteicās sūtīt Luteru uz Romu vai izraidīt no savas valsts." (22)
Kūrfirsts redzēja, ka visā sabiedrībā tiek grauti morālie ierobežojumi. Bija nepieciešams liels reformas darbs. Ja cilvēki atzītu Dieva prasības un tām paklausītu, sekojot apgaismotas sirdsapziņas balsij, tad kļūtu lieki sarežģītie un dārgie noziedzības ierobežošanas un sodīšanas pasākumi. Viņš saprata, ka Luters strādā tieši šī mērķa labā, (139) un tādēļ klusībā priecājās, jo baznīcas dzīvē jau bija jūtams zināms uzlabojums.
Viņš ņēma vērā arī to, ka Luters, būdams profesors universitātē, guva milzīgus panākumus. Bija pagājis tikai gads, kopš reformators pie pils baznīcas durvīm piesita savas tēzes, bet baznīcu apmeklējošo svētceļnieku skaits Visu Svēto dienā jau bija stipri samazinājies. Tā Romai tika atņemti pielūdzēji un dāvanas, bet viņu vietā izauga cita šķira, kas tagad plūda uz Vitenbergu – ne relikvijas pielūdzoši svētceļnieki, bet studenti, lai piepildītu augstskolas auditorijas. Lutera raksti it visur bija aizdedzinājuši jaunu interesi par Bībeli, un universitātē kopā sanāca studenti ne tikai no visām Vācijas daļām, bet arī no citām zemēm. Jaunekļi, pirmo reizi ieraudzījuši Vitenbergu, "pacēla rokas uz debesīm un slavēja Dievu, ka Viņš licis šai pilsētai izstarot patiesības gaismu kā senatnē Ciānai un ka no turienes tā izplatījusies līdz pat vistālākajām zemēm." (23)
Tomēr Luters vēl tikai daļēji bija šķīries no pāvestības maldiem. Salīdzinājis Svētos Rakstus ar pāvesta dekrētiem un konstitūciju, viņš bija ļoti izbrīnījies. "Es lasu," viņš rakstīja, "pāvestu dekrētus, un (..) es nesaprotu, vai pāvests ir pats antikrists vai viņa apustulis, jo Kristus visur tiek nepareizi attēlots un krustā sists." (24) Bet tajā pašā laikā Luters vēl arvien bija Romas baznīcas piekritējs un nemaz nedomāja kādreiz no tās šķirties.
Reformatora raksti un mācības aizsniedza ikvienu tautu kristīgajā pasaulē. Šis darbs izplatījās Šveicē un Holandē. Rakstu kopijas atrada ceļu uz Franciju un Spāniju. Anglijā tās uzņēma kā dzīvības vārdus. Patiesība sasniedza arī Beļģiju un Itāliju. Tūkstoši tika pamodināti no nāvei līdzīgā sastinguma ticības dzīves priekam un cerībai.
(140) Lutera uzbrukumi Romu sakaitināja arvien vairāk un vairāk, un daži no viņa fanātiskajiem pretiniekiem, arī katoļu universitātes doktori, paziņoja, ka tas, kurš nogalinās dumpīgo mūku, paliks bez grēka. Kādā dienā reformatoram tuvojās dīvains svešinieks, kuram zem apmetņa bija paslēpta pistole un jautāja, kāpēc viņš ejot viens. "Es atrodos Dieva rokās," atbildēja Luters. "Viņš ir mans stiprums un mans vairogs. Ko gan cilvēks man var darīt?" (25) Dzirdot šos vārdus, svešais nobālēja un metās bēgt, it kā vairoties no Debesu eņģeļu klātbūtnes.
Roma cīnījās par Lutera iznīcināšanu, bet Dievs viņu apsargāja. Visur varēja sastapties ar viņa mācībām – "lauku mājās un klosteros (..), muižnieku pilīs, universitātēs un ķēniņu galmos", un no visām pusēm cēlās dižciltīgi vīri, lai atbalstītu viņa pūles.
Ap šo pašu laiku, lasot Husa darbus, Luters atklāja, ka arī bohēmiešu reformators jau bija atzinis patiesību par taisnošanu ticībā, kuru viņš pats tagad centās aizstāvēt un mācīt. "Mēs visi," sacīja Luters, "Pāvils, Augustīns un es, visi esam bijuši husīti, nemaz to neapzinoties!" "Dievs noteikti piemeklēs pasauli," viņš turpināja, "tāpēc ka jau pirms gadsimta tai patiesība tika sludināta un sadedzināta." (26)
Imperatoram un Vācijas muižniecībai adresētajā aicinājumā atbalstīt kristietības reformas Luters par pāvestu rakstīja: "Ir pretīgi skatīties, ka cilvēks, kurš sevi sauc par Kristus vietnieku, parādās tādā krāšņumā, kam nevar līdzināties neviens imperators. Vai tam varētu būt kaut kas kopējs ar trūcīgo Jēzu vai pazemīgo Pēteri? Pāvests atzīst, ka viņš ir pasaules Kungs! Viņš lielās, ka ir Kristus vietnieks, bet Kristus sacīja: "Mana valsts nav no šīs pasaules." Vai vietnieka vara varētu pārspēt viņa priekšnieku?" (27)
Par universitātēm viņš rakstīja: "Es ļoti baidos, ka universitātes var izrādīties par vārtiem uz elli, ja tās čakli nestrādās, izskaidrojot Svētos Rakstus, lai tos nostiprinātu jauniešu sirdīs. Es nevienam neiesaku (141) savu bērnu sūtīt uz tādu skolu, kur augstāk par visu nevērtē Rakstus. Katra iestāde, kurā cilvēki nemitīgi nemeklē Dieva Vārdu, kļūst samaitāta." (28)
Šie aicinājumi izplatījās visā Vācijā un spēcīgi iespaidoja ļaudis. Tauta jutās saviļņota, ļoti daudzi pamodinātie cilvēki nostājās zem reformas karoga. Lutera pretinieki, degdami atriebībā, skubināja pāvestu spert pret šo vīru izšķirošus soļus. Atskanēja aicinājums nekavējoši nolādēt visas viņa mācības. Reformatoram un tā piekritējiem tika dotas sešdesmit dienas, pēc kuru notecēšanas, viņus visus izslēgs no baznīcas, ja tie nebūs atsaukuši savas mācības.
Tā reformācijai bija briesmīga krīze. Gadsimtiem ilgi Romas spriedums izslēgt no baznīcas bija iedvesis bailes vareniem monarhiem, postam un nelaimei pakļaujot spēcīgas impērijas. Tos, kurus skāra sods, uzlūkoja ar šausmām un riebumu, viņus izstūma no cilvēku sabiedrības un uzskatīja kā ārpus likuma esošus, kas vajājami līdz iznīcināšanai. Luters nebija akls, lai neredzētu negaisu, kas tagad draudēja izlauzties pret viņu, tomēr palika nelokāms, paļaudamies, ka Kristus būs viņa palīgs un sargs. Ar mocekļa ticību un drosmi viņš rakstīja: "Es nezinu, kas notiks, un arī negribu zināt (..). Lai nāk sitiens, es nebaidos. Neviena lapa nekrīt bez mūsu Tēva ziņas. Cik gan daudz vairāk Viņš rūpējas par mums! Ir viegli mirt par Dieva Vārdu, kopš Vārds, kurš kļuva miesa, pats ir nomiris. Ja mēs mirstam ar Viņu, tad arī dzīvosim ar Viņu, un, piedzīvojot to, ko Viņš piedzīvojis pirms mums, mēs nonāksim, kur Viņš ir, un dzīvosim mūžīgi kopā ar Viņu." (29)