Un tad viņš vēl piebilda: "Lai ko es darīšu, tas tiks darīts, vadoties no Dieva padoma, nevis no cilvēku gudrības. Ja šis darbs ir no Dieva, kas to apturēs? Ja nē, kas to spēs virzīt uz priekšu? Ne mans prāts, ne viņu, ne mūsu, bet Tavs prāts lai notiek, ak, svētais Tēvs, kas esi Debesīs." (13)
Lai gan Dieva Gars skubināja Luteru šo darbu iesākt, tomēr viņam nebija lemts to virzīt uz priekšu bez smagām cīņām. Ienaidnieku pārmetumi, viņa īsto nolūku sagrozīta attēlošana un rakstura un motīvu netaisna un ļaunprātīga atspoguļošana tagad kā plūdi gāzās pār viņa galvu un nepalika bez sekām. Viņš diezgan lielā mērā bija cerējis, ka tautas vadoņi kā baznīcā, tā skolās ar prieku pievienosies cīņā par reformu. Prieku un cerību bija iedvesuši augsti stāvošu personu iedrošinošie vārdi. Garā viņš jau skatīja draudzes dzīvē uzaustam gaišāku dienu. Bet tagad iedrošinājumu vietā atskanēja pārmetumi un nopēlumi. Daudzi baznīcas un valsts augsti ierēdņi bija pārliecināti par tēžu patiesīgumu, tomēr drīz vien saprata, ka šo patiesību pieņemšana var būt saistīta ar milzīgām pārmaiņām. Apgaismot un reformēt tautu īstenībā nozīmētu graut Romas autoritāti, apturēt tūkstošiem strautiņu, kas tagad plūda tās dārgumu glabātuvē, tas nozīmētu ierobežot pāvestības vadoņu izšķērdību un greznību. Mācīt ļaudis domāt un rīkoties kā atbildīgām būtnēm, meklējot glābšanu vienīgi pie Kristus, nozīmētu gāzt pāvesta troni un beidzot iznīcināt arī viņu pašu varu. Šī iemesla dēļ tie noraidīja Dieva piedāvāto atzīšanu, un, pretodamies (132) vīram, kuru Kungs bija sūtījis viņus apgaismot, tie paši nostājās pret Kristu un patiesību.
Luters nodrebēja, raugoties uz sevi, – viens cilvēks pret zemes visspēcīgākajām varām. Reizēm viņš pat šaubījās, vai nostāties pret baznīcas autoritāti viņu ir vadījis Dievs. "Kas es biju," viņš raksta, "ka iedrošinājos pretoties pāvesta majestātei, kura priekšā (..) drebējuši zemes ķēniņi un visa pasaule? (..) Neviens nespēj saprast, ko mana sirds pārcieta šajos pirmajos divos gados un kādā bezcerībā, varbūt labāk teikt, kādā izmisumā es grimu." (14) Bet viņš netika atstāts, lai pilnīgi zaudētu drosmi. Kad vairs nebija cilvēku atbalsta, viņš skatījās vienīgi uz Dievu un pārliecinājās, ka uz Viņa visspēcīgo roku var droši paļauties.
Kādam reformācijas draugam Luters rakstīja: "Bībeli mēs nevaram saprast ne ar studiju, ne prāta palīdzību. Tavs pirmais pienākums – sākt ar lūgšanu. Sirsnīgi pielūdz Kungu, lai Viņš savā lielajā žēlastībā dāvā Tev pareizu sava Vārda izpratni. Nav cita Dieva Vārda izskaidrotāja, kā tikai šī Vārda Autors, tā kā Viņš pats to ir sacījis: "Tie visi būs Dieva mācīti." Neceri uz savām pūlēm un savu saprašanu, uzticies vienīgi Dievam un Viņa Gara iespaidam. Tici tam, jo to apliecina cilvēks, kam ir piedzīvojumi." (15) Tā ir vitāli svarīga mācība tiem, kas domā, ka Dievs viņus aicinājis sniegt citiem šim laikam dotās svinīgās patiesības. Šīs patiesības pamodinās ienaidu sātanā un cilvēkos, kuri mīl viņa izgudrotās pasakas. Cīņā ar ļaunā varām vajadzīgs kaut kas vairāk par prāta un cilvēciskās gudrības spēku.
Kad pretinieki atsaucās uz ieradumiem un tradīcijām vai uz pāvesta apgalvojumiem un viņa autoritāti, Luters tiem atbildēja ar Bībeli un vienīgi ar Bībeli. Tur bija pierādījumi, kurus tie nespēja atspēkot, tāpēc formālisma un māņticības vergi alka pēc viņa asinīm, kā jūdi savā laikā bija slāpuši pēc Kristus asinīm."Viņš ir ķeceris!" sauca Romas fanātiķi. (133) "Tik šausmīgam ķecerim atļaut dzīvot kaut stundu ilgāk būtu vislielākā nodevība pret baznīcu! Tūlīt uzceliet viņam ešafotu!" (16) Tomēr Luteram nevajadzēja krist par upuri viņu niknumam. Dievs viņam bija paredzējis darbu, un Debesu eņģeļi tika sūtīti to aizsargāt. Bet daudzi citi, kas no Lutera bija saņēmuši dārgo gaismu, kļuva par mērķi sātana dusmām un patiesības dēļ bezbailīgi panesa spīdzināšanu un nāvi.
Lutera mācības saistīja domājošu cilvēku uzmanību visā Vācijā. No viņa svētrunām un rakstiem plūda gaismas stari, kas pamodināja un apgaismoja tūkstošus. Dzīva ticība tagad nostājās nedzīvā formālisma vietā, kurā draudze tik ilgu laiku bija turēta. Ar katru dienu vairāk ļaudis zaudēja uzticību Romas ieviestajai māņticībai. Izzuda aizspriedumu šķēršļi. Dieva Vārds, ar kuru Luters pārbaudīja katru mācību un katru prasību, līdzinājās abpusēji griezīgam zobenam, kas izcirta sev ceļu uz cilvēku sirdīm. Visur bija redzama atmoda, un cilvēkos dzima ilgas pēc garīga progresa. Varēja novērot tādu izsalkumu un tādas slāpes pēc taisnības, kādas nebija redzētas gadsimtiem ilgi. Ļaužu skati, kas tik ilgi bija saistīti pie cilvēciskiem rituāliem un laicīgas starpniecības, tagad grēku nožēlā un ticībā pievērsās krustā sistajam Kristum.
Šī vispārējā interese radīja vēl lielākas bailes pāvestīgās varas pārstāvjos. Luters saņēma uzaicinājumu ierasties Romā, lai atbildētu par apsūdzību ķecerībā. Tāda pavēle viņa draugos iedvesa šausmas. Tie ļoti labi saprata, kādas briesmas Luteram var draudēt šajā samaitātajā pilsētā, kas jau bija piedzērusies no Jēzus mocekļu asinīm. Tāpēc tie protestēja pret Lutera iešanu uz Romu un lūdza, lai viņu nopratinātu Vācijā. Tāda nopratināšana beidzot tika noteikta, un to vajadzēja nokārtot pāvesta sūtnim. Viņam līdzi dotajos norādījumos bija sacīts, ka Luters jau ir atzīts par ķeceri. Tāpēc sūtnim tika pavēlēts "uzturēt spēkā šo apsūdzību un bez vilcināšanās arestēt". (17) Ja Luters paliktu nelokāms un sūtnim neizdotos viņu aizturēt, tad sūtnis bija pilnvarots "pasludināt (134) viņu ārpus likuma ikvienā Vācijas daļā, izraidīt trimdā, nolādēt un izslēgt no baznīcas visus, kas kaut kādā veidā ar to saistīti". (18) Tātad pāvests savam pārstāvim pavēlēja: pilnīgai šīs mērim līdzīgās ķecerīgās mācības iznīcināšanai izslēgt no baznīcas visus, neskatoties uz viņu tituliem draudzē vai valstī, izņemot imperatoru, ja tas Luteru un viņa piekritējus nevēlētos aizturēt un nodot Romas atriebībai .
Tā atklājās pāvestības īstais gars. Visā dokumentā nav ne mazāko pēdu no kristīgiem principiem, pat ne no vispārpieņemtiem taisnīguma uzskatiem. Luteru no Romas šķīra liels attālums, tam vēl nebija izdevības izskaidrot vai aizstāvēt savu viedokli, bet jau pirms viņa lietas izmeklēšanas to pasludināja par ķeceri, vienā un tajā pašā laikā brīdinot, apsūdzot, tiesājot un nosodot; un visu to darīja tas, kas pats sevi sauca par svēto tēvu, vienīgo, augstāko, nemaldīgo autoritāti baznīcā un valstī!
Šajā laikā, kad Luteram tik ļoti bija vajadzīgs patiesa drauga padoms un līdzjūtība, Dievs uz Vitenbergu sūtīja Melanhtonu. Gados jauns, vienkāršs un kautrīgs, Melanhtons ar savu veselīgo spriedumu, plašajām zināšanām un valdzinošo daiļrunību, kā arī ar sava rakstura skaidrību un godīgumu iemantoja vispārēju apbrīnu un cieņu. Vairāk par viņa sevišķo apdāvinātību tomēr izcēlās lēnprātīgais raksturs. Drīz vien viņš kļuva par nopietnu Evaņģēlija mācekli, Lutera visuzticamāko draugu un augstu novērtējamu palīgu. Viņa maigums, piesardzība un precizitāte papildināja Lutera drosmi un enerģiju. Viņu sadarbība reformācijai piešķīra spēku un lielā mērā iedrošināja Luteru.
Par nopratināšanas vietu izraudzīja Augsburgu, un reformators uz turieni devās kājām. Daudzi par viņu ļoti baidījās. Pastāvēja atklāti draudi, ka ceļā tam uzbruks un viņu noslepkavos, tādēļ draugi lūdza, lai viņš neriskētu. Viņi to neatlaidīgi aicināja uz kādu laiku atstāt Vitenbergu, atrodot drošu patvērumu pie cilvēkiem, kas ar prieku bija gatavi to aizstāvēt. (135) Bet Luters tomēr nevēlējās atstāt vietu, kur viņu bija nolicis Dievs. Neskatoties uz apkārt trakojošajām vētrām, tas izvēlējās uzticīgi aizstāvēt patiesību. Viņš sacīja: "Es jūtos kā strīdu un cīņu vīrs Jeremija, bet, jo varenāki kļūst pretinieku draudi, jo lielāks mans prieks (..). Manu godu un manu labo vārdu viņi jau ir iznīcinājuši. Paliek tikai vēl viena lieta, tā ir mana nožēlojamā miesa: lai viņi to ņem, tā saīsinot manu dzīvi par dažām stundām. Bet manu dvēseli tie nespēj atņemt. Tam, kurš vēlas pasaulei sludināt Kristus vēsti, vienmēr jābūt gatavam mirt." (19)
Ziņa par Lutera ierašanos Augsburgā pāvesta sūtnim sagādāja lielu gandarījumu. Traucējošais ķeceris, kas modināja visas pasaules uzmanību, tagad šķita esam Romas varā, un sūtnis apņēmās nepieļaut tā izbēgšanu. Reformators nebija centies sev iegūt drošības garantiju. Draugi uzstāja, lai viņš bez tās nerādītos pāvestības pārstāvja priekšā, un tādēļ paši apņēmās to sagādāt. Sūtnis plānoja, ja vien iespējams, piespiest Luteru atsaukt savu mācību, bet, ja tas neizdotos, likt viņu aizvest uz Romu, lai tur viņš dalītos Husa un Hieronīma liktenī. Tāpēc ar savu aģentu starpniecību tas centās pamudināt Luteru nākt bez drošības garantijas, paļaujoties vienīgi uz sūtņa žēlastību. Bet reformators stingri atteicās to darīt. Kamēr viņš nebija saņēmis dokumentu, kas apsolītu imperatora aizsardzību, viņš nevēlējās ierasties pāvesta pārstāvja tuvumā.
Romas piekritēji bija nolēmuši iegūt Luteru savā pusē ar liekulīgu laipnības izrādīšanu. Sarunās ar viņu sūtnis izlikās ļoti pretimnākošs, tomēr stingri prasīja, lai Luters bez tālākām ierunām pakļautos baznīcas autoritātei un bez pierādījumiem vai jautājumiem atsacītos no visām savām tēzēm. Bet sūtnis nebija pareizi novērtējis šī vīra raksturu, ar kuru tam tagad nācās sastapties. Atbildot Luters apliecināja savu cieņu baznīcai, ilgas pēc patiesības, gatavību atbildēt uz visiem (136) iebildumiem pret viņa mācībām un vēlēšanos iesniegt savas tēzes izskatīšanai pazīstamākajās vadošajās universitātēs. Bet tajā pašā laikā viņš protestēja pret kardināla prasību šīs mācības atsaukt, nepierādot viņa maldīšanos.
Vienīgā prasība bija: "Atsauc, atsauc!" Reformators rādīja, ka viņa viedoklis balstās uz Rakstiem un noteikti paziņoja, ka no patiesības nevar atteikties. Sūtnis, nespēdams atbildēt uz Lutera argumentiem, uzbruka viņam ar pārmetumu, zobgalību un glaimu vētru, minēdams daudzus tradicionālus citātus un baznīctēvu izteicienus, tā nedodot reformatoram izdevību runāt. Redzēdams, ka, tādā veidā turpinot, apspriede būs pilnīgi veltīga, Luters beidzot dabūja negribīgu atļauju savu viedokli izteikt rakstiski.