Pēc atgriešanās no Romas Luteram Vitenbergas universitātē piešķīra teoloģijas doktora grādu. Tagad, kā nekad iepriekš, viņš varēja nodoties mīļotajiem Rakstiem. (126) Viņš bija svinīgi solījies visās sava mūža dienās rūpīgi pētīt un uzticīgi sludināt Dieva Vārdu, bet nekad nepopularizēt pāvestu izteicienus un doktrīnas. Tagad viņš vairs nebija vienkāršs mūks vai profesors, bet pilnvarots Bībeles vēstnesis. Viņš tika aicināts par ganu, lai barotu pēc patiesības salkstošo un slāpstošo Dieva ganāmpulku. Luters noteikti paziņoja, ka kristieši nedrīkst pieņemt nekādas citas mācības kā vienīgi tās, kuras balstās uz Svētajiem Rakstiem. Šie vārdi sāpīgi skāra pašus pāvesta virskundzības pamatus. Tie sevī ietvēra reformācijas galvenos pamatlikumus.
Luters redzēja briesmas, ko rada cilvēku teoriju paaugstināšana pāri Dieva Vārdam. Viņš bezbailīgi uzbruka neticīgo mācīto vīru spekulatīvajai filozofijai un pretojās tai gudrībai un teoloģijai, kas tik ilgi bija noteikusi tautas dzīvi. Tamlīdzīgas studijas viņš apsūdzēja ne tikai kā bezvērtīgas, bet gan kā kaitīgas, un centās novērst savu klausītāju uzmanību no tādu filozofu un teologu asprātīgās vārdu spēles, pievēršoties praviešu un apustuļu izklāstītajām mūžīgajām patiesībām.
Cik dārga bija vēsts, kuru viņš sniedza iztvīkušajām ļaužu masām, kas katru vārdu it kā nolasīja no viņa lūpām! Nekad iepriekš viņu ausis nebija dzirdējušas tādas mācības. Priecīgā vēsts par Kristus mīlestību, drošais apsolījums saņemt piedošanu un mieru, pateicoties Viņa salīdzinošajām asinīm, ielīksmoja cilvēku sirdis, modinot nekad nezūdošu cerību. Vitenbergā tika iededzināta gaisma, kuras stariem vajadzēja aizsniegt vistālākās pasaules daļas, kļūstot arvien spožākiem līdz pat laika noslēgumam.
Gaisma tomēr nevar satikt ar tumsu. Strīds starp patiesību un maldiem nekad nav samierināms. Atbalstīt un aizstāvēt vienu nozīmē uzbrukt otram un to noraidīt. Arī mūsu Pestītājs teica: "Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." (Mat. 10:34) Dažus gadus pēc reformācijas sākšanās Luters sacīja: "Dievs mani nevada, Viņš mani dzen uz priekšu, Viņš mani burtiski grūž! Es neesmu kungs pār sevi. Es vēlētos dzīvot mierīgi, bet tieku iesviests nemiera un revolūcijas mutuļos." (7) Tik tiešām, (127) viņš drīz tika ierauts tādā cīņā.
Romas baznīca Dieva žēlastību bija padarījusi par tirgus preci. Naudas mijēju galdi tika nolikti blakus tās altāriem, un gaisā skanēja pircēju un pārdevēju kliedzieni. Aizbildinoties ar līdzekļu vākšanu Svētā Pētera baznīcas celšanai Romā, pirkšanai un pārdošanai pāvesta vārdā atklāti piedāvāja grēku atlaišanas rakstus. Tādā veidā par noziegumu cenu vēlējās uzcelt templi Dieva pielūgšanai. Par stūrakmeni tika likta netaisnības alga! Bet tieši šie līdzekļi, kurus ieguva Romas bagātību vairošanai, tās varai un lielumam deva visnāvējošāko triecienu. Šī rīcība lika celties visapņēmīgākajiem un spējīgākajiem pāvestības pretiniekiem, lai iesaistītos cīņā, kas satricināja pāvesta varu un sašķobīja trīskāršo kroni uz viņa galvas.
Ierēdnis Tecels, kas tika nozīmēts grēku atlaišanas rakstu pārdošanai Vācijā, bija vainīgs viszemiskākajos noziegumos pret sabiedrību un Dieva likumiem, bet, kad tam izdevās izbēgt no pelnītā soda, pāvests to tagad izmantoja savu mantkārīgo un negodīgo plānu īstenošanai. Ar lielu neatlaidību viņš atkārtoja viskliedzošākos melus un stāstīja brīnišķīgas pasakas, tā maldinot nezinošos, lētticīgos un māņticīgos ļaudis. Ja tautai būtu bijis Dieva Vārds, tad to nevarētu tik viegli piekrāpt. Ļaudīm nedeva Bībeli tieši tāpēc, lai viņi paliktu pāvestības kontrolē, lai vairotos tās godkārīgo vadoņu vara un bagātība. (8)
Kad Tecels iegāja kādā pilsētā, ziņnesis viņa priekšā izsauca: "Dieva un svētā Tēva žēlastība ir jūsu vārtos!" (9) Un tauta apsveica zaimojošo liekuli, it kā pie viņiem no Debesīm būtu nonācis pats Dievs. Nekrietnā tirdzniecība parasti norisinājās baznīcā, kur Tecels, uzkāpis kancelē, cildināja grēku atlaišanas rakstus kā visdārgāko Dieva dāvanu. Viņš paziņoja, ka grēku piedošanas apliecībām ir spēks piedot (128) arī visus tos grēkus, kurus pircējs vēlēsies izdarīt nākotnē, un ka pat "nožēla par šiem grēkiem nav vajadzīga". (10) Vēl vairāk, viņš apgalvoja, ka grēku atlaišanas rakstiem ir vara izglābt ne tikai dzīvos, bet arī mirušos, ka tajā pašā mirklī, kad nauda nošķind viņa lādes dibenā, dvēsele, kuras labā tā maksāta, tiek ārā no šķīstīšanas ugunīm un taisnā ceļā aiziet uz Debesīm." (11)
Kad burvis Sīmanis apustuļiem piedāvāja naudu par spēku darīt brīnumus, Pēteris viņam atbildēja: "Kaut tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu iegūt par naudu." (Ap.d. 8:20) Bet Tecela piedāvājumus kāri satvēra tūkstoši. Zelts un sudrabs plūda viņa lādē. Par naudu nopērkamā pestīšana bija daudz vieglāk iegūstama nekā tā, kas prasīja grēku nožēlu, atgriešanos, ticību un čaklas pūles, lai pretotos grēkam un to uzvarētu. (Skat. Pielikumā.)
Šo doktrīnu par grēku atlaišanas rakstiem Romas baznīcā jau bija apstrīdējuši vairāki izglītoti un dievbijīgi vīri, un daudzi nemaz neticēja šiem saprātam un atklāsmei tik pretējiem apgalvojumiem. Tomēr neviens prelāts neuzdrošinājās pacelt balsi pret nekrietno tirdzniecību, lai gan cilvēki bija satraukti un neapmierināti, un daudzi dedzīgi jautāja, vai tiešām Dievs neatradīs kādu vīru, ar kura starpniecību varētu iztīrīt draudzi.
Lai gan Luters vēl joprojām bija viens no stingrākajiem pāvesta piekritējiem, tomēr, vērojot indulgenču tirgotāju zaimojošo augstprātību, viņa sirds nodrebēja sašutumā un nepatikā. Arī no viņa draudzes daudzi jau bija iegādājušies šos piedošanas rakstus un drīz vien sāka nākt pie sava gana, atzīdamies dažādos grēkos un sagaidīdami to atlaišanu, ne tāpēc, ka tie nožēlotu un vēlētos laboties, bet gan uz grēku atlaišanas rakstu pamata. Luters atteicās tādā veidā grēkus atlaist un brīdināja, ka (129) bez grēku nožēlas, atgriešanās un dzīves pārmaiņas viņi noteikti aizies bojā savos pārkāpumos. Apmulsuši tie griezās pie Tecela ar sūdzību, ka viņu biktstēvs šīs zīmes noraidījis, un daži drosmīgākie pat pieprasīja, lai viņiem atmaksā izdoto naudu. Mūks kļuva ārkārtīgi nikns. Viņš izteica visbriesmīgākos lāstus, lika sabiedriskajos laukumos sakurt ugunskurus un paziņoja, ka viņš "no pāvesta ir saņēmis pavēli sadedzināt visus ķecerus, kas uzdrošināsies pretoties vissvētākajām grēku atlaišanas zīmēm". (12)
Tagad Luters drosmīgi uzsāka savu patiesības aizstāvja darbu. Viņa balss atskanēja no kanceles, izsakot nopietnus, svinīgus brīdinājumus. Viņš ļaudīm atklāja grēka pretīgo dabu un mācīja, ka cilvēks ar labajiem darbiem nespēj mazināt savu vainu vai izvairīties no grēka soda. Grēcinieku var glābt vienīgi grēku nožēla Dieva priekšā un ticība Kristum. Dieva žēlastība nav nopērkama, tā ir brīva Dieva dāvana. Viņš ļaudīm deva padomu nepirkt atlaišanas rakstus, bet ticībā skatīties uz krustā sisto Glābēju. Luters atstāstīja savus sāpīgos piedzīvojumus, kad viņš ar pazemošanos un grēku nožēlas darbiem veltīgi pūlējās iegūt mieru, ko dod pestīšana, un saviem klausītājiem apliecināja, ka mieru un prieku ir atradis, novēršot acis no sevis un uzticoties Kristum.
Tā kā Tecels turpināja tirgošanos un neatkāpās no savām bezdievīgajām pretenzijām, Luters izšķīrās par vēl spēcīgāku protestu pret šo kliedzošo netaisnību. Drīz arī radās tāda izdevība. Vitenbergas pils baznīcā glabājās daudz relikviju, kuras zināmās svētku dienās izlika tautas apskatīšanai, un visiem, kas tad apmeklēja baznīcu un izsūdzēja grēkus, dāvāja pilnīgu grēku piedošanu. Tādēļ šajās dienās ļaudis uz turieni devās lielā skaitā. Tuvojās viena no vissvarīgākajām svētku dienām – Visu svēto diena. Iepriekšējā dienā Luters, pievienojoties pūlim, kas jau bija ceļā uz baznīcu, pie tās durvīm piesita rakstu ar deviņdesmit piecām tēzēm pret mācību par grēku atlaišanas zīmēm. (130) Viņš arī paziņoja, ka nākamajā dienā universitātē ir gatavs šīs tēzes aizstāvēt pret visiem, kas uzskatītu par vajadzīgu tās apstrīdēt. Lutera tēzēm pievērsa lielu uzmanību. Tās lasīja un pārlasīja, apspriežot visdažādākajos veidos. Universitāte un visa pilsēta bija ļoti satraukta. Tēzes parādīja, ka ne pāvestam, ne arī kādam citam cilvēkam nekad nav dota vara piedot grēkus un atbrīvot no pelnītā soda. Visi tāda veida plāni bija tikai farss – veikls izdomājums naudas izspiešanai, izmantojot tautas māņticību. Tā bija sātana viltība visu to dvēseļu pazudināšanai, kas uzticētos šiem melīgajiem solījumiem un apgalvojumiem. Tēzēs tika skaidri atklāts, ka visvērtīgākā draudzes bagātība ir Kristus Evaņģēlijs un ka tajā ietvertā Dieva žēlastība brīvi tiek dāvāta visiem, kas to meklē ar grēku nožēlu un ticību.
Lutera tēzes aicināja uz diskusiju, bet neviens neuzdrošinājās pieņemt šo izaicinājumu. Viņa skartie jautājumi dažās dienās kļuva zināmi visā Vācijā, un pēc nedaudz nedēļām par tiem jau runāja visa kristīgā pasaule. Daudzi uzticīgi Romas piekritēji, kas skuma par baznīcā valdošo netaisnību, bet nezināja, kā apturēt tās izplatīšanos, ar lielu prieku lasīja tēzes, saklausot tajās Dieva balsi. Viņi saprata, ka Kungs ir izstiepis savu žēlastības pilno roku, lai apturētu strauji pieaugošo samaitātības straumi, kas izplūda no Romas pāvesta krēsla. Firsti un augstākie valsts ierēdņi savās sirdīs jutās apmierināti, ka augstprātīgā vara, kas nekad nevienam nebija ļāvusi celt iebildumus pret tās lēmumiem, tagad būs spiesta mazliet sarauties.
Bet grēkus mīlošie un māņticīgie ļaužu pulki jutās nemierīgi, redzot, kā sagrūst veiklie izdomājumi, kas bija klusinājuši viņu bailes. Viltīgie garīdznieki, iztraucēti savā noziegumus atbalstošajā darbā un redzēdami, ka tiek apdraudēti viņu ienākumi, kļuva ārkārtīgi dusmīgi un apvienojās savu interešu aizstāvēšanai. Reformatoram tagad vajadzēja stāties pretī šiem niknajiem apsūdzētājiem. Daži viņam pārmeta impulsīvu un pārsteidzīgu rīcību. Citi apsūdzēja iedomībā, paziņojot, ka viņu vadījis nevis Dievs, bet gan lepnums un nekaunība. Bet viņš atbildēja: "Vai kāds kādreiz ir nesis jaunu patiesību, kuram nepārmestu (131) kaut ēnu no augstprātības, kuru nevarētu apvainot, ka tam patīk strīdi? (..) Kāpēc nogalināja Kristu un visus mocekļus? Tikai tādēļ, ka viņi it kā lepni noniecināja sava laika gudrību, tāpēc ka viņi izvirzīja dažādas jaunas atziņas, vispirms pazemīgi neprasīdami padomu seno uzskatu orākuliem."