[120] Starp tiem, kas tika aicināti izvest draudzi no pāvestības tumsas skaidrākas ticības gaismā, pirmajā vietā stāvēja Mārtiņš Luters. Centīgs, dedzīgs un uzticīgs – viņš nepazina nekādas bailes, izņemot bijību Dieva priekšā, un reliģiskajai ticībai neatzina nekādu citu pamatu kā tikai Svētos Rakstus – Luters bija savam laikam piemērotākais vīrs, un, viņu izlietodams, Dievs veica lielu draudzes reformācijas un pasaules apgaismošanas darbu.
Līdzīgi citiem pirmajiem Evaņģēlija vēstnešiem Luters nāca no nabadzīgām aprindām. Bērnības gadus viņš pavadīja vienkāršā vācu zemnieka mājā. Līdzekļus dēla izglītošanai tēvs nopelnīja smagā kalnrača darbā. Viņš plānoja dēlu izskolot par juristu, bet Dievs to sagatavoja par celtnieku tam lielajam templim, kas tik lēni auga gadsimtu gaitā. Grūtības, trūkums un stingra disciplīna bija tā skola, kurā Bezgalīgā Gudrība sagatavoja Luteru viņa dzīves svarīgajam uzdevumam.
Lutera tēvs bija vīrs ar stipru un rosīgu prātu un lielu rakstura spēku, godīgs, apņēmīgs un atklāts. Viņš palika uzticīgs pienākumam, lai arī kādas būtu sekas. Veselais saprāts tam neļāva atzīt klosteru sistēmu. Viņam ļoti nepatika, kad Luters tur iestājās bez tēva piekrišanas. Tikai pēc diviem gadiem tēvs ar dēlu atkal izlīga, tomēr pat tad nemainīgi paliekot pie saviem uzskatiem.
(121) Lutera vecāki savu bērnu audzināšanai un mācīšanai veltīja daudz rūpju un pūļu. Viņi tos centās iepazīstināt ar Dievu un kristīgās ticības praktiskajām vērtībām. Dēls bieži dzirdēja tēvu lūdzam, lai bērns neaizmirstu Kunga Vārdu un kādreiz palīdzētu virzīt uz priekšu Viņa patiesības atzīšanu. Vecāki smagā darba pilnajā dzīvē dedzīgi tvēra katru izdevību padziļināt bērnu tikumisko un intelektuālo izaugsmi. Nopietni un neatlaidīgi tie centās savu lolojumu sagatavot dievbijīgai un derīgai dzīvei. Ar savu noteikto un stingro raksturu viņi reizēm izturējās pat pārāk bargi, bet pats reformators, lai gan apzinājās, ka savā ziņā viņi ir kļūdījušies, vecāku audzināšanā saskatīja vairāk laba nekā nosodāma.
Skolā, kur Luteru sāka sūtīt jau ļoti agri, pret viņu izturējās skarbi un pat varmācīgi. Viņa vecāku nabadzība bija tik liela, ka mācoties zēns kādu laiku bija spiests pelnīt dienišķo maizi ar dziedāšanu, ejot no durvīm uz durvīm, un arī tad vēl bieži cieta izsalkumu. Toreiz valdošās reliģijas drūmie, māņticīgie uzskati viņu pildīja ar bailēm. Noskumis viņš vakaros gāja pie miera, ar drebošu sirdi veroties tumšajā nākotnē, jo viņu pastāvīgi biedēja domas, ka Dievs ir stingrs, nepielūdzams Soģis un nežēlīgs tirāns, nevis laipns un mīļš Debesu Tēvs.
Tomēr, tik daudzu un pretrunīgu apstākļu ietekmēts, Luters nemitīgi lauzās uz priekšu pretī augstākam morālās un intelektuālās pilnības standartam, kas valdzināja viņa dvēseli. Jauneklis alka pēc zināšanām, un viņa nopietnais un praktiskais prāts lika tam izvēlēties stingri pamatoto un derīgo vairāk nekā ārišķīgo un virspusējo.
Kad astoņpadsmit gadu vecumā Luters iestājās Erfurtes universitātē, viņa stāvoklis jau bija labvēlīgāks un izredzes daudz spožākas nekā bērnībā. Ar čaklumu un taupību ieguvuši pārticību, vecāki tagad spēja sniegt viņam vajadzīgo palīdzību. (122) Saprātīgu draugu iespaids bija kaut cik mazinājis arī agrākās audzināšanas drūmās sekas. Te Luters nodevās labāko autoru sarakstīto darbu studijām un, dedzīgi uzkrājot viņu svarīgākās domas, pārņēma šo vīru gudrību. Jau padots savu pirmo audzinātāju skarbajai disciplīnai, viņš bija modinājis cerības, ka būs izcils skolnieks, un tagad, nonākot daudz labvēlīgākos apstākļos, viņa prāts strauji attīstījās. Laba atmiņa, dzīva iztēle, stipras prāta spējas un nenogurstoša uzcītība viņu biedru vidū drīz vien izvirzīja priekšējās rindās. Intelektuālā disciplīna palīdzēja nobriest prātam un modināja garu rosīgam darbam, kā arī attīstīja uztveres asumu, kas to sagatavoja nākamajām dzīves cīņām.
Lutera sirdī mājoja Kunga bijāšana, kas viņam deva spēku neatkāpties no mērķa un vadīja to uz dziļāku pazemību Dieva priekšā. Viņš pastāvīgi izjuta savu atkarību no dievišķās palīdzības un nekad neaizmirsa iesākt dienu ar lūgšanu, jo sirds nemitīgi sauca pēc vadības un atbalsta. "Labi lūgt," viņš sacīja, "ir studiju vērtīgākā daļa." (1)
Kādu dienu, apskatot grāmatas universitātes bibliotēkā, Luters atrada Bībeli latīņu valodā. Tādu grāmatu viņš vēl nekad nebija redzējis. Viņš pat nezināja, ka tāda eksistē. Viņš bija dzirdējis Evaņģēliju daļas un vēstules, ko lasīja ļaudīm atklātos dievkalpojumos, un iedomājās, ka tā ir visa Bībele. Tagad Luters pirmo reizi savās rokās turēja sakopotu, pilnu Dieva Vārdu. Izjuzdams godbijību un arī ziņkāres dzīts, viņš šķīra svētās lappuses ar paātrinātu pulsu un drebošu sirdi, lasot dzīvības vārdus, laiku pa laikam apstādamies, lai izsauktos: "Ak, kaut Dievs man pašam dotu tādu grāmatu!" (2) Debesu eņģeļi stāvēja viņam blakus, un gaismas stari no Dieva troņa atklāja tā prātam patiesības bagātības. Viņš vienmēr bija baidījies noziegties pret Dievu, bet tagad kā nekad iepriekš to pārņēma dziļa pārliecība par savu grēcīgumu.
(123) Sirsnīga vēlēšanās kļūt brīvam no grēka un atrast mieru ar Dievu viņu beidzot ierosināja iestāties klosterī un nodoties mūka dzīvei. Tur prasīja veikt vispazemojošākos darbus, kā arī ubagojot iet no mājas uz māju. Luters pašlaik bija tādā vecumā, kad cilvēks visdedzīgāk alkst pēc cieņas un atzinības, tādēļ šie verdziskie pienākumi dziļi aizvainoja dabīgās jūtas, bet viņš pacietīgi panesa visus pazemojumus, ticot, ka tas nepieciešams grēku dēļ.
Katru acumirkli, ko, veicot savus ikdienas pienākumus, bija iespējams atlicināt, viņš izmantoja studijām, laupot sev miegu un skumstot pat par laiku, kas tika iztērēts, baudot trūcīgo azaidu. Vairāk par visu to iepriecināja iedziļināšanās Dieva Vārdā. Viņš bija atradis pie klostera mūriem pieķēdētu Bībeli un uz turieni tagad devās jo bieži. Padziļinoties pārliecībai par grēku, viņš vēlējās ar saviem darbiem iegūt piedošanu un mieru. Tika ievērots visstingrākais dzīvesveids, cenšoties ar gavēšanu, negulēšanu un sevis spīdzināšanu vājināt cilvēciskās dabas ļaunumu, no kā mūka dzīve to nebija varējusi atbrīvot. Viņš nevairījās ne no kāda upura, ja vien tā būtu iegūstama sirds skaidrība, kas ļautu izpelnīties Dieva atzinību."Es tiešām biju dievbijīgs mūks," viņš vēlāk sacīja, "un pildīju sava ordeņa noteikumus daudz stingrāk, nekā to var izteikt. Ja vispār kāds mūks spētu iegūt Debesis ar saviem darbiem, tad man noteikti uz tām būtu tiesības (..). Ja es tā būtu turpinājis vēl ilgāk, tad sevis mocīšana mani novestu nāvē." (3) Šīs sāpīgās disciplīnas rezultātā viņš zaudēja spēkus un piedzīvoja bezsamaņas lēkmes, no kuru sekām nekad vairs pilnīgi neatspirga. Tomēr, neskatoties uz visām viņa pūlēm, nomāktā dvēsele neatrada nekādu atvieglojumu. Beidzot viņš bija nonācis līdz izmisuma robežai.
Kad Luteram šķita, ka viss jau ir zaudēts, Dievs tam deva draugu un palīgu. Dievbijīgais Staupics Lutera prātam atvēra Dieva Vārdu un pavēlēja skatu novērst no sevis, pārtraukt domas par Dieva likumu pārkāpšanai sekojošo sodu un skatīties uz Jēzu, viņa grēkus piedodošo Pestītāju. "Nespīdzini sevi savu grēku dēļ, bet tā vietā dodies pie Glābēja! Uzticies Viņam, Viņa dzīves taisnībai, salīdzināšanai, ko dod Viņa nāve (..). Uzklausi Dieva Dēlu! (124) Viņš kļuva par cilvēku, lai tev sagādātu dievišķo labvēlību." – "Mīli Viņu, kurš tevi papriekš ir mīlējis." (4) Tā runāja šis žēlastības vēstnesis. Viņa vārdi atstāja dziļu iespaidu uz Lutera prātu. Pēc daudzām cīņām ar ilgi lolotiem maldiem viņš beidzot spēja saprast patiesību, un nomocītajā dvēselē ienāca miers.
Luteru iesvētīja par priesteri un aicināja atstāt klosteri un strādāt Vitenbergas universitātē par profesoru. Šeit viņš nodevās Rakstu studijām oriģinālvalodās. Viņš iesāka lasīt lekcijas par Bībeli, un tā daudzo sajūsmināto klausītāju prātam atvērās Dāvida dziesmas, Evaņģēliji un Vēstules. Viņa draugs un priekšnieks Staupics mudināja to kāpt kancelē un sludināt Dieva Vārdu. Luters vilcinājās, juzdamies necienīgs Kristus vietā runāt uz tautu. Tikai pēc ilgas cīņas viņš padevās drauga lūgumam. Rakstos viņš jau bija varens, un uz tā dusēja Dieva žēlastība. Lutera daiļrunība valdzināja klausītājus, skaidrība un spēks, ar kādu viņš atklāja patiesību, pārliecināja prātu, un viņa dedzība aizkustināja sirdis.
Luters joprojām bija uzticīgs Romas baznīcas dēls un nemaz nedomāja, ka reiz varētu būt arī kaut kas cits. Dievs savā tālredzīgajā gādībā vadīja viņu uz Romu. Ceļojumu viņš veica kājām un pajumti meklēja klosteros. Kādā Itālijas klosterī to pārsteidza bagātība, krāšņums un greznība, ko tur varēja redzēt savām acīm. Nodrošināti ar sevišķiem ienākumiem, mūki dzīvoja greznās istabās, tērpās viskrāšņākajās un dārgākajās drēbēs, dzīroja un mielojās pie bagātīgi klātiem galdiem. Ar sāpīgām bažām Luters šo skatu salīdzināja ar pašaizliedzību un grūtībām savā dzīvē. Tas viss viņu ļoti mulsināja.
Beidzot tas tālumā ieraudzīja uz septiņiem pakalniem celto pilsētu. Dziļā saviļņojumā viņš nokrita pie zemes, izsaucoties: "Svētā Roma, es tevi sveicinu!" (5) (125) Iegājis pilsētā, viņš apmeklēja baznīcas, klausījās priesteru un mūku atkārtotajos brīnišķajos stāstos un izpildīja visas prasītās ceremonijas. Visur tas sastapās ar skatiem, kas to pildīja ar izbrīnu un nepatiku. Viņš saprata, ka visās garīdzniecības šķirās valda netaisnība. No prelātu lūpām nācās dzirdēt nepieklājīgus jokus, un briesmīgā bezdievība, kas parādījās pat mises laikā, to pildīja ar dziļu riebumu un sašutumu. Mūku un pilsētnieku sabiedrībā viņš sastapās ar izšķērdību un izvirtību. Lai kur arī negrieztos, svētuma vietā visur valdīja pasaulīgā bezdievība."Neviens nevar iedomāties," viņš rakstīja, "kādi grēki un apkaunojoši darbi tiek darīti Romā, tie ir jāredz un jādzird, lai tam varētu ticēt. Tiešām ir tā, kā saka paruna: "Ja kaut kur ir elle, tad tā ir vieta, uz kuras celta Roma, tur ir bezdibenis, no kura izplūst visdažādākie grēki.""(6)
Ar nesen izdotu dekrētu pāvests bija apsolījis grēku atlaišanu visiem, kas uz ceļiem uzkāps pa "Pilāta kāpnēm", pa kurām it kā mūsu Pestītājs esot nokāpis, atstādams romiešu tiesas namu, un kas brīnumainā kārtā no Jeruzālemes nokļuvušas Romā. Kādā dienā Luters visā dievbijībā rāpās pa šiem pakāpieniem, kad pēkšņi šķita, ka pērkonam līdzīga balss viņam saka: "Taisnais no ticības dzīvos!" (Rom. 1:17) Viņš pielēca kājās un apkaunots un nepatikas nomākts steidzās prom no tās vietas. Bet šis Bībeles teksts vairs nekad nezaudēja savu spēku viņa apziņā. No šī laika viņš daudz skaidrāk nekā jebkad agrāk saprata, cik maz dvēseles pestīšanas iegūšanai var dot paļaušanās uz saviem darbiem un cik nepieciešami pastāvīgi uzticēties vienīgi Kristus nopelnam. Tagad viņa acis atvērās, un nekad vairs tas nespēja samierināties ar pāvestības maldiem. Pagriežot vaigu, lai ietu prom no Romas, viņš no tās novērsās arī sirdī, un no tā laika plaisa kļuva arvien platāka, līdz beidzot ar pāvestīgo baznīcu tika sarautas pēdējās saites.