"Kā jūs domājat, ar ko jūs tagad cīnāties?" viņš beidzot jautāja. "Vai ar vecu vīru, kas stāv kapa malā? Nē! Ar patiesību, ar patiesību, kas ir stiprāka par jums un kas jūs uzvarēs." (5) To sacījis, viņš atstāja sanāksmi, un neviens no viņa pretiniekiem nemēģināja to aizkavēt.
Viklifa darbs jau gandrīz bija padarīts; patiesības karogu, ko tas tik uzticīgi bija nesis, viņam drīz nāksies izlaist no savām rokām; tomēr vēl vienu reizi viņam vajadzēja liecināt par Evaņģēliju. Patiesību vēl vajadzēja pasludināt tieši maldu valsts stiprākajā cietoksnī. (91) Viklifu uzaicināja dot atbildi pāvesta tiesas priekšā Romā, kas jau tik bieži bija izlējusi svēto asinis. Reformators nebija akls pret draudošajām briesmām, tomēr pieņemtu šo uzaicinājumu, ja vien paralīze viņa ceļojumu nebūtu padarījusi neiespējamu. Bet, lai gan viņa balsi Romā nedzirdēja, tas tomēr vēl spēja izteikties rakstiski, ko arī nolēma darīt. No savas mācītājmuižas viņš pāvestam nosūtīja vēstuli, kas, lai gan ieturēta godbijīgā tonī un kristīgā garā, tomēr bija ass pārmetums pāvesta krēsla greznībai un lepnumam.
"Es patiesi priecājos," viņš rakstīja, "ikvienam darīt zināmu un paskaidrot savu ticību, un jo sevišķi Romas bīskapam, kurš būs tik labvēlīgs un apstiprinās to manis izklāstītajā tekstā, jo, cik es saprotu, tā ir veselīga un patiesa, vai arī izlabos, ja atradīs to esam maldīgu.
Pirmkārt, es pieņemu, ka Kristus Evaņģēlijs ir visu Dieva likumu būtība. (..) Ja Romas bīskaps ir Kristus vietnieks virs zemes, tad uzskatu, ka vairāk nekā visi citi cilvēki viņš ir saistīts ar šo Evaņģēlija bauslību. Jo Kristus mācekļu lielums nepastāvēja pasaulīgā cieņā un godā, bet tuvā un nesvārstīgā sekošanā savam Kungam, mācoties no Viņa dzīves un ieradumiem. (..) Kristus savā zemes dzīves laikā bija ļoti trūcīgs vīrs, kas nicināja un atmeta pasaulīgo kundzību un godu. (..)
Nevienam uzticīgam kristietim nevajadzētu sekot ne pāvestam, ne kādam no svētajiem, kā tikai tur, kur pāvests ir sekojis Kungam Jēzum Kristum, jo Pēteris un Cebedeja dēli grēkoja, tiecoties pēc pasaulīga goda, kas ir pretstatā sekošanai Kristum, tāpēc arī nevajadzētu šajos maldos viņiem līdzināties (..).
Visu laicīgo varu un valdīšanu pāvestam vajadzētu atstāt pasaulīgām varām un uz tādu pašu rīcību pamudināt arī garīdzniecību, jo tā darīja Kristus un Viņa apustuļi. Ja es kādā no šiem punktiem esmu maldījies, tad visdziļākajā pazemībā gribu pakļauties aizrādījumiem pat līdz (92) nāvei, ja tas nepieciešams; un, ja es būtu varējis rīkoties saskaņā ar savu gribu un vēlēšanos, tad noteikti personīgi būtu stājies Romas bīskapa priekšā, bet Kungs mani piemeklējis pretēji šim nodomam, mācot vairāk paklausīt Dievam nekā cilvēkiem."
Beigās viņš vēl piebilda: "Mēs lūgsim Dievu, lai Viņš tā pamodinātu un aizkustinātu mūsu pāvestu Urbānu VI, kā Viņš to jau sācis darīt, lai tas ar savu garīdzniecību dzīvē un ieradumos sekotu Kungam Jēzum Kristum, līdz ar to iespaidīgi pamācot ļaudis, ka arī tie uzticīgi sekotu viņiem tajā pašā ceļā." (6)
Tā Viklifs pāvestam un viņa kardināliem atklāja Kristus lēnprātību un pazemību; ne tikai viņiem, bet arī visai kristīgajai pasaulei uzrādot ārkārtīgo atšķirību starp tiem un Meistaru, par kura pārstāvjiem viņi sevi sauca.
Viklifs bija pilnīgi pārliecināts, ka par savu uzticību nāksies samaksāt ar dzīvību. Karalis, pāvests un bīskapi bija apvienojušies, lai panāktu viņa bojāeju, un šķita nenovēršami, ka ne ilgāk kā pēc dažiem mēnešiem viņam būs jākāpj uz sārta. Tomēr šī vīra drosme nebija samazinājusies. "Kāpēc jūs runājat par mocekļa kroņa meklēšanu kaut kad nākotnē?" viņš sacīja. "Pasludiniet tikai Kristus Evaņģēliju augstprātīgajiem prelātiem, un mocekļa nāve neizpaliks. Ak tā! Man vajadzētu dzīvot un klusēt? (..) Nekad! Lai nāk šis sitiens, es to gaidu." (7)
Bet Dieva tālredzīgās rūpes vēl arvien sargāja savu kalpu. Vīram, kurš visu dzīvi bija drosmīgi aizstāvējis patiesību, ik dienas pakļaujot briesmām savu dzīvību, nevajadzēja krist par upuri ienaidnieku naidam. Viklifs nekad necentās sevi pasargāt, bet Dievs viņu sargāja; un tagad, kad viņa ienaidnieki jau jutās droši par savu laupījumu, Dieva roka viņu izrāva no to sniedzamības robežām. Gatavojoties savā draudzē Lutervortsā izdalīt svēto Vakarēdienu, viņš pakrita, triekas skarts, un īsā laikā šķīrās no šīs dzīves..
(93) Dievs pats Viklifam bija noteicis viņa darbu. Kungs šī vīra mutē bija ielicis patiesības Vārdu un ap viņu nostādījis sardzi, lai šis Vārds varētu nonākt pie ļaudīm. Viņa dzīvība tika pasargāta un viņa darbība paildzināta, līdz tika izveidots pamats lielajam reformācijas darbam.
Viklifs nāca no tumšajiem Viduslaikiem. Viņam nebija neviena priekšteča, no kura darba varētu mācīties, kā veidot reformas sistēmu. Līdzīgi Jānim Kristītājam, aicināts sevišķas misijas izpildīšanai, viņš bija jaunas ēras vēstnesis. Tomēr viņa sludinātās patiesības sistēmā valdīja tāda saskaņa un pilnība, kuru tam sekojošie reformatori nepārspēja un ko daži nesasniedza pat simts gadus vēlāk. Pamats bija likts tik plaši un dziļi, celtnes galvenie balsti stāvēja tik stipri un uzticami, ka tiem, kas nāca pēc viņa, nevajadzēja tos pārveidot.
Viklifa ievadītajai kustībai pirmsākums meklējams Bībelē. Tā tiecās atbrīvot sirdsapziņu un prātu, kā arī tik ilgi pie Romas uzvaras ratiem piejūgto tautu. Tajā bija svētību straumes avots, kas līdzīgi dzīvības ūdenim kopš četrpadsmitā gadsimta ir plūdusi cauri visiem nākamajiem laikmetiem. Nešaubīgā pārliecībā reformators Svētos Rakstus atzina kā Dieva gribas inspirētu atklāsmi, kā uzticamu mērogu ticībai un dzīvei. Viņš uzauga, cienot Romas baznīcu kā dievišķu un nekļūdīgu autoritāti, nejautājošā godbijībā pieņemot tūkstoš gados iesakņojušās mācības un tradīcijas, tomēr vēlāk no tā visa novērsās, lai ieklausītos Dieva Svētajā Vārdā. Pēc tam viņš visu tautu aicināja atzīt tikai Rakstos atklāto Autoritāti. Viņš paziņoja, ka vienīgā patiesā Autoritāte ir nevis ar pāvesta muti runājošā baznīca, bet gan Dieva balss no Svētajiem Rakstiem. Viņš mācīja ne tikai to, ka Bībele ir Dieva gribas pilnīga atklāsme, bet arī, ka tās vienīgais izskaidrotājs ir Svētais Gars un ka ikvienam cilvēkam pašam jāuzzina savs pienākums, pētot tās mācības. Tādā veidā viņš ļaudis vadīja prom no Romas baznīcas un pāvesta pie Dieva Vārda.
(94) Viklifs bija viens no vislielākajiem reformatoriem. Tikai nedaudzi viņa pēcteči varēja stāties tam blakus prāta plašumā un domu skaidrībā, tik nelokāmi turoties pie patiesības un tik drosmīgi to aizstāvot. Šo pirmo reformatoru raksturoja skaidra dzīve, neatslābstoša uzcītība studijās un darbā, kā arī neuzpērkams godīgums. Visās viņa kalpošanas gaitās, neskatoties uz intelektuālo tumsu un morālo pagrimumu, kas valdīja paaudzē, no kuras viņš iznāca uz dzīves skatuves, atklājās Kristum līdzīga mīlestība un uzticība.
Viklifa raksturs liecina par Dieva Vārda audzinošo un pārveidojošo spēku. Tā bija Bībele, kas viņu darīja par to, kas viņš bija. Cenšanās aptvert atklāsmes lielās patiesības visām cilvēka spējām piešķir īpašu svaigumu un enerģiju. Tā paplašina prātu, asina uztveri un ļauj nobriest spriedumam. Nav nekā cita, kas tādā mērā darītu cildenas domas, jūtas un tieksmes, kā Bībeles pētīšana. Tā dod nelokāmu mērķtiecību, pacietību, drosmi un izturību, tā attīra raksturu un svēto dvēseli. Nopietnas, godbijīgas Bībeles studijas, kas pētītājam nodrošinātu vistiešāko saskari ar Bezgalīgo Dievu, dotu pasaulei vīrus ar spēcīgāku un rosīgāku intelektu, ar cēlākiem principiem, nekā to jebkad varētu sniegt cilvēciskās filozofijas vissekmīgākā apgūšana. "Kad kļūst izprotami Tavi vārdi," saka dziesminieks, "tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus." (Ps.119:130)
Viklifa mācītās patiesības vēl kādu laiku turpināja izplatīties; viņa sekotāji, kas bija pazīstami kā viklifieši un lolardieši, ceļoja ne tikai pa Angliju, bet izklīda arī pa daudzām citām zemēm, sev līdzi nesot Evaņģēlija atziņu. Tagad, kad pietrūka vadoņa, sludinātāji strādāja ar vēl lielāku dedzību, un lieli ļaužu pulki nāca klausīties viņu mācības. Atgriezto vidū bija vairāki muižnieki un arī karaļa sieva. Daudzās vietās notika ievērojamas reformas ļaužu ieradumos un no baznīcām izmeta elkudievīgos pāvestības simbolus. Tomēr drīz vien pār tiem, kas uzdrošinājās pieņemt Bībeli par savu (95) padomdevēju, sāka trakot nesaudzīga vajāšanu vētra. Angļu monarhi, vēloties stiprināt savu varu, nodrošinot tai Romas atbalstu, nevilcinājās upurēt reformatorus. Pirmo reizi Anglijas vēsturē Evaņģēlija mācekļu iznīcināšanai uzliesmoja sārti. Viens pēc otra uzticīgie liecinieki mira mocekļu nāvē. Patiesības aizstāvji, kurus tagad vajāja un pasludināja ārpus likuma, varēja cerēt vienīgi uz Kungu Cebaotu. Dzenāti kā baznīcas ienaidnieki un karaļa valsts nodevēji, tie tomēr turpināja sludināt slepenās vietās, visērtāko patvērumu atrodot nabadzīgo ļaužu vienkāršajos mājokļos un bieži slēpjoties bedrēs un alās.
Neskatoties uz vajāšanu niknumu, mierīgs, dievbijīgs un dedzīgs protests pret reliģiskā ticībā valdošo samaitātību turpināja skanēt cauri visiem tālākajiem gadsimtiem. Šī agrīnā laika kristiešiem bija tikai daļēja patiesības atzīšana, bet tie bija mācījušies mīlēt Dieva Vārdu un tam paklausīt, vienmēr esot gatavi tā dēļ arī ciest. Līdzīgi mācekļiem apustuļu dienās, daudzi Kristus lietai upurēja savus laicīgos īpašumus. Tie, kam bija atļauts palikt savās mājās, priecīgi sniedza pajumti izraidītajiem brāļiem, un, kad arī viņus izdzina, tad visi līksmi pieņēma izstumto likteni. Ir taisnība, ka tūkstoši, vajātāju niknuma nobaidīti, pirka brīvību, upurējot ticību, un grēku nožēlotāju drēbēs atstāja cietumus, tādā veidā citiem darot zināmu savu uzskatu atsaukšanu. Tomēr nebija mazs arī tādu cilvēku skaits – gan vīri ar dižciltīgu izcelsmi, gan arī vienkārši un neievērojami –, kas, "Lolarda torņu" cietuma kamerās spīdzināti un liesmām nodoti, bezbailīgi turpināja liecināt par patiesību un priecājās, ka ir cienīgi kļūt "par līdzdalībniekiem Viņa ciešanās".
Pāvesta piekritējiem neizdevās sasniegt savu mērķi ar Viklifu viņa dzīves laikā, tomēr viņu naids neaprima, kamēr šī vīra miesas mierīgi gulēja kapā. Ar Konstances koncila dekrētu vairāk kā 40 gadus pēc viņa nāves tā kaulus izraka un publiski sadedzināja, pelnus izmetot tuvējā strautā. (96) Bet "šis strauts", stāsta kāds sens rakstnieks, "viņa pelnus ir aiznesis Eivonā, Eivona – Sevērnā, Sevērna – jūrā, un jūra – plašajā okeānā. Un tā Viklifa pelni kļuva par simbolu viņa mācībai, kas tagad izplatīta visā pasaulē." (8) Viņa ienaidnieki maz saprata sava ļaunā darba nozīmi.
Viklifa rakstu ietekmēts, Jans Huss no Bohēmijas atsacījās no daudziem Romas piekritēju maldiem un arī iesaistījās reformācijas darbā. Tā tika iesēta patiesības sēkla šajās divās tik tālu atšķirtajās valstīs. Arī no Bohēmijas darbs izplatījās citās zemēs. Cilvēki tika pievērsti ilgi aizmirstajam Dieva Vārdam. Dievišķā roka sagatavoja ceļu Lielajai Reformācijai.