Lielā cīņa

Elena Vaita

Lapa kopā 129

5. Džons Viklifs

Vienā no saviem traktātiem par pāvestu un tā naudas iekasētājiem viņš izteicās tā: "Viņi atņem mūsu zemei nabagu uzturēšanai nepieciešamos līdzekļus, katru gadu uzliekot karalim daudzus tūkstošus marku lielus nodokļus sakramentiem un garīgām vajadzībām, kas patiesībā ir nolādēta simonija (garīgo amatu pirkšana un pārdošana), un panāk, ka šai ķecerībai piekrīt un to ievēro visa kristīgā pasaule. Pat ja mūsu valstij būtu milzīgs zelta kalns un neviens cits no tā neko neņemtu kā tikai šī augstprātīgā un pasaulīgā priestera iekasētājs, tad, laikam ejot, tas ātri tiktu izšķiests, jo viņš no mūsu zemes nemitīgi ņem un ņem, pretī nedodot neko, kā tikai Dieva lāstu par šīm savām simonijām." (3)

Drīz pēc atgriešanās Anglijā karalis Viklifu iecēla par Lutervortsas mācītāju. Tas bija pierādījums, ka vismaz valdnieks viņa atklātajā valodā nav atradis neko nepatīkamu. Viklifa iespaids bija jūtams galma darbā, kā arī tautas ticībā.

Drīz pār viņu nāca pāvesta dusmas. Uz Angliju atsūtīja trīs bullas – universitātei, karalim un prelātiem –, kuras visas pavēlēja nekavējoties spert izšķirošus soļus, lai apklusinātu ķecerības skolotāju. (4) Tomēr bīskapi savā dedzībā jau pirms bullu saņemšanas Viklifu bija izsaukuši uz nopratināšanu. Uz tiesas namu viņu pavadīja divi karalistes visvarenākie prinči, un tauta, kas pulcējās ap ēku un spiedās iekšā, tā izbiedēja tiesnešus, ka lietu uz laiku pārtrauca un viņam atļāva iet savu ceļu. Drīz pēc tam nomira Edvards III, kuru prelāti vecumdienās bija centušies (86) iespaidot pret reformatoru, un par pavaldoni valstī kļuva kādreizējais Viklifa aizstāvis.

Tomēr pāvesta bullu pienākšana visai Anglijai uzlika negrozāmu pienākumu ķeceri apcietināt. Šie pasākumi jau norādīja uz sārtu. Šķita nenovēršami, ka Viklifs drīz kritīs par upuri Romas atriebībai. Bet Tas, kurš savam kalpam senos laikos sacīja: "Nebīsties: Es tev esmu par priekšturamām bruņām," (1. Moz.15:1) – atkal izstiepa roku, lai aizsargātu savu vēstnesi. Nāve pienāca nevis reformatoram, bet pāvestam, kurš citiem bija lēmis bojāeju. Nomira pāvests Gregors XI, un garīdznieki, kas bija sapulcējušies uz Viklifa nopratināšanu, atkal izklīda.

Dievs tālredzīgi pārvaldīja arī turpmākos notikumus, lai reformācijai dotu iespēju attīstīties. Gregora XI nāvei sekoja divu pāvestu - sāncenšu ievēlēšana. Tagad paklausību pieprasīja jau divas strīdīgas varas, ikviena uzsverot savu nemaldību. (Skat. Pielikumā.) Katra no tām ticīgos aicināja to atbalstīt cīņā pret konkurentu, savas prasības pastiprinot ar briesmīgiem baznīcas lāstiem pār pretinieku, bet piekritējiem apsolot atvieglojumu Debesīs. Tas viss pāvestības varu ļoti novājināja. Sāncenšu kliķes bija pilnīgi aizņemtas ar savstarpējiem uzbrukumiem, un Viklifam kādu laiku bija miers. Lāsti un savstarpēji apvainojumi tagad lidoja no pāvesta uz pāvestu, un pretrunīgo prasību atbalstīšanai izlēja asins straumes. Baznīcu pārplūdināja tenkas un noziegumi. Pa to laiku reformators savas Lutervortsas draudzes klusajā vientulībā čakli strādāja, lai cilvēku uzmanību novērstu no strīdīgajiem pāvestiem pie Jēzus, Miera Lielkunga.

Šķelšanās ar tās izraisītajiem strīdiem un postu sagatavoja ceļu reformācijai, jo deva ļaudīm iespēju labāk novērtēt, kas patiesībā bija pāvestība. Savā rakstā On the Schism of the Popes ("Par pāvestu šķelšanos") Viklifs aicināja tautu pārdomāt, vai šie divi priesteri, nosaucot viens otru par antikristu, tiešām nerunāja patiesību. (87) "Dievs," viņš sacīja, "negribēja vairs ilgāk ciest, ka ienaidnieks mājo tikai vienā vienīgā šādā priesterī, bet (..) izraisīja šķelšanos divu starpā, lai cilvēki Kristus vārdā abus varētu vieglāk pārvarēt." (4)

Viklifs, līdzīgi savam Meistaram, Evaņģēliju sludināja trūcīgajiem. Neapmierinādamies ar gaismas izplatīšanu tikai savas Lutervortsas draudzes vienkāršajos mājokļos, viņš nolēma, ka tā jāienes ikvienā Anglijas daļā. Lai to panāktu, viņš noorganizēja sludinātāju grupu – vienkāršus, dievbijīgus cilvēkus, kas mīlēja patiesību un neko citu nekāroja tik ļoti kā tās izplatīšanos. Šie vīri pārstaigāja zemi, mācīdami tirgus laukumos, lielu pilsētu ielās un uz lauku ceļiem. Viņi uzmeklēja vecos, slimos un nabagos, atklājot tiem prieka vēsti par Dieva žēlastību.

Būdams teoloģijas profesors Oksfordā, Viklifs Dieva Vārdu sludināja universitātes auditorijās. Studentiem viņš patiesību mācīja tik uzticīgi, ka izpelnījās pagodinošo nosaukumu "Evaņģēlija doktors". Bet vislielākajam viņa dzīves darbam vajadzēja būt Rakstu pārtulkošanai angļu valodā. Kādā savā brošūrā – On the Truth and Meaning of Scripture ("Par patiesību un Rakstu nozīmi") – viņš jau izteica nodomu pārtulkot Bībeli, lai ikviens anglis ar vēstīm par Dieva brīnišķajiem darbiem varētu iepazīties savā dzimtajā valodā.

Tomēr viņa centieni pēkšņi tika apturēti. Lai gan vēl nebija sasniegti sešdesmit gadi, nemitīgā un rūpju pilnā slodze, studijas un ienaidnieka uzbrukumi bija vājinājuši viņa spēkus un likuši novecot pirms laika. Tagad uzbruka bīstama slimība. Mūkiem šī ziņa sagādāja lielu prieku. Viņi domāja, ka nu gan Viklifs rūgti nožēlos ļaunumu, ko nodarījis baznīcai, un tādēļ steidzās uz reformatora istabu, lai dzirdētu viņa grēksūdzi. Ap šķietami mirstošo vīru sapulcējās pārstāvji no visiem četriem reliģiskajiem ordeņiem līdz ar četriem valsts ierēdņiem. "Nāve skārusi jūsu lūpas," viņi sacīja, "tādēļ pārdomājiet tagad savas kļūdas un mūsu klātbūtnē atsauciet visu, (88) ko esat sacījis pret mums." Reformators klausījās klusēdams, tad palūdza savam kalpotājam viņu gultā piecelt sēdus un, vērīgi uzlūkojis tos, kas stāvēja, gaidot viņa atteikšanos, stingrā un spēcīgā balsī, kas jau bieži bija likusi tiem drebēt, sacīja: "Es nemiršu, bet dzīvošu un no jauna atmaskošu ubagotājmūku ļaunos darbus." (5) Pārsteigti un apmulsuši mūki steidzīgi atstāja istabu.

Viklifa vārdi piepildījās. Viņš turpināja dzīvot, lai savu tautiešu rokās cīņai pret Romu ieliktu visspēcīgāko no visiem ieročiem, – lai dotu tiem Bībeli, Debesu nolemto tautas atbrīvošanas, apgaismošanas un evaņģelizācijas darbarīku. Šo darbu veicot, bija jāpārvar daudzi un lieli šķēršļi. Viklifu nomāca vecuma nespēks, viņš saprata, ka darbam atlikuši tikai nedaudzi gadi; viņš arī labi apzinājās pretestību, ar ko tam būs jāsastopas, bet, Dieva Vārda apsolījumu iedrošināts, reformators bezbailīgi gāja uz priekšu. Intelektuālo spēku pilnā spraigumā, ar bagātiem piedzīvojumiem, Dieva sevišķā tālredzīgā gādība viņu bija uzturējusi un sagatavojusi šim dzīves vislabākajam darbam. Kamēr visu kristīgo pasauli pildīja satraukums, reformators savā mācītājmuižā Lutervortsā nodevās izvēlētajam darbam, neņemot vērā visapkārt trakojošās vētras niknumu.

Beidzot darbs bija pabeigts, – sagatavots pirmais Bībeles tulkojums angļu valodā. Šai zemei tika atvērts Dieva Vārds. Tagad reformators nebaidījās ne no cietuma, ne no sārta. Viņš angļu tautas rokās bija ielicis gaismu, kas nekad vairs netiks izdzēsta. Nododot saviem tautiešiem Bībeli, viņš nezināšanas un netikumības važu salaušanai, savas zemes atbrīvošanai un pacelšanai bija darījis vairāk, nekā jebkad ir sasniegts ar visspožākajām uzvarām kaujas laukos.

Tā kā iespiešanas māksla toreiz vēl nebija pazīstama, tad Bībeles norakstus varēja pavairot vienīgi ar nogurdinošu darbu, kas prasīja daudz laika. Vēlēšanās iegūt šo grāmatu bija tik liela, ka daudzi labprāt uzsāka tās pārrakstīšanu, bet arī tad bija grūti apmierināt (89) pieprasījumu. Daži bagātākie pircēji vēlējās visu Bībeli. Citi iegādājās tikai daļu. Daudzos gadījumos, lai nopirktu vienu eksemplāru, apvienojās vairākas ģimenes. Tā īsā laikā Viklifa Bībele atrada ceļu uz ļaužu mājokļiem.

Vēršanās pie cilvēku saprāta viņus pamodināja no pasīvās padevības pāvesta dogmām. Viklifs sludināja protestantisma atšķirīgās mācības – pestīšanu ticībā Kristum un Svēto Rakstu nemaldīgumu. Viņa izsūtītie sludinātāji Bībeli kopā ar reformatora rakstiem izplatīja ar tādām sekmēm, ka jauno ticību pieņēma gandrīz puse angļu tautas.

Bībeles parādīšanās izbiedēja baznīcas autoritātes. Tagad tiem nācās sastapties ar daudz varenāku pretinieku nekā pats Viklifs, – ar pretinieku, pret kuru viņu ieroči maz ko spēja panākt. Tanī laikā Anglijā vēl nepastāvēja likums, kas Bībeli aizliegtu, jo tā nekad agrāk nebija izdota tautas valodā. Šādu likumu ieviesa vēlāk, pieprasot tā stingru ievērošanu. Bet līdz tam, neskatoties uz priesteru pretestību, bija izdevīgs laiks Dieva Vārda izplatīšanai.

Pāvestības vadoņi no jauna kala ļaunus plānus reformatora balss apklusināšanai. Trīs reizes viņu aicināja tiesas priekšā, tomēr veltīgi. Vispirms bīskapu sinode par ķecerīgiem pasludināja viņa rakstus un, ieguvusi savā pusē jauno karali Ričardu II, panāca karaļa dekrētu, kas pavēlēja ieslodzīt cietumā visus, kuri turējās pie šīm nosodītajām mācībām.

No sinodes Viklifs griezās pie parlamenta, viņš bezbailīgi apsūdzēja hierarhiju nacionālās padomes priekšā un pieprasīja baznīcas atbalstīto lielo ļaunprātību reformu. Ar pārliecinošu spēku tika attēlota pāvesta krēsla uzurpatoriskā vara un samaitātība. Ienaidnieki apmulsa. Tomēr Viklifa draugi un piekritēji bija spiesti piekāpties, tādēļ droši varēja sagaidīt, ka arī pats reformators savā lielajā vecumā, palicis viens, bez (90) draugiem, nolieksies apvienotās kroņa un baznīcas varas priekšā. Bet tā vietā sakauti izrādījās pāvesta piekritēji. Viklifa satraucošo aicinājumu iedvesmots, parlaments atsauca ediktu par viņa vajāšanu, un reformators atkal bija brīvs.

Viņu pratināja vēl trešo reizi, tagad – valsts augstākās baznīcas tiesas priekšā. Šeit ķeceris nevarēja sagaidīt, ka viņam parādīs kaut kādu labvēlību. Tagad beidzot Roma uzvarēs, un reformatora darbs būs apturēts. Tā domāja pāvesta piekritēji. Ja vien viņiem izdotos sasniegt kāroto mērķi, tad Viklifs tiktu piespiests atteikties no savām mācībām vai arī no tiesas nama dotos tieši liesmās.

Tomēr Viklifs neko neatsauca, viņš nedrīkstēja liekuļot. Reformators bezbailīgi aizstāvēja savas mācības un atvairīja vajātāju apsūdzības. Aizmirsdams sevi, savu stāvokli un pašreizējos apstākļus, viņš klausītājus aicināja nostāties dievišķā tribunāla priekšā, sverot viņu spriedumus un viltīgās mācības mūžīgās patiesības svaros. Tiesas zālē bija jūtams Svētā Gara tuvums. Dievs klausītājus turēja savā varā. Likās, ka viņiem nav spēka atstāt šo vietu. Reformatora vārdi caururba viņu sirdi kā bultas no Kunga bultu maka. Apsūdzību ķecerībā, ko tie bija vērsuši pret Viklifu, viņš ar pārliecinošu spēku attiecināja uz pašiem apsūdzētājiem. "Kāpēc," viņš vaicāja, "tie ir uzdrošinājušies izplatīt savus maldus? Tikai peļņas nolūkos, lai Dieva žēlastību pārvērstu par vienkāršu preci."

Lapa kopā 129