Atpestīto pulkā ir Kristus apustuļi: varonīgais Pāvils, dedzīgais Pēteris, mīļotais un mīlošais Jānis un viņu uzticīgie brāļi, kā arī vēl liels pulks citu mācekļu, bet ārpus mūriem līdz ar visām zemiskajām un riebīgajām lietām atrodas tie, kas viņus vajāja, kas tos meta cietumā un nonāvēja. Tur ir Nerons, šis cietsirdīgais un netikumīgais varmāka. Viņam tagad jāredz to cilvēku prieks un paaugstināšana, kurus tas kādreiz mocīja un kuru ārkārtējās ciešanas un sāpes sagādāja sātanisku baudu. Klāt ir arī viņa māte, lai ar savām acīm skatītu šī darba rezultātus, lai redzētu ļaunā rakstura attēlu, (668) ko tā nodeva savam dēlam, sava iespaida un piemēra atbalstītās un koptās kaislības, kuru neiecietības augļi lika drebēt pasaulei.
Tur ir pāvestības pārstāvji – priesteri un prelāti –, kas sevi sauca par Kristus sūtņiem, bet izmantoja spīdzināšanu, pazemes cietumus un dedzināšanu uz sārtiem, lai valdītu pār Viņa ļaužu sirdsapziņu. Tur ir lepnie pāvesti, kas paaugstinājās pāri Dievam un uzdrošinājās grozīt Visaugstākā bauslību. Šiem, tā sauktajiem, baznīcas tēviem tagad jādod Dievam norēķins, no kā tie labprāt atteiktos. Pārāk vēlu tie ir ieraudzījuši, ka Visuzinātājs Dievs uzticīgi sargā savu bauslību un ka Kungs nekādā ziņā neattaisnos vainīgos. Tikai tagad viņi aptver, ka Kristus savu ciešanām pakļauto ļaužu intereses pielīdzina savējām un izjūt Viņa vārdu spēku: "Ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs Man esat darījuši." (Mat. 25:40)
Visa bezdievīgā pasaule stāv Dieva priekšā un tiek apsūdzēta nodevībā pret Debesu valdību. Nav neviena, kas tagad viņu lietu aizstāvētu, tiem nav atvainojuma, un tādēļ tiek pasludināts spriedums – mūžīgās nāves sods.
Tagad visiem kļūst skaidri redzams, ka grēka alga nav vis cēla neatkarība un mūžīga dzīvība, bet gan verdzība, sabrukums un nāve. Bezdievīgie saprot, ko tie ir zaudējuši ar savu dumpīgo dzīvi. Kādreiz viņi nicināja tiem piedāvāto ārkārtīgi lielo un mūžīgo godību – bet cik iekārojama tā tagad šķiet. "Tas viss," kliedz pazudusī dvēsele, "varēja būt arī man, bet es labāk izvēlējos šīs lietas atstumt! Ak, briesmīgā pievilšanās! Mieru, laimi un godu es esmu apmainījis pret nelaimi, kaunu un izmisumu." Visi saprot, ka viņu izslēgšana no Debesīm ir taisnīga. Ar savu dzīvi tie ir paziņojuši: "Mēs negribam, ka šis Jēzus pār mums valda!"
Kā apburti bezdievīgie skatās uz Dieva Dēla kronēšanu, Kunga rokās tie ievēro dievišķās bauslības galdiņus, likumus, kurus paši nicināja un pārkāpa. Viņi ir liecinieki izglābto pacilātajai sajūsmai, apbrīnai un pielūgsmei. (669) Un, kad slavas dziesmu skaņas traucas pāri ļaužu pūlim ārpus pilsētas, visi kā vienā balsī izsaucas: "Lieli un brīnišķi ir Tavi darbi, Dievs Kungs, Visuvaldītāj, taisni un patiesi Tavi ceļi, tautu Ķēniņ!" (Atkl. 15:3) un, zemē pakrituši, pielūdz dzīvības Lielkungu.
Redzēdams Kristus varenību un godību, arī sātans paliek kā sastindzis. Viņš, kurš kādreiz bija sedzošs ķerubs, atceras savu krišanu. Mirdzošais, spožais seravs, "rīta zvaigzne" – ak, kāda pārmaiņa, kāds pagrimums! Uz visiem laikiem tas tagad izslēgts no padomes, kurā kādreiz viņu godāja. Viņš tagad Tēva tuvumā redz stāvam citu eņģeli, kas aizklāj Dieva godību. Viņš redz cēla un majestātiska auguma eņģeli uzliekam kroni uz Kristus galvas un saprot, ka pats varēja būt tā vietā.
Sātanam jāatceras nevainības un skaidrības, miera un apmierinātības dzimtene, kur arī viņam bija vieta, līdz tas nodevās kurnēšanai pret Dievu un skaudībai pret Kristu. Viņa apsūdzības, sacelšanās un krāpšana, lai iegūtu simpātijas un atbalstu, stūrgalvīgi atsakoties kaut ko darīt sevis glābšanai, kad Dievs vēl piedāvāja piedošanu – viss tagad dzīvi parādās šīs Universa būtnes priekšā. Viņš skata savu darbu cilvēku vidū, līdz ar visiem tā izraisītajiem rezultātiem – cilvēka ienaidu pret citiem cilvēkiem, briesmīgo dzīvības iznīcināšanu, valstu celšanos un krišanu, troņu gāšanu, nemieru, cīņu un revolūciju garo virkni. Viņš atceras savas pastāvīgās pūles pretoties Kristus darbam, gremdējot cilvēku arvien zemāk un zemāk. Viņš ir spiests atzīt, ka tā ellišķīgie plāni nav spējuši iznīcināt tos, kas uzticējās Jēzum. Aplūkodams savu valstību, sava smagā darba rezultātus, sātans redz vienīgi neveiksmi un samaitātību. Arī tagad viņš bija pamudinājis ļaudis ticēt, ka Dieva pilsēta būs viegli iegūstams laupījums, kaut gan labi zināja, ka tā tas nav. Atkal un atkal, lielajai cīņai progresējot, tam ir nācies padoties un atzīt savu sakāvi. Viņš pārāk labi pazīst Mūžīgās Majestātes spēku.
(670) Lielais dumpinieks vienmēr ir centies sevi attaisnot un atbildību par sacelšanos novelt uz dievišķo vadību. Šī mērķa sasniegšanai viņš koncentrēja visas savas milzīgās prāta spējas. Velns strādāja apdomīgi un sistemātiski, ar apbrīnojamiem panākumiem pavedinot lielas ļaužu masas pieņemt viņa izskaidrojumus par lielo cīņu, kas tā ieilgusi. Gadu tūkstošus šis sazvērnieku vadonis melus ir izteicis kā patiesību. Bet tagad pienācis laiks likvidēt sacelšanos, lai pilnībā atklātos sātana vēsture un raksturs. Savā pēdējā lielajā pasākumā gāzt Kristu no troņa, iznīcināt Viņa ļaudis un sagrābt Dieva pilsētu, virskrāpnieks tiek pilnīgi atmaskots. Visi, kas ar to savienojušies, redz viņa darba pilnīgu sakāvi. Kristus sekotāji un uzticīgie eņģeļi saprot tā nepamatotās pretenzijas pret Dieva valdību. Viņš tagad visiem ir kļuvis pretīgs.
Sātans arī pats labi apzinās, ka patvaļīgā sacelšanās to ir padarījusi nederīgu Debesīm. Visus savus spēkus viņš jau tik ilgi ir vingrinājis karam pret Dievu, ka Debesu skaidrība, miers un saskaņa tam būtu vislielākās mocības. Ļaunās apsūdzības pret Dieva taisnību un žēlastību tagad ir apklusinātas. Pārmetumi, ar kuriem viņš pūlējās apbērt Jehovu, pilnībā vērsušies pret viņu pašu. Tādēļ sātans zemojoties atzīst, ka ir notiesāts taisnīgi.
"Kas Tevi nebītos, ak Kungs, un neslavētu Tavu Vārdu? Jo Tu vien esi svēts; visas tautas nāks tavā priekšā un Tevi pielūgs, jo Tavas taisnības darbi ir kļuvuši redzami." (Atkl. 15:4) Tagad ir noskaidrots katrs jautājums par patiesību un maldiem šajā ieilgušajā cīņā. Visu radīto saprātīgo būtņu skatam ir atklāti sacelšanās rezultāti un dievišķo likumu atmešanas augļi. Visam Universam kļuvis redzams sātana kundziskais raksturs pretstatā Dieva valdībai. Ļauno ir pazudinājuši viņa paša darbi. Dieva gudrība, taisnība un žēlastība ir pilnīgi attaisnota. Skaidri redzams, ka lielajā cīņā Viņš vienmēr ir rūpējies par savu ļaužu mūžīgo laimi un visu radīto pasauļu labklājību."Visi Tavi darbi, Kungs, Tevi teiks, un Tavi svētie Tevi slavēs." (Ps. 145:10) (671) Grēka vēsture visā mūžībā liecinās par to, ka visu Dieva radīto būtņu laime nešķirami saistīta ar Viņa bauslības pastāvēšanu. Ņemot vērā neskaitāmos lielās cīņas notikumus, viss Universs, kā uzticīgais, tā nepaklausīgais, vienprātīgi atzīs: "Taisni un patiesi ir Tavi ceļi, Tu, svēto Ķēniņ!"
Tagad visam Universam ir skaidri saprotams lielais upuris, kuru Tēvs un Dēls nesa cilvēku labā. Ir pienākusi stunda, kad Kristum jāieņem likumīgā vieta un jātiek pagodinātam pāri valdībām un varām, pāri ikvienam vārdam. Gaidāmā prieka dēļ – ka daudz dēlus varēs vadīt uz godību – Viņš panesa kaunu un izcieta nāvi pie krusta. Un, lai arī cik neaptverami lielas bija Viņa sāpes un ciešanas, tomēr prieks un godība to pārspēs. Viņš tagad var uzlūkot pēc savas līdzības atjaunotus izglābtos, kuru sirdis nes dievišķās pilnības zīmogu un kuru sejas atstaro sava Ķēniņa līdzību. Kristus viņos saskata savas dvēseles smagā darba ieguvumu un ir apmierināts. Tādēļ balsī, kas dzirdama visiem sapulcētajiem taisno un ļauno pulkiem, Viņš saka: "Redziet Manu asiņu atpirktos! Viņu dēļ Es cietu, par viņiem Es nomiru, lai tie mūžīgi varētu palikt Manā tuvumā." Un no balti tērptajiem ļaudīm, kas stāv ap Dieva troni, paceļas slavas dziesma: "Cienīgs ir Jērs, kas tapa nokauts, ņemt varu, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!" (Atkl. 5:12)
Neskatoties uz to, ka sātans ir spiests atzīt Dieva taisnību un zemoties Kristus augstākās varas priekšā, viņa raksturs tomēr nemainās. Līdzīgi trakojošai straumei no jauna izlaužas sacelšanās gars. Ārprātīgu dusmu pārņemts, tas izšķiras neatsacīties no lielās cīņas. (672) Šķiet, pienācis laiks pēdējam izmisīgajam uzbrukumam. Viņš metas tuvāko pavalstnieku vidū un pūlas tos iedvesmot ar savu niknumu, aicinot nekavējoties sākt kauju. Bet no visiem neskaitāmajiem miljoniem, kurus viņš pamudinājis uz sacelšanos, tagad nav neviena, kas atzītu tā virskundzību. Viņa vara ir beigusies. Bezdievīgos pilda tāds pats naids pret Dievu, kāds iedvesmo sātanu, bet tie redz, ka viņu lieta ir bezcerīga, ka Jehovu nav iespējams pārspēt. Viņos tagad iedegas ārkārtīgas dusmas pret sātanu un tiem, kas visu laiku bijuši tā sabiedrotie šajā veltīgajā pasākumā, un tādēļ viņi ar dēmoniem līdzīgu niknumu vēršas pret šīm personām.
Kungs saka: "Tādēļ ka tu savu sirdi esi paaugstinājis kā Dieva sirdi, tad redzi, Es vedīšu svešus pār tevi, visbriesmīgākos starp tautām, tie izvilks savus zobenus par tavu jauko gudrību un apgānīs tavu spožumu. Tie tevi nometīs bedrē." "Es (..) izdeldu tevi, ķerubu, kas sargā, no degošo akmeņu vidus nost. (..) Es tevi metu pie zemes un lieku tevi par mācību ķēniņiem. (..) Es tevi daru par pelniem virs zemes priekš visu acīm, kas tevi ierauga. (..) tu esi galu ņēmis ar briesmām un nebūsi vairs mūžīgi." (Ec. 28:6-8,16-19, Glika tulk.)
"Un viss apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes būs tikai laupījums ugunij, uguns tās aprīs." (Jes. 9:4, Glika tulk.) "Kungam ir dusmas pret visām tautām un naids pret visu viņu pulku, Viņš tos nodevis iznīcināšanai, nolēmis nokaušanai." (Jes. 34:2) "Pār bezdievīgajiem Viņš liks līt ugunij un sēram, svelmaina vētra būs viņu daļa." (Ps. 11:7) Dievs liek nākt ugunij no debesīm. Atveras zeme. Tiek atbrīvoti tās dziļumos paslēptie spēki. Iznīcinošas uguns liesmas tagad šaujas ārā no visiem dziļākajiem bezdibeņiem. Deg pat klintis. Ir pienākusi diena, kas degs kā ceplis. Elementi izkūst lielajā karstumā, un zeme un tajā esošie darbi sadeg. (Mal. 3:19; 2. Pēt. 3:10) (673) Visa zemes virspuse izskatās kā izkausēta masa – liela, verdoša uguns jūra. Tas ir bezdievīgo sodīšanas un pazudināšanas laiks – "Kunga atriebības diena, atmaksas gads par Ciānu." (Jes. 34:8)