Drīz austrumos parādās mazs melns mākonītis, apmēram pus cilvēka plaukstas lielumā. Tas ir mākonis, kas apņem Pestītāju un kas no tāluma izskatās kā ietīts tumsā. Dieva ļaudis te saskata Cilvēka Dēla zīmi. Svinīgā klusumā tie nenovērš acis, kad tas, tuvojoties zemei, kļūst arvien gaišāks un krāšņāks, līdz redzams kā balts padebesis, kura pamatu veido iznīcinoša, ugunij līdzīga godība, bet virs tā derības varavīksne. (641) Jēzus nāk kā varens Uzvarētājs. Tagad Viņš vairs nav "sāpju vīrs", kam jādzer rūgtais ciešanu un kauna biķeris. Viņš nāk kā Uzvarētājs Debesīs un virs zemes, lai tiesātu dzīvos un mirušos. "Uzticīgais un Patiesais", kas "tiesā un karo ar taisnību". Un Viņam seko "Debesu karapulki". (Atkl. 19:11,14) Ar Debesu melodiskajām himnām Kungu ceļā pavada neskaitāmi liels svēto eņģeļu pulks. Šķiet, ka visu apvārsni piepilda starojoši stāvi, – "desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši". Neviena cilvēka spalva nespēj aprakstīt šo skatu, neviens mirstīgs prāts nevar iztēloties tā krāšņumu. "Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. Un spožums atspīd kā (saules) gaisma." (Habak. 4:3,4, Glika tulk.) Dzīvajam mākonim nākot arvien tuvāk, katra acs saskata dzīvības Lielkungu. Nekāds ērkšķu kronis vairs neapkauno Viņa svēto galvu, bet pieri rotā godības diadēma. Viņa seja spīd gaišāk par žilbinošo pusdienas sauli. "Uz Viņa tērpa, proti, sānos, ir rakstīts vārds: ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs." (Atkl. 19:16)
Viņa klātbūtnē "visiem vaigi kļuvuši nāves bālumā" (Jer. 30:6); un Dieva žēlastības atraidītājus pārņem mūžīga izmisuma šausmas. "Sirdi ir pārņēmis izmisums, ceļi ļodzās, gurni gurst un trīc, un visiem nobāl vaigi." (Nah. 2:11) Taisnie drebot izsaucas: "Kas var pastāvēt?" Eņģeļu dziedāšana apklust, un kādu brīdi valda godbijību iedvesošs klusums. Tad atskan Jēzus balss, sakot: "Mana žēlastība priekš jums ir pietiekoša." Taisno sejas kļūst gaišas, un prieks piepilda katru sirdi. Arvien vairāk tuvojoties zemei, eņģeļu dziesma kļūst arvien spēcīgāka.
Ķēniņu Ķēniņš ierodas uz uguns liesmās tīta padebeša. Debesis saritinās kā grāmatu rullis; Viņa priekšā dreb zeme, un ikviens kalns un sala tiek izkustināti no savas vietas. (642) "Mūsu Dievs nāk un necieš klusu; iznīcības uguns iet Viņam pa priekšu, un stipra vētra plosās Viņam visapkārt. Viņš sauc Debesīm augšā un zemei, lai tiesātu savu tautu." (Ps. 50:3,4)
"Un ķēniņi virs zemes un lielie kungi, un bagātie, un virsnieki, un varenie, un visi kalpi, un visi svabadie apslēpās kalnu dobumos un sacīja uz kalniem un klintīm: "Krītiet pār mums un apslēpiet mūs no Tā vaiga, kas sēd uz goda krēsla, un no Jēra dusmām. Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, – un kas var pastāvēt?"" (Atkl. 6:15-17, Glika tulk.)
Izsmejošā zaimošana ir mitējusies. Melīgās lūpas stāv klusu. Ieroču žvadzoņa, kara troksnis "ar neapvaldītu niknumu (..) un asinīm aptraipītās drēbes" (Jes. 9:5) – tas viss ir beidzies. Nav dzirdams vairs nekas cits kā vienīgi lūgšanas, raudāšana un vaimanāšana. No lūpām, kas tikko vēl zaimoja, izlaužas kliedziens: "Viņa dusmības lielā diena ir atnākusi, – un kas var pastāvēt?" Bezdievīgie lūdz, lai tos apraktu kalni un klintis, ka nevajadzētu stāties Tā vaiga priekšā, kuru tie nicināja un atmeta.
Šo balsi, kas iespiežas pat mirušā ausī, viņi pazīst. Cik bieži tā žēlojoši un laipni nav aicinājusi tos atgriezties. Cik bieži tā izskanēja drauga, brāļa un paša Glābēja aizkustinošos un sirsnīgos lūgumos. Un neviena cita balss Viņa žēlastības atmetējiem nevar būt tik pazudinoša un nosodoša kā tieši šī, kas tik ilgi lūgusi: "Atgriezieties, jele, atgriezieties no saviem ļaunajiem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt, Izraēla nams?" (Ec. 33:11) Ak, labāk tā būtu bijusi kāda svešinieka balss! Jēzus saka: "Es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa; un jūs visu Manu padomu atmetat un Manas pamācības negribat." (Sal. pam. 1:24,25, Glika tulk.) Šī balss pamodina atmiņas, kuras tie labprāt izdzēstu, – noniecinātus brīdinājumus, noraidītus uzaicinājumus, nevērtētas priekštiesības.
(643) Te ir tie, kas Kristu izsmēja Viņa pazemošanās dienā. Ar sirdi plosošām sāpēm viņiem tagad jāatceras Lielā Cietēja vārdi, kad, augstā priestera nozvērināts, Viņš svinīgi paziņoja: "No šī laika jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu sēžam pie Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem." (Mat. 26:64) Tagad tie redz Viņa godību un vēlāk redzēs Jēzu sēžam pie Visspēcīgā labās rokas.
Kas kādreiz izsmēja apgalvojumu, ka Kristus ir Dieva Dēls, tagad nespēj izteikt nevienu vārdu. Tur stāv augstprātīgais Hērods, kas ņirgājās par Viņa titulu un pavēlēja kareivjiem, izsmejot Jēzu, kronēt Viņu par ķēniņu. Tur ir tieši tie vīri, kas ar bezdievīgām rokām uzlika purpura mēteli uz Viņa pleciem un ērkšķu vainagu uz Viņa svētās pieres, kas Kunga padevīgajā rokā ielika šķietamu scepteri un zaimojošā izsmieklā zemojās Viņa priekšā. Cilvēki, kas kādreiz sita Dzīvības Lielkungu un uz Viņu spļāva, tagad novēršas no visu caururbjošā skata un mēģina aizbēgt no Viņa klātbūtnes ārkārtējās godības. Tie, kas dzina naglas cauri Jēzus rokām un kājām, kareivis, kas caurdūra Viņa sānus, tagad pārbijies un sirdsapziņas mocīts redz šīs palikušās rētas.
Ar briesmīgu skaidrību priesteri un virsnieki atminas visus Golgātas notikumus. Šausmās drebot, tie atceras, kā sātaniskā priekā, galvas kratīdami, kādreiz sauca: "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Izraēla ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs Viņam ticēsim. Viņš Dievam uzticējies, lai Tas Viņu glābj, ja grib." (Mat. 27:42,43)
Tie tagad dzīvi atceras Pestītāja līdzību par vīna dārzniekiem, kas liedzās savam kungam atdot vīnadārza augļus, kas apvainoja viņa kalpus un nogalināja vienīgo dēlu. Tie atminas arī spriedumu, ko paši sev pasludināja: Vīnadārza kungs "šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās". Šo neuzticīgo vīru grēkā un sodā priesteri un vecajie tagad redz paši sevi un nopelnīto taisnīgo spriedumu. No viņu krūtīm izlaužas nāves moku kliedziens. (644) Skaļāk par saukšanu: "Sit Viņu krustā! Sit Viņu krustā!", kas skanēja Jeruzālemes ielās, tagad dzirdamas izmisuma pilnas vaimanas: "Viņš ir Dieva Dēls! Viņš patiesi bija Mesija!" Tie cenšas aizbēgt no ķēniņu Ķēniņa klātbūtnes, veltīgi pūloties paslēpties trakojošo dabas elementu izrautajās zemes plaisās.
Katra cilvēka dzīvē, kas atmet patiesību, ir mirkļi, kad pamostas sirdsapziņa un prātā nāk mokošas atmiņas par liekulīgo dzīvi, kad dvēsele zaudē mieru veltīgā nožēlā. Bet kas gan tas, salīdzinot ar sirdsapziņas pārmetumiem tai dienā, kad "izbailes nāks kā auka", kad "posts (..) uzbruks kā vētra!" (Sal. pam. 1:27, Glika tulk.) Tie, kas vēlējās iznīcināt Kristu un Viņam uzticīgos ļaudis, tagad stāv kā aculiecinieki neaprakstāmajai godībai. Drausmīgu baiļu pārņemti, tie dzird svētos priecīgā balsī izsaucamies: "Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs!" (Jes. 25:9)
Zemei grīļojoties, zibeņiem šaudoties un pērkonam dārdot, Dieva Dēla balss sauc ārā aizmigušos svētos. Viņš uzlūko taisno kapus un tad, savas rokas pret Debesīm pacēlis, saka: "Uzmostieties, uzmostieties, uzmostieties jūs, kas guļat pīšļos, un celieties augšā!" Visā zemes garumā un platumā mirušie dzirdēs šo balsi, un tie, kas dzirdēs, dzīvos. Zeme skanēs no neaptverami lielas armijas soļiem, ko veidos visu tautu, cilšu, valodu un ļaužu pārstāvji. Nemirstīgā godībā tērpti, tie nāks ārā no nāves cietuma un sauks: "Nāve, kur ir tavs dzelons? Elle (kaps), kur ir tava uzvara?" (1. Kor. 15:55, Glika tulk.) Tad dzīvie taisnie un uzmodinātie svētie apvienos savas balsis ilgstošās, līksmās uzvaras gavilēs.
No kapiem visi iznāk tādā pašā augumā, kādā tur iegāja. Uzmodināto pulkā stāvošais Ādams izskatās cēls un majestātisks, tikai nedaudz mazāks par Dieva Dēlu. Viņš redzami atšķiras no vēlāko paaudžu ļaudīm; tas ir uzskatāms piemērs cilvēces dziļajai deģenerācijai. Bet visi pieceļas mūžīgās jaunības svaigumā un spēkā. (645) Iesākumā cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības ne vien raksturā, bet arī ārējā veidojumā un sejas vaibstos. Grēks dievišķo līdzību sakropļoja un gandrīz pilnīgi iznīcināja. Bet Kristus nāca, lai visu pazaudēto atjaunotu. Viņš pārvērtīs mūsu nīcīgo miesu, darot to līdzīgu savai apskaidrotajai miesai. Mirstīgais, sakropļotais augums, kas zaudējis savu jaukumu un ko aptraipījis grēks, tad kļūs pilnīgs, skaists un nemirstīgs. Visas vainas un trūkumi būs atstāti kapā. Atguvuši pieeju dzīvības kokam ilgi pazaudētajā Ēdenē, izglābtie pieaugs (Mal.3:20) līdz pilnīgam cilvēces augumam tās sākotnējā godībā. Tiks izdzēstas pēdējās grēka lāsta pazīmes, un Kristum uzticīgie parādīsies mūsu Kunga un Dieva glītumā, garā, dvēselē un miesā atstarojot Viņa pilnīgo attēlu. Ak, kāda brīnišķīga glābšana! Tik ilgi par to ir runāts, tik ilgi uz to ir cerēts, par to ir spriests un tā karsti gaidīta, bet nekad nav pilnīgi saprasta.
"It piepeši acumirklī" tiek pārvērsti dzīvie taisnie. Tie tiek pagodināti atskanot Dieva balsij; pēc tam viņi ir jau nemirstīgi un līdz ar uzmodinātajiem svētiem tiek pacelti gaisā pretī savam Kungam. Eņģeļi "sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram". Svētie eņģeļi atnesīs mazos bērnus un ieliks tos mātēm rokās. Draugi, kurus ilgi šķīra nāve, atkal būs savienoti, lai nekad vairs nešķirtos, ar priecīgām dziesmām viņi kopīgi pacelsies pretī Dieva godībai.
Mākoņu ratu abās pusēs ir spārni, zem kuriem redzami dzīvi riteņi; ratiem ceļoties augšup, riteņi sauc: "Svēts", un, spārni kustoties, atkārto: "Svēts", un arī pavadošie eņģeļi sauc: "Svēts, svēts, svēts, Kungs Dievs, Visvarenais!" Ratiem dodoties augšup uz Jauno Jeruzālemi, atpestītie gavilē: "Allelūja!"