Katrai saprātīgai būtnei par pirmo un augstāko pienākumu jāuzskata iepazīšanās ar Rakstiem, lai uzzinātu, kas ir patiesība, lai pēc tam varētu staigāt šinī gaismā un iedrošināt arī citus sekot savam piemēram. Mums ik dienas vajadzētu čakli pētīt Bībeli, atmetot katru svešu domu, bet salīdzinot vienu rakstvietu ar otru. Ar Kunga palīdzību mums pašiem jāveido savi uzskati, jo mums pašiem par sevi būs jāatbild Dieva priekšā.
Izglītoti vīri visskaidrākās Bībeles patiesības ir ietinuši šaubās un tumsā. Pretendēdami uz lielu gudrību, tie māca, ka Rakstiem ir mistiska, noslēpumaina un garīga nozīme, kas lietotajā valodā nav saskatāma. (599) Tādi vīri ir viltus mācītāji. Jēzus par tādiem sacīja, ka tie "neprot Rakstus, nedz Dieva spēku". (Marka 12:24) Bībeles valodu vajadzētu izskaidrot atbilstoši tās acīm redzamajai nozīmei, ja vien dotajā gadījumā nav lietoti simboli vai ilustrācijas. Kristus ir apsolījis: "Ja kāds grib darīt Viņa prātu, tas sapratīs." (Jāņa 7:17) Ja tikai cilvēki lasītu tā, kā Bībelē uzrakstīts, ja viltus mācītāji nemaldinātu un nemulsinātu viņu prātu, tad tiktu paveikts darbs, kas iepriecinātu eņģeļus un Kristus ganāmpulkā ienāktu tūkstoši un atkal tūkstoši, kas tagad klīst maldu ceļos.
Studējot Rakstus, mums vajadzētu lietot visus prāta spēkus un, cik tālu vien mirstīgajiem tas iespējams, censties aptvert dievišķās lietas, tomēr mēs nekad nedrīkstētu aizmirst, ka īstais skolnieka gars atklājas bērnišķās ilgās pieņemt mācību un tai pakļauties. Grūti saprotamās vietas Rakstos nekad nevarēs atrisināt ar tādām pašām metodēm, kādas lieto, risinot filozofiskas problēmas. Pie Bībeles studijām mums nekad nevajadzētu iet ar pašpaļāvību, ar kādu tik daudzi dodas zinātnes sfērā, jo te nepieciešama lūdzoša atkarības izjūta no Dieva un sirsnīga vēlēšanās uzzināt Viņa prātu. Mums jāiet ar pazemīgu un slāpstošu garu, lai varētu atzīt to, ko ir sacījis lielais Es Esmu. Citādi ļaunie eņģeļi tā aptumšos saprašanu un nocietinās sirdi, ka patiesība uz mums neatstās nekādu iespaidu.
Tas, kurš mācījies Kristus skolā, atradīs, ka ir daudzas rakstvietas, ko izglītoti vīri pasludinājuši par noslēpumainām un kurām pagājuši garām kā mazsvarīgām, kas patiesībā satur daudz prieka, mierinājuma un pamācību. Viens no iemesliem, kāpēc daudziem teologiem nav skaidrākas Dieva Vārda izpratnes, ir tas, ka viņi aizver acis pret patiesībām, kuras nevēlas īstenot dzīvē. Bībeles izpratne nav tik daudz atkarīga no pētīšanā ieguldītajām prāta spējām, kā no godīgas mērķtiecības un sirsnīgām ilgām pēc taisnības.
Rakstus nekad nevajadzētu pētīt bez lūgšanas. Vienīgi Svētais Gars var likt mums izjust viegli saprotamo lietu svarīgumu un neļaut sagrozīt grūti aptveramās patiesības. (600) Debesu eņģeļi pūlas sagatavot sirdi tādai Dieva Vārda izpratnei, ka mūs valdzinātu tā skaistums, pamācītu brīdinājumi un atdzīvinātu un stiprinātu tur ietvertie apsolījumi. Dziesminieka lūgumu: "Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus!" (Ps. 119:12) mums vajadzētu padarīt par savu personīgo lūgšanu. Bieži kārdināšanas šķiet neatvairāmas tikai tāpēc, ka nevērīga izturēšanās pret lūgšanu un Bībeles pētīšanu kārdināto darījusi nespējīgu savlaicīgi atcerēties Dieva apsolījumus un stāties sātanam pretī ar Rakstu ieročiem. Bet eņģeļi ierodas pie tiem, kas vēlas saņemt pamācības dievišķās lietās, un lielas vajadzības brīdī tiem tiks atgādinātas tieši dotajam gadījumam nepieciešamās patiesības. Tādā veidā, "kad ienaidnieks nāks kā plūdi, Kunga Gars pret to pacels karogu".
Jēzus saviem mācekļiem atstāja apsolījumu: "Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu, ko Es jums esmu sacījis." (Jāņa 14:26) Bet Kristus mācības jau iepriekš jāuzkrāj prātā, lai briesmu brīdī Dieva Gars mums tās varētu atgādināt. "Es turu Tavus vārdus savā sirdī," sacīja Dāvids, "lai negrēkotu pret Tevi." (Ps. 119:11)
Visiem, kas vērtē savas mūžīgās intereses, ļoti vajadzētu sargāties no skepticisma uzbrukumiem. Triecieni tiks vērsti pret pašiem patiesības pīlāriem. Ir neiespējami palikt neskartiem no sarkasma un sofisma viltīgajām izpausmēm un no jauno laiku neticības. Sātans savas kārdināšanas piemēros visām ļaužu šķirām. Neizglītotiem cilvēkiem viņš uzbruks ar izsmieklu un zobošanos, bet izglītotajiem ieteiks zinātniskus iebildumus un filozofiskus prātojumus, kas tāpat domāti neuzticības vai nicināšanas izraisīšanai pret Rakstiem. Pat maz pieredzējuši jaunieši uzdrošinās izteikt šaubas par kristietības pamatprincipiem. Un šai, kaut arī aklajai, jaunatnes neticībai tomēr ir savs iespaids. (601) Tādā veidā daudzi tiek pamudināti izsmiet savu tēvu ticību un nicināt žēlastības Garu. (Ebr. 10:29) Neticības indīgā elpa jau ir sagrāvusi daudzu dzīves, kas varēja pagodināt Dievu un aplaimot pasauli. Visi, kas paļaujas uz cilvēka prāta lielīgajiem spriedumiem un iedomājas, ka spēj izskaidrot dievišķos noslēpumus un nonākt pie patiesības bez Dieva padoma, ir sapinušies sātana cilpās.
Mēs dzīvojam šīs pasaules vēstures vissvinīgākajā laikā. Drīz izšķirsies neskaitāmu zemes iedzīvotāju liktenis. No ceļa, pa kuru mēs tagad ejam, atkarīga mūsu pašu nākamā labklājība un arī citu dvēseļu izglābšana. Mums nepieciešama patiesības Gara vadība. Katram Kristus sekotājam vajadzētu nopietni jautāt: "Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?" Ar gavēšanu un lūgšanu mums jāzemojas Kunga priekšā un daudz laika jāveltī Viņa Vārda apcerei, sevišķi kavējoties pie tiesas ainām. Tieši tagad mums vajadzētu meklēt dziļus un dzīvus piedzīvojumus Dieva lietās. Mēs nedrīkstam zaudēt nevienu acumirkli. Ap mums risinās notikumi ar vitāli svarīgu nozīmi, mēs atrodamies uz sātana apburtās zemes. Neguliet, Dieva sargkareivji! Ienaidnieks ir tuvu un uzglūn jums no savas paslēptuves, nogaidot, kad jūs kļūsit neuzmanīgi vai miegaini, būdams gatavs katrā acumirklī uzbrukt un padarīt jūs par savu laupījumu.
Daudzi atrodas maldīgās domās par savu īsto stāvokli Dieva priekšā. Tie sevi apsveic, ka nav darījuši neko ļaunu, un aizmirst labos un cēlos darbus, kādus Dievs no viņiem sagaida, bet kuru veikšanu tie ir pametuši novārtā. Ar to vien nepietiek, ka tie ir kā koki Dieva dārzā. Viņiem jāattaisno uz tiem liktās cerības un jānes augļi. Kungs viņus uzskata par atbildīgiem attiecībā uz visiem nepaveiktajiem labajiem darbiem, ko, Viņa žēlastības stiprināti, tie varēja izvest dzīvē. Debesu grāmatās tie ir ierakstīti kā tādi, kas veltīgi aizņem zemi. Tomēr pat šīs ļaužu šķiras stāvoklis nav pilnīgi bezcerīgs. (602) Neizsakāmi pacietīgā Mīlestības sirds vēl arvien ļoti lūdz visus, kas līdz šim nevērīgi izturējušies pret Dieva žēlastību un ļaunprātīgi izmantojuši Viņa laipnību: "Uzmosties tu, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad Kristus tevi apgaismos. Tad nu pielūkojiet, ka jūs apdomīgi staigājiet (..). Ņemiet vērā laiku, jo dienas ir ļaunas." (Ef. 5:14-16, Glika tulk.)
Kad nāks piemeklēšanas laiks, tad kļūs skaidri redzams, kuri Dieva Vārdu ir ņēmuši par savas dzīves mērauklu. Vasarā vēl nav manāma atšķirība starp mūžam zaļojošajiem kokiem un visiem pārējiem, bet, kad atnāk ziemas vēju brāzmas, mūžzaļie koki nemainās, turpretī citi zaudē savu lapu rotu. Tā arī tagad negodīgas ticības apliecinātājus nevar atšķirt no īstiem kristiešiem, bet jau pavisam tuvu ir laiks, kad starpība kļūs acīm redzama. Lai tikai rodas pretestība, lai no jauna uzbango fanātisms un neiecietība, lai iedegas vajāšanu ugunis, tad svārstīgie un liekulīgie ļaudis tūlīt sāks grīļoties un atteiksies no savas ticības, bet īstie kristieši stāvēs stipri kā klints, viņu ticība kļūs vēl drošāka un cerība gaišāka kā labajās dienās.
Dziesminieks saka: "(..) tavas liecības ir manu pārdomu priekšmets. No Tavām pavēlēm es mācos, tādēļ es ienīstu visus viltus ceļus." (Ps. 119:99,104)
"Labi tam cilvēkam, kas atrod īsto atziņu." (Sal. pam. 3:13) "Tas ir kā koks, kas stādīts pie ūdens un kas rieš savas saknes jo tuvu upei, tas nebīstas karstuma, tā lapas paliek zaļas. Arī sausā gadā tas nebīstas, tas nemitīgi nes savus augļus."(Jer. 17:8)